Četras dienas pilsēta virmoja mūzikas, deju un parādes noskaņās. Šos svētkus rīko Nacionālā skursteņslaucītāju asociācija.
Vēsturiski skaitās, ka skursteņslaucītāji, kuri savulaik apguvuši amatu mazā ciematiņā Vigezzo un aizbraukuši uz dažādām pilsētām un valstīm, šajās dienās atgriežas, lai kopīgi svinētu atkalredzēšanos. Skursteņslaucītāji no visas pasaules tiekas savos darba un parādes apģērbos ar dažādu laika periodu darba instrumentiem un citu atribūtiku.
Senatnē, apgabala galvenais skursteņslaucītājs, ik gadus šajā laikā, savāca apmēram piecus, sešus gadus vecus bērnus no nabadzīgajām ģimenēm, lai tie varētu palīdzēt viņam darbos. Dūmeņi bija tik šauri, ka tiem cauri izlīst varēja vien nelieli bērni. Atgriežoties mājās, skursteņslauķis izmaksāja bērnu ģimenēm atlīdzību. Šobrīd vispasaules skursteņslaucītāju salidojums cenšas labot cilvēcisko attieksmi pret bērniem un tā laika dramatiskajiem notikumiem.
Daudzi šīs profesijas pārstāvji, atbilstoši tradīcijām, vēl šodien turpina ģimenes dinastiju. Šajos svētkos piedalījās skursteņslaucītāji no Itālijas, Šveices, Vācijas, Austrijas, Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, un citām valstīm, tai skaitā arī Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un pat ASV un Japānas.
Šajos svētkos pēc tradīcijām skursteņslaucītāji mainās ar formas spīdīgajām pogām, nozīmītēm, kaklautiem, kas katrai valstij ir atšķirīgi. Garāmgājēji var pieturēties pie laimes nesēju pogām, iedomājoties vēlēšanos, kā arī veiksmei saņemt nelielu sodrēju artavu no skursteņslaucītāja melnās rokas. Šajās dienās visa pilsēta ir vienota svētkiem – alus līst straumēm, vietējie muzikanti iznāk ielās un dzied senlaicīgas dziesmas par skursteņslauķiem un viņu neparasto dzīvi. Iedzīvotāji ieraugot skursteņslaucītāju uzgavilē pilnā balsī "Spaccakamīno", kas tulkojumā nozīmē skursteņslauķis.
