Izrādes apskats: 'Amadejs' jeb krīzes laika traģēdija
Foto: DELFI

Izlasot Ditas Eglītes Delfos publicēto recenziju par Dailes teātra jauniestudējumu "Amadejs" nevarēju beigt sajūsmināties par autores simpātijām pret Artūru Skrastiņu. Izrādās, ka britu dramaturga Pītera Šefera lugas iestudējuma panākumi galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Ņemot vērā, ka vairums teātra kritiķu čakarē mūs, skatītājus, ar smalki piemeklētiem paziņojumiem un aprobežojas jeb demonstrē tikai savu izpratnes līmeni par teātri ar aktieriskām figūrām, gribu atgādināt, ka teātris nav tikai aktieri. Teātris ir arī skatītāji.

Un tomēr ne par to ir stāsts. Piekrītu autores rakstītajam – izrāde patīkami pārsteidza. "Amadejs" ir izcils dramaturģiskais materiāls, kurš šoreiz ir nokļuvis nevainojama režisora Jana Villema van den Bosa rokās. Nu Dailes teātra skatītāji var redzēt nesamaitātu iestudējumu. Ir noticis tas, kam patiesībā teātrī būtu jānotiek – luga ir ieguvusi skatuvisku apliecinājumu, nevis pazudusi "zālītes" dūmos. Māksla uz skatuves ir uzkāpusi ar smadzenēm. Latvijas skatītāji jau sen to bija pelnījuši.

Kas tad ir "Amadejs"? It kā stāsta centrā ir 18.gadsimta nogales izcilais austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts, kura brīvā daiļrades izpratne neizbēga konkurentu skaudību, naidu un represijas, kas Pītera Šefera lugā iemiesojas galvenā varoņa Antonio Saljeri, viduvēja komponista tēlā. Tas ir stāsts par cilvēku, kas nespēj pieņemt sevi blakus brīvam, pārliecināti bērnišķīgam raksturam, kas dzīvē kļūdās, bet mūzikā nekad. Pats Slajeri dzīvē ir perfekts, demonstrē radošo gribu, bet patiesībā ir tikai "mācīts āzis". Autors atrod tam apstiprinājumu – galvenā varoņa sirdsapziņā izmocītās vecumdienas. Tas ir Saljeri, kuru Van der Boss, līdzīgi kā Miloš Formans savā 1984.gada ekranizējumā, atrod kā ideālu traģēdijas trafaretu.

Dailes teātra iestudējumā Mocartu spēlē jaunais aktieris Artūrs Dīcis, bet Saljeri – mūžam "šveiks" Artūrs Skrastiņš.

Un tomēr Van der Bosa iestudējums nepauda gluži to pašu ko Formana filma. Tas būtu saprotami - laikmets un vieta diktē savas alegorijas. Šefera lugā ir atrodamas mūsdienu Latvijai ārkārtīgi svarīgas piesaistes. Ja gribat, to pat varētu nosaukt par sociālo traģēdiju – ja tev ir vara, tas vēl nenozīmē, ka tu esi ģēnijs. Spēks un nākotne nepieder tiem, kas tagad ir pie varas. Pie varas esošie tikai mēģina mums iestāstīt, ka viņi ir pārāki par citiem. Tādi kā Mocarts grib dzīvot un realizēt savas ieceres, bet kārtējās viduvējības viņiem to neļauj un mēģina uz viņu darbiem "uzvārīties". Nesaskatiet līdzības?

Van der Boss ir radījis slima cilvēka domas lidojumu, kas nav mazāks sasniegums par Formana reliģiski apsēsto Saljeri. Skrastiņa atveidotais Saljeri ir šodienas vidusmēra uzņēmuma vadītājs, treknajos gados aptaukojies letiņš, kurš ieņēmis galvā, ka viņa dārza mājas grils ir vērtīgāks par viņa uzņēmuma darbinieku. Šie cilvēki ir nolemti ārprātam un sociālām slepkavībām, jo viņu traģisms ir saprast, ka ne viņi ir vēsture, bet tie, kurus viņi savas godkāres dzīti nogalina. Viņi, tagad kredītos ieslīkušie latviešu dubultzodnieki, ir saljeri. Skrastiņš spēlē mūsdienu apjukušu muļķi, kurš gribēja priekš sevis, bet nu jau ir par vēlu pat priekš citiem. Tas patiešām ir ārprāts mūža izskaņā saprast, ka tu šajā dzīvē varēji būt kas cits un ka tu ar savu "daiļradi" esi sačakarējis gan savu, gan citu dzīves. Tu mēģini sevi apmānīt, ka kādam no tā ir bijis labums, bet patiesībā ir tikai pliki sirdsapziņas pārmetumi.

Runājot par individuālo aktieru spēli, var teikt, ka režisors ir devis brīvu vaļu aktieriem interpretēt viņu atveidotos varoņus. Un te nu mēs redzam, kurš nu ko ir iemācījies uz pašmāju skatuves. Artūrs Dīcis (Mocarts) ir copy/paste atstrādājis Toma Holsa Mocartu no Miloša Formana filmas – ar plastiku, smiekliem un ne līdz galam izprastu sava varoņa traģiku. Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Konstance, Volfganga sieva) tā arī paliek uzticīga Alunāna teātrim un patētiski deklamē dialogus pat emocionāli nepārprotamās epizodēs. Apsveicams ir Ivara Auziņa, Pētera Gaudiņa, Arta Robežnieka un citu epizodisko raksturu tēlojums.

Var piekrist Ditai Eglītei, ka šajā izrādē Artūrs Skrastiņš ir parādījis pēdējo gadu labāko sniegumu. Ziniet, kas liecina par to, ka Artūrs ir liels aktieris? Smiesieties. Tas, ka arī par viņu pašu ir radīts kults, par kuru tādas, kā Dita Eglīte turpina sist plaukstiņas. Labs aktieris. Izcils viņš var kļūt tikai sacensībā ar spēcīgāku meistaru vai nokļūstot zinoša režisora rokās. Šoreiz tas ir noticis, līdzīgi kā Spilvencilvēkā.

Beidzot aktieri ir iegrožojis mērķtiecīgs režisors. Panākumu atslēga ir tieši viņš. Dailes teātrī pēdējās desmitgades laikā ir bijušas divas izcilas izrādes – Spilcencilvēks un tagad Amadejs. Abas ir iestudējis šis pats Van der Boss. Mūsu Gruzdovs, Džilindžers, Vaivars, Groza un citi tikai atražo jau nobalējušas skatuves tendences, pārvēršot tās par divdimensionālu dramaturģijas izpratni un pilnīgu skatuves dinamikas ignorēšanu. Iestudējumi mēģina skatītāju uzrunāt instinktu līmenī, acīmredzot, jo paši iestudētāji savādāku izpratni par attiecībām ar skatītāju nejēdz. Nevajag mūs čakarēt! Savukārt Van der Boss precīzi turas pie lugas dramaturģiskā materiāla, mākslu atrodot gan saturā, gan formā, neaiztiekot precīzu Šefera lugas uzstādījumu. Bet galvenais - viņš neaizmirst par skatītāju.

Rezultātā izrāde tālu nav garlaicīga. Lielisks britu režisora darbs, izaicinājums latviešu aktieriem, jaunums uz Latvijas skatuves, izcils dramaturģiskais materiāls, atstrādāts skaņas celiņš, mizanscēnas, scenogrāfija... Piesieties šajā iestudējumā nav kur. Tas nozīmē, ka beidzot ir pienācis brīdis, kad par Dailes teātra izrādi pamatoti var iztērēt naudu, aiziet, noskatīties un vēl ilgi pēc tam izrādi rekomendēt citiem.

Kārlis Beķeris

Lasiet vēl -
Izrādes apskats: Mocarts – Saljēri traģēdija

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form