Durbes pilī iemirdzas Daiņa Medjaņika, vijolnieka – virtuoza zvaigzne. Par tradīciju kļuvuši Baltā galda svētki arī Tukuma barona pils paspārnē. Šogad svētki teju pajuka, negaidīti spēcīgā vēja un slapjā sniega dēļ. Tālredzīgi uzceltās teltis nedaudz mazināja šo dabas untumu, kā arī, protams, uz ugunskura cepto desiņu daudzums un kārdinošā smarža. Bija noorganizētas dažādas rotaļas mazajiem un meisterklases telpās. Piemēram, galda servēšanas māksla un salvešu veidošanas paņēmieni.
Tomēr šī diena nesa arī lielu pārsteigumu mūzikas mīļiem Durbes pils romantiskajā zālē. Savu koncertu sniedza nu jau Latvijā un Eiropā pazīstamais vijolnieks Dainis Medjaņiks un pianists no Jelgavas mūzikas vidusskolas Jānis Čudars.
Koncertu atklāja Tukuma muzeja vadītāja Agrita Ozola ar pāris vārdiem, ko par Tukumu teicis Ziedonis – tas ir dārzos un ziedos. Laiks, laiks sev pašam un brīvība. Atcerējos Tukuma Mālkalna iestādītos ķiršu kociņus. Tas tad bija arī Ziedoņa sapnis. Baltas ziedu kupenas uz zaļā zālāja fona.
Mūsu sapņus un svētku noskaņu turpināja vijolnieks Dainis Medjaņiks. Atbraucis svētkos no Vācijas, kur ieguvis maģistra grādu un turpina studēt solo klasē. Dainis vijoli mācījies spēlēt no septiņu gadu vecuma, mācās jau deviņpadsmit gadus. Tas ir ilgāk nekā ārsti, pie sevis nodomāju.
Viņš informēja, ka atskaņos J.S Baha (1685-1750) darbus. Starp citu, jāpiebilst, ka J.S. Bahu kā komponistu sāka atzīt simts gadus pēc viņa nāves. Skanēja nopietna, man nepazīstama mūzika, jo man vairāk patīk klausīties lirisko itālieti Dž. Verdi, vareno R. Vāgneru, jautro Ž. Ofenbahu un ģeniālo L. van Bēthovenu. Protams, arī P. I. Čaikovski.
Baha darbus jaunībā klausījos Rīgas doma ērģeļu koncertos. Šoreiz sapratu, ka Bahs jāklausās skaistās telpās kopā ar labiem mūzikas lietpratējiem. Dainim Medjaņikam izdevās izveidot dažādo tēmu savijumu, kad rodas iespaids, ka spēlē vairāki instrumenti. Jaunais mākslinieks brīžiem skatījās uz vijoli ar tik prasīgām acīm, ka klusībā pie sevis nosaucu viņu par vijoles pavēlnieku. Starp citu vijole viņam aizdota uz diviem gadiem, un tā ir simts piecdesmit gadus veca.
Dainim nepiemita uzspēlētais jūtu pārdzīvojuma tēlojums, kas dažreiz pat traucē klausīties mūziku. Tomēr brīžiem viņa dvēseles maigums un sapņainums pavīdēja mūzikas atskaņojuma laikā. Pēc tam sekoja Nikolo Paganīni divi skaņdarbi. Neskatoties uz publiskas ārkārtīgi vētrainiem aplausiem papildu skaņdarbs netika atskaņots.
Ir nerakstīts likums lieliem muzikantiem, ka vairāk par ieplānoto spēlēt nedrīkst, jo ir jādomā par gaidāmajiem koncertiem un konkursiem, jātaupa sevi nākamajiem gadu desmitiem. Jāpiebilst, ka visi skaņdarbi tika atskaņoti bez skatīšanās notīs.
Ar visu tikt galā palīdzēja atbraukušais pianists no Jelgavas mūzikas koledžas Jānis Čudars. Viņa pirksti stāstīja, ka viņam ir ģenētiskais pianista mantojums, kā viņš to izmantos, tas jau ir viņa un likteņa jautājums.
Pēc koncerta noritēja fotografēšanās par piemiņu, ko ļoti vēlējās Tukuma mūzikas skolas pasniedzēji un audzēkņi. Prese vēlējās mākslinieku redzēt kopā ar viņa vecmāmiņu, kura dzīvo Tukumā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Tukumnieki varēja baudīt sava novadnieka muzikālo sniegumu. Lai koncerts notiktu, bija jāsadarbojas gan Tukuma mūzikas skolas pārstāvjiem, gan Tukuma muzeja vadībai.
Tagad mēs noteikti zinām, ka pie Latvijas un Eiropas debesīm ir uzlēkusi jauna nopietnās mūzikas zvaigzne. Lai viņam veicas!
