Foto: DELFI Aculiecinieks
Renovācijas darbi noritējuši lēnāk nekā tika plānots. Arheologi Māris Gulbis un Rudolfs Brūzis atrod aizvien jaunus arheoloģiskos artefaktus, portālam "Delfi" no Tukuma ziņo uzticīgais lasītājs Leons Stiprais.

"Apkārt baznīcai ilgi bijusi kapsēta. Tiek atrasti nazīši, ko nēsāja vīrieši, pasvītrodami savu neatkarību. Arī monētas, saktas un citas rotas lietas. Cerēsim, ka tukumnieki šīs, viņu senčiem piederošās lietas, varēs pēc kāda laika apskatīt Tukuma muzejā.

Somu vīrieši un pat sievietes, ejot mežā, saimniecības darbos vienmēr nēsā līdzi slavenos somu nažus "finkas", kā tos sauca krievu karavīri. Par to iepriekš savās reportāžās esmu jau rakstījis. Šoreiz gāju pie draudzes mācītāja Mārča Zeiferta, lai runātu par retu, pat sensacionālu atklājumu. Zilas krāsas granīta Teitoņu krustakmeni. Tā izmēri ir 1000x400x450 milimetri. Pusovālas formas.

Sākumā domāju, vai tas nav viens no Stounhedžas dvīņu brāļiem, ar kuriem savas svētvietas norobežoja latvju Baltie tēvi jeb druīdi.

Nē, diezgan nopietni iebilda mācītājs Zeiferts. Tas tomēr ir kapakmens jeb kapu robežzīme. Kāda no muzeja darbiniecēm man teica, ka uz akmens ir tā saucamais "Gala krusts".

Apskatīju senlatviešu krustus un aizsargzīmes. Šādu krustu senlatviešiem nebija.

Tad minēju domu, ka šis akmens varēja būt "pagānu" krusts. Pagānu lietas mēdza iznīcināt vai ierakt zemē. Tā tas bija ar Rīgas Doma baznīcas dārzā aprakto pagāna galvu. Tās lielāku kopiju var apskatīt Rīgas centrā – Līvu laukumā. Pati galva atrodas Doma baznīcas krustejās. Spriežot pēc monētām, kas saliktas uz plakanās galvas virsmas, daudzi ziedo un uz kaut ko cer.

Vēlreiz apskatīju baznīcas atsegtos pamatus, tostarp sienas. Domāju, ka ar piešķirtajiem līdzekļiem baznīcas ārpusi pilnībā atjaunot neizdosies. Somijā visu ziedotāju vārdi tika ierakstīti uz nerūsējošas metāla plāksnes pie sienas. Pat baznīcas galvenais, reiz lepnais klons "kliedz" pēc steidzamas restaurācijas. Biju rakstījis par Tukuma baznīcas lepnajām vitrāžām.

Glābjot baznīcu, mēs glābsim senlatviešu atstāto mantojumu. Baznīcas ir daudzu cilvēku cerību un mierinājuma vieta. Sevišķi valsts, ģimenes un personisko traģisko apstākļu brīžos. Baznīcas ir mūsu kultūras mantojums, koncertzāle, iesvētības, kāzu un visu gala godu māja.

Tomēr, lai tas tā būtu, tām jābūt gaišām, tīrām, ventilētām un mūsu senču mantojuma cienīgām. Bez pamatiem šī vēsturiskā ēka prasās pēc jaunām ērģelēm un zelta gaiļa torņa smailē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!