Ikšķili vietējie sauc par lielo gauru galvaspilsētu. Te ik gadu ligzdo vismaz sešas gauru mammas, katra no tām pasaulē laižot desmit mazuļus. Izšķirošo un aizkustinošo mirkli – kā mamma ar bērniem kopā pamet savu patvērumu koka dobumā, lai dotos uz Daugavu – ar novērošanas kamerām iemūžinājis ikšķilietis Atis Balodis.

Video uzņemts 19. maijā ar kameru, kas uzstādīta pie lielās gauras ligzdas bērza dobumā kādas privātmājas pagalmā Ikšķilē. Skatītājs var redzēt, kā pieaugušais pīļu dzimtas putns parādās pie dobuma malas, vēro apkārtni, tikmēr viens no cālēniem jau ir mērojis ceļu lejā. Tam seko mamma, un tad visi pārējie cālēni – viens aiz otra, piezemēdamies ar nelielu būkšķi.

Atis teic, ka cālēni lec no apmēram sešu metru augstuma un piezemēšanās brīdis nav īpaši estētisks.

Pirmoreiz gauru ligzdas pamešanas brīdi Atis, kurš ikdienā strādā par režisoru un operatoru, mēģināja iemūžināt pirms četriem gadiem: "Nedēļas garumā es jau sešos no rīta biju svešu cilvēku pagalmā pie koka dobuma un ar foto un video kamerām pacietīgi gaidīju to brīdi, kad iznāks putns," mulsinošo situāciju atceras Atis. Šobrīd notikumu monitorē pie ligzdām uzstādītās kameras, un šogad pirmoreiz viena no tām izvietota arī koka dobumā.

Ligzdas pamešanas brīdis ir ārkārtīgi būtisks, jo pēc tam sākas mazuļa izdzīvošanai izšķirošais notikums – nokļūšana Daugavā, skaidro ikšķilietis. Lai cālēni tiktu galamērķī, tiem jāpaliek cieši pie mammas. Dažkārt jāmēro vairāk nekā kilometru garš ceļš. Taču pilsētvidē putnus var itin viegli izbiedēt un izkliedēt gan fiziski nepārvarami šķēršļi, kā žogi, arī braucoši auto, suņi, un pārāk ziņkārīgi cilvēki. "Ja cālēni paklīst no mammas, tie nevar izdzīvot," skaidro Atis.

"Tas, ko mēs darām, mēs noorganizējam brīvu ceļu līdz Daugavai. Iedomājies – ir šoseja, pilsēta. Dažkārt es nostājos mašīnai priekšā, apstādinu un brīdinu šoferi par to, ka ceļu šķērsos putni. Agrāk viņi mani uzskatīja par traku," smejas Atis.

Viņš un domubiedri arī raugās, lai pie Daugavas nonākušās gauru saimes cālēni tiktu pāri milzīgajai betona apmalei pie dambja. Paša rokām cālēnus pārceļ pāri un ielaiž upē. Reiz viņam nācās ar speciālu aparātu savākt visu apmēram desmit cālēnu lielo baru un nogādāt ūdenī, jo mamma bija nobijusies, aizlidojusi un pametusi putnēnus pusceļā uz ielas. "Kad cāļi nogādāti ūdenī, tālāk mēs no sevis atbildību noņemam. Tur sākas izdzīvošana reālajā dabā," savu misiju izskaidro ikšķilietis.

Kopš viņš aktīvi iesaistās gauru dzīvē, būtisku putnu skaita pieaugumu nav fiksējis. Drīzāk bažījas, ka gauru skaits Ikšķilē varētu sarukt, jo ligzdošanai piemērotie dobumainie koki noveco. Šovasar viņš plāno kopā ar domubiedriem uzstādīt gauru būrus ligzdošanai piemērotos kokos. To ikšķilieši paveiks par saviem līdzekļiem, gluži tāpat kā pašu līdzekļi tērēti, lai uzstādītu novērošanas kameras pie ligzdām.

"Pirmo reizi es ar gauru iepazinos pirms pāris gadiem, dzerot rīta kafiju savas mājas pagalmā. Redzēju milzīgu putnu, kas ielidoja kokā," atceras Atis, kurš agrajā rīta stundā pat nodomājis – tās ir halucinācijas. Kopš tā brīža viņš ir meklējis informāciju par neparasto, lielo putnu, un atskārtis, ka tādas ir maz. Jo īpaši par gauru sociālo dzīvi un savstarpējo komunikāciju, kas ikšķilieti īpaši interesē. Viņš skrupulozi piefiksē un uzglabā visus par putnu gaitām savāktos datus.

Arī Ornitoloģijas biedrībā atzinīgi novērtē Baloža un viņa domubiedru ieguldījumu lielo gauru pētniecību. Lielākā vērtībā, biedrības ieskatā, ir sabiedrības izglītošana par šiem putniem, kuri Latvijā ir īpaši aizsargājama suga. Pētījumi liecina, ka valsts teritorijā ligzdo no 500 līdz 1200 lielo gauru pāru.

Arī Dmitrijs Boiko, ornitologs un gulbju pētnieks, atzīst, ka gauras nav ļoti pamanāmi putni. "Nav kā meža pīles, ik uz soļa sastopamas," teic Boiko. Viņaprāt, interesantākais par šo sugu ir fakts, ka tās ligzdo kokos, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc retāk pamanāmas.

Vēl viens interesants gauru dzīves aspekts ornitologa redzējumu ir tas, ka šie pīļu dzimtas īpatņi pārtiek tikai no zivīm. Savukārt, piemēram, meža pīles, zosis un gulbji ēd gliemežus, ūdensaugus, kukaiņus. Meža pīles arī neveido bērnudārzus, kā to dara gauras. Viena gauru mamma var uzņemties rūpes par līdz pat 30 cālēnu lielu baru – gan par saviem, gan par citas mātītes atvasēm.

Par Ata Baloža ieguldījumu gauru dzīves dokumentēšanā Boiko saka: "Smuks video. Īpaši, kad lien/lec no dobumā ārā." Pētniekam gan būtu gribējies redzēt arī piezemēšanās brīdi. Viņš arī uzteic filmētāju ieguldījumu, ļaujot vērot, kā pīļu saime sasniedz Daugavu un ka cilvēki lieki netraucē putnus, bet filmē pa gabalu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!