DELFI lasītāju komanda: Kaspars, Raitis un Kristaps.
Gatavošanās
Šis bija otrais no pieciem sezonas posmiem, tāpēc, nopietni izanalizējot iepriekšējā posmā pieļautās kļūdas, krietni uzlabojām savu rezultātu, paceļoties no tabulas paša lejasgala pirmajā posmā līdz goda pjedestālam Dobelē.
Sacensības sastāv no četrām komponentēm: riteņbraukšanas, skriešanas, airēšanas un kartes lasīšanas, kas sevī ietver arī distances plānošanu. Apzinājāmies, ka katram no mums ir sava vājā disciplīna, kas iepriekšējā posmā bija par iemeslu rupjām kļūdām navigācijā, krampjiem kājās un tam, ka skriešanu reizēm nācās aizvietot ar iešanu. Zināma patiesība - komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Tā nu mēneša garumā mūsu komandas topogrāfiskie "nespējnieki" brauca piedalīties orientēšanās sacensībās, bet vājākie pedāļu minēji uz darbu devās ar velosipēdu.
Dobeles meži – interesanti, bet tomēr viltīgi
Sacensību rīts, protams, maigi izsakoties, tikpat saulains kā visa iepriekšējā nedēļa, tāpēc centāmies apģērbties pēc iespējas pieticīgāk. Visas dienas garumā tas mums atspēlējās ar nepārtrauktiem odu un dunduru uzbrukumiem. Pēc starta šāviena milzu barā skrējām uz tuvējām pilsdrupām pēc kartes un distances norādījumiem. Karti atradām, taču kontrolpunktu tajā nebija. Lai varētu doties distancē, bija jāsaliek puzzle un iegūtā informācija jāpārzīmē kartēs. Šeit jāatrod līdzsvars starp ātrumu un kvalitāti, jo nepareizi iezīmēts kontrolpunkts var atspēlēties ar lielu laika zaudējumu turpmākajā distancē. Karte gatava un ar velosipēdiem dodamies pretī pirmajam kontrolpunktam. Atrodam, atzīmējamies, bet tālāk neskrienam, jo esam pamanījuši, ka nākamos punktus var apmeklēt pa vienam vai diviem dalībniekiem. Sadalāmies un norunājam satikšanās vietu. Atvadoties vēl atskan bļāviens: "Lai kas notiktu, gaidi, kur sarunājām!" Kopā ar Kasparu forsējam pāris sasmakušus purvus un, dažu brīdi nesot velosipēdus uz pleca, veiksmīgi atrodam nākamos punktus. Pavisam tuvu satikšanās vietai esam nedaudz pazaudējuši piesaisti pie kartes, tāpēc pielietojam kontrolbļāvienus: "Sīpol, Sīpol!" (mūsu komandas biedra iesauka). Un, prieks, kur tu rodies, mūsu priekšā parādās, gan Sīpols, gan kontrolpunkts.
Visi kopā atrodam nākamo punktu un tad paši sevi ievedam purvā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Paskatoties kompasā, secinām, ka nākamais kontrolpunkts meklējams pārbrienot pāri aizaugušai pļavai, taču iemītā taka un citas komandas ved neaudz uz citu pusi. Paļaujoties uz to, ka gan jau kāds tur priekšā zina, ko dara, izvēlamies iet pa iemīto taku, kas paliek arvien purvaināka un brikšņaināka. Pēc 20 minūšu nepārtrauktas šķēršļu pārvarēšanas sāk rasties sajūta, ka brienam arvien dziļāk mežā un, patiesi, tur ir arvien vairāk koku! Brīžiem ,nesot velosipēdu pāri kārtējam aizaugušajam grāvim, ienāk prātā tā pati doma, kas pēc labi pavadīta piektdienas vakara: "Nekad, nekad vairs!" Šajā gadījumā solām sev turpmāk vairāk paļauties uz sevi un labāk izvēlēties garāku, bet drošāku ceļu. Ik pa laikam mūsu grupiņa apstājas, un vienā no šādām reizēm uz skaļi uzdotu tiešu jautājumu: "Kur mēs esam?", skan tikpat skaļa un izjusta atbilde, "Nav ne mazākās nojausmas." Atlika tikai viens - izvēlēties vienu virzienu un konsekventi tajā doties. Kā izrādījās, tas nesa augļus. Mēs atdūrāmies pret ceļu, kuru atpazinām un atkal bijām zirgā.
Visa pasaule Dobeles pļavā
Pēc smagās cīņas mežā, nonākam speciālajā posmā. Pļavā apslēpti kontrolpunkti ar valstu nosaukumiem, un to atrašanās vietas izkārtotas atbilstoši valstu novietojumam uz pasaules politiskās kartes. Īsti precīzi nespējot piesaistīt pasaules karti Dobeles pļavai, sākumā paļaujamies uz ātru skriešanu un acu gaišumu. Pēdējie punkti jau tiek atrasti stingri vadoties pēc loģikas un sadarbības ar konkurentiem.
Kontrolpunkts, kurš atrada mūs
Nākamajā uzdevumā varēja kombinēt skriešanu ar riteņbraukšanu. Tā arī darījām. Kur nevarējām pabraukt, nometām velosipēdus un ar kājām devāmies brikšņos. Gāja diezgan raiti līdz brīdim, kad bija jāatrod kontrolpunkts, kura nebija kartē. Toties bija dots algoritms, pēc kura , zinot, kas ir azimuts un cik kilometru ir vienā jūdzē, varēja aprēķināt punkta koordinātes. Kā vēl viens nezināmais šajā vienādojumā bija kādas pamestas mājas logu skaits. Māju atradām, bet redzot, ka azimutu un attālumu tāpat kartē precīzi neiezīmēsim logus saskaitījām tikai aptuveni. Skaidri bija redzams, ka apslēptais kontrolpunkts meklējams privātmāju rajonā, taču precīzu vietu noteikt grūti. Iebraucot nolūkotajā teritorijā redzējām, ka mums priekšā riņķo jau krietni daudz izmisušu komandu, kam ar meklēšanu veicas diezgan bēdīgi. Apbraucot pāris apļus, redzam, ka visas komandas tramīgi vēro viena otru. Iespējams, ka kāds jau atradis, un vēlas citu nepamanīts aizlavīties prom. Arī mums sāk likties, ka citkārt ierasto pieklājību šajā vietā varētu atmest, tikai viena problēma. Kur ir punkts? Un te, pacietībai jau ejot uz beigām, mums priekšā iznirst sarkanbalti krāsotais drēbes gabaliņš. Prieks neaprakstāms, un, lai mums piedod konkurenti, taču šoreiz klusiņām aizslīdējām prom.
Ūdens zem, ap un virs mums
Ja iepriekšējā xRace posmā laivas uz priekšu nesa straume, tad šīs reizes purvainais ezeriņš piedāvāja tikai spēcīgu pretvēju. Airēšanas uzdevumu atviegloja tas, ka šoreiz bija ļauts izmantot 3 airus. Divi airējam katrs savu pusi, bet trešais iecelts par stūrmani. Godīgi jāatzīst, ka airēšanas tehnikas apguvē mums ir milzīgs izaugsmes potenciāls, bet stūrmanis zvēr pie haizivs vēdera, ka vismaz teorētiski stūrēt māk. Nākas noticēt, jo paši airējam ar skatu uz priekšu. Kontrolpunkti izvietoti uz ezera salām, tāpēc orientēšanās grūtības nesagādā. Jautrību šajā nodarbē ienes pēkšņais pērkona negaiss, kas pāris minūtēs mūs izmērcē cauri slapjus. Tā kā zaudēt vairs nav ko, turpmākajos kontrolpunktos atzīmējamies gan peldot un rāpojot, gan stumjot, velkot vai nesot laivu. Vēl viena " ūdens atklāsme" – minoties ar velosipēdu, lietus ir daudz vēsāks un slapjāks, kā airējot pa ezeru.
Pēdējie spēki, pēdējie kilometri
Nonākot līdz noslēguma etapam Dobeles stadiona apkārtnē, bija nojauta, ka gluži pēdējie noteikti neesam. Tas motivēja beidzamo kontrolpunktu meklēšanā izlikt no sevis visu un vēl mazliet vairāk. Uzmundrinot un cits citu "velkot" uz priekšu, draudzīgi finišējām. Uz fotogrāfa jautājumu "Nu –kā?" atbildējām " Kaut kur pa vidu noteikti būsim!"
Pēc atspirdzinošas dušas, kurā Kaspars pamanījās paslīdēt un atsisties pret durvju stenderi, dodamies vakariņās, ko sarūpējuši organizatori. Pirms mājupceļa, kādam ienāk prātā spoža ideja paskatīties rezultātus. Bļāvieni, rokas pa gaisu, lēkāšana pa peļķēm – tāda bija Delfu lasītāju komandas reakcija, kad uzzinājām, ka esam ieguvuši 2. (!) vietu xRace Dobeles posmā!
Lasiet vēl -
DELFI 'xRace' ekstrēmisti dodas meklēt piedzīvojumus
Kaspars Vīgulis: DELFI lasītāju xRace komandas piedzīvojumi Bauskā