Jānis Kučinskis: Muamars Kadafi – XXI gadsimta Gandijs
Foto: Reuters/Scanpix

Rietumu un arī Latvijas mēdiji Lībijas revolūcijas vadoni Muamaru Kadafi raksturojuši kā "nežēlīgu diktatoru, kurš pavērsis ieročus pret savu tautu". Taču Lībija un viss Āfrikas kontinents pazīst un godā pavisam citu Kadafi – cilvēku un tautu atbrīvotāju gan no Rietumu koloniālisma, gan no iekšējas netaisnības, Āfrikas attīstības stratēģi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

To gatavojās atzīt arī vispasaules forums, par ko liecina 2011. gada 4. janvārī ANO Ģenerālās asamblejas Cilvēktiesību padomes sagatavotais un pieņemtais pārskats, kura mērķis bija apbalvot Lībiju un tās līderi Kadafi par izciliem sasniegumiem cilvēka tiesību jomā. Šo nodomu atbalstīja vairāku valstu delegāti, tai skaitā Dānija, Ķīna, Itālija, Spānija, Zviedrija, Norvēģija, Nikaragva, Krievija, Vācija, Austrālija, Dienvidāfrikas Republika, Nigērija, Kongo un pat Latvija (nez kāpēc mūsu delegāti tagad par to klusē?). Nodoms virzīt Lībiju apbalvošanai par panākumiem cilvēktiesību jomā tika atmests, kad ASV dominētā koalīcija sāka Kadafi nomelnošanas kampaņu.

Kadafi ir Trešās Vispārējās teorijas autors, kas apkopota viņa "Zaļajā grāmatā" (diezgan aptuvens grāmatas tulkojums latviešu valodā atrodams šeit). Šīs teorijas mērķis ir atteikties no elitārā pārvaldes modeļa, kurā šaura elite neierobežoti pārvalda manipulējamu pūli, un ieviest tiešo demokrātiju (tautas kongresu sistēmu), kurā dzīvei svarīgus lēmumus pieņem pati tauta. "Zaļā grāmata" vienkāršā valodā pauž katra cilvēka dziļākās vēlmes un taisnīguma izjūtu. Tā aizliedz savtīgos nolūkos izmantot citu cilvēku pamata vajadzības, piemēram, vajadzību pēc mājokļa. "Zaļā grāmata" noraida peļņas motīvu, kas balstīta uz citu cilvēku izmantošanu, noraida verdzību algai un kalpošanu. Tās vietā Kadafi piedāvā pilntiesīgas partnerattiecības, kurās darba devējs un darba ņēmējs ir līdztiesīgi partneri, kas taisnīgi sadala un saņem sava ieguldījuma augļus. Neatkarīgi no tā, vai darba devējs ir privātīpašnieks vai valsts. "Zaļā grāmata" orientējas uz Augstāko jeb Dabisko likumu, kura priekšā visi cilvēki ir vienlīdzīgi, un noraida savtīgu grupu vai personu interesēs pieņemtos laicīgos likumus.

Šo Augstākā likuma prioritāti savā darbībā savulaik izmantoja arī Indijas atbrīvošanās garīgais vadonis Mahatma Gandijs, nēģeru cilvēktiesību kustības līderis Martins Luters Kings un pat Nirnbergas tribunāls. Gandijs un Kings atklāti izaicināja netaisnīgus likumus, paši tos boikotēja un aicināja tos boikotēt masveidīgi. Arī Vācijas nacistus varēja notiesāt, tikai balstoties uz Augstāko likumu, jo Hitlera režīms no Vācijas tā laika likumu viedokļa bija likumpaklausīgs un savus likumus ievēroja pat ar izcilu pedantismu. Taču šie laicīgie likumi bija pretrunā ar Augstāko likumu. Līdz ar to, lai varētu tiesāt Hitlera režīma noziegumus pret cilvēci, Rietumu un Padomju sabiedrotie izsludināja īpašus Nirnbergas standartus, kurus piemēroja hitleriešiem, taču ne paši sev. Ja balstāmies uz Nirnbergas tribunāla standartiem, tad tas, kas 2011. gadā noticis Lībijā, ir kvalificējams kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci. Tikai šoreiz uz apsūdzēto sola būtu NATO dalībvalstis un viņu algotņi.

Trešā Vispārējā teorija nav tikai teorija, jo tā tika sekmīgi, lai arī pakāpeniski ieviesta Lībijā. Tika atrasts modelis, kura ietvaros var sekmīgi sadzīvot un sadarboties simtiem etniski, lingvistiski un rasiski atšķirīgu cilšu, mājokļi, izglītība un veselības aprūpe Lībijā bija bez maksas, ģimenes, jaundzimušie un citi dzīvībai svarīgu vajadzību meklētāji saņēma dāsnus pabalstus. Līdz ar to Lībija 40 gados no pasaulē nabadzīgākās un atpalikušākās valsts tika pārvērsta par Āfrikas plaukstošāko valsti, kuras iedzīvotāju skaits šajā periodā pieauga no 1,5 miljoniem, no kuriem 90% neprata pat lasīt, līdz 6 miljoniem augsti izglītotu un sociāli nodrošinātu pilsoņu.

Kadafi nelīdzinājās tiem varaskārajiem un korumpētajiem Rietumu politiķiem, kuri uz savas tautas rēķina cīnās par ietekmi, privilēģijām un portfeļiem. Gluži otrādi - Kadafi vispār atteicās no jebkāda formāla posteņa Lībijas pārvaldē, bet baudīja neformāla Lībijas revolūcijas vadoņa godu, kas balstījās uz viņa intelektuālo un garīgo autoritāti. Savu autoritāti Kadafi balstīja ne tikai iedvesmojošos lozungos un iniciatīvās, bet arī personīgajā piemērā. Piemēram, Kadafi apņēmās ar savu ģimeni dzīvot beduīnu teltī līdz brīdim, kad katrs Lībijas iedzīvotājs būs nodrošināts ar savu mājokli. Un šo solījumu viņš turēja - telti viņš ņēma līdzi pat savu ārvalstu vizīšu laikā.

2008. gada martā Kadafi nāca klajā ar savu "Ienākumu pārdales" iniciatīvu, kas bija iecerēta kā nākamais solis "Zaļajā grāmatā" izklāstīto mērķu īstenošanā. Šā projekta ietvaros Kadafi ierosināja likvidēt lielu skaitu valsts institūciju un iedibināt Ienākumu sadalīšanas programmu, kas ienākumus no naftas tirdzniecības un citām valsts aktivitātēm vienlīdzīgi sadalītu starp Lībijas iedzīvotājiem, no kuriem katrs savu daļu saņemtu ik mēnesi, lai šos līdzekļus izmantotu personīgi, kooperācijā ar citiem pilsoņiem vai ieguldītu vietējo tautas komiteju saimnieciskajos projektos. Kadafi uzskatīja, ka tradicionālā valsts kā politiska konstrukcija tuvākajā laikā pakāpeniski atmirs, un sabiedrības dzīve balstīsies uz dabisko vienību - ģimeņu, vietējo kopienu un cilšu - brīvu sadarbību. Kadafi norādīja, ka formālie ierēdņi valsts struktūrās nenovēršami korumpējas un savu varu izmanto savtīgi, tāpēc visa vara atdodama pašas tautas rokās, valstij pagaidām atstājot vien aizsardzības, drošības un naftas ieguves funkcijas.

Kā jau bija gaidāms, pret šo iniciatīvu visnoraidošāk protestēja tieši valsts ierēdņi, apgalvojot, ka Kadafi iniciatīva izraisīs "politisku anarhiju". Ģenerālais tautas kongress, kura izskatīšanai tika iesniegta Kadafi iniciatīva, to nenoraidīja, bet nolēma atlikt iniciatīvas ieviešanu. Tikmēr neapmierinātie valdības ierēdņi, kuru pozīcijas šī iniciatīva apdraudēja, sāka gatavot Kadafi fizisku novākšanu. Tieši galvenais Kadafi iniciatīvas pretinieks Mahmuds Džibrils (Mahmoud Jibril), kurš Lībijas valdībā ieņēma premjerministra (Rietumu izpratnē) un Plānošanas padomes priekšsēdētāja amatus, kā arī centās Lībijā ieviest Rietumu parauga liberālās reformas, sāka aktīvi meklēt sabiedrotos Rietumos un starp Rietumu satelītiem (Ēģiptē, Tunisijā, Katarā, Arābu emirātos un Alkaidas struktūrās), lai organizētu Kadafi fizisku iznīcināšanu.

Protams, 2011. gadā Džibrils pilnīgi dezertēja no Lībijas valdības un 2011. gada sākumā ieņēma Nacionālās Pārejas padomes priekšsēža amatu. Šī dumpinieku padome tad arī organizēja Kadafi nomelnošanas kampaņu un it kā cilvēktiesību organizāciju sūtītu vēstuli ANO Drošības Padomei un ES vadībai. Tātad faktiski Nacionālā Pārejas padome ielūdza ASV un NATO militāristus, lai tie Lībiju iebombardētu akmens laikmetā.

Protams, Kadafi Ienākumu sadalīšanas iniciatīva ļoti nepatika arī ASV un Rietumeiropas oligarhiem, jo tā būtu, viņuprāt, "slikts piemērs" citām tautām, kuras arī varētu pieprasīt līdzīgas reformas, tādējādi apdraudot globālās finanšu oligarhijas pozīcijas. Rietumos un to satelītvalstīs, tai skaitā Latvijā, pašlaik tiek ieviesta tieša starptautisko baņķieru diktatūra un notiek globālās varas radikāla centralizācija. Un tieši Kadafi demokrātiskā iniciatīva varētu izrādīties tas klupšanas akmens, kas šos nodomus uzspridzinātu.

Kadafi bija garīga autoritāte, kas noraidīja katru liekulību un melus

Kadafi kā teorētiķis noraidīja gan Rietumu parauga liberālo demokrātiju ar daudzpartiju sistēmu, gan padomju parauga sociālismu. Tomēr tas noteiktu principu ietvaros viņam netraucēja sadarboties ar šo nometņu pārstāvjiem. Tā kā arī PSRS atbalstīja Āfrikas dekolonizāciju, Kadafi izveidojās diezgan cieša sadarbība ar PSRS. PSRS tik augstu vērtēja sadarbību ar Lībiju, ka bija gatava norīt pat Kadafi ideoloģisko krupi. Lai gan "Zaļā grāmata" noraida PSRS parauga sociālismu, šī grāmata tika izdota PSRS. Tādējādi Kadafi piespieda PSRS izdot pretpadomju literatūru!

Lai cik vērtīga bija sadarbība ar ideoloģiski nesaderīgām valstīm, Kadafi nekad mīļā miera labad neliekuļoja un bez žēlastības publiski atmaskoja katru liekulību un dubultstandartus. Kadafi necentās būt falši diplomātisks. Lūk, divi piemēri. 2009. gada 23. septebrī Kadafi uzrunāja ANO Ģenerālo asambleju (viņa runu var noklausīties šeit). Rokās viņš turēja ANO statūtus un citēja preambulas pantus. ANO statūtos deklarēts, ka visas ANO dalībvalstis, neatkarīgi no to lieluma, ir līdztiesīgas. Taču patiesībā šīm valstīm nav nekādu tiesību, tikpat labi to pārstāvji varētu tricināt balsi Haidparkā. Jo visus ANO lēmumus faktiski nosaka dažas lielvalstis, kuras ir ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles, kas apveltītas ar veto tiesībām. Gluži kā Orvela "Dzīvnieku fermā": visi it kā vienlīdzīgi, bet daži tomēr vēl vienlīdzīgāki.

Citā pantā pasludināts, ka visus konfliktus ANO dalībvalstis risina miermīlīgiem līdzekļiem, taču faktiski dažas ANO dalībvalstis pret citām dalībvalstīm kopš ANO dibināšanas izraisījušas vismaz 65 tiešas agresijas karus, neskaitot cita veida vardarbīgas iejaukšanās. Šos un citus liekulības un korumpētības piemērus Kadafi nosauca no ANO tribīnes un ierosināja konkrētas ANO reformas. Salīdziniet šo runu ar mūsu A. Bērziņa, V. Zatlera vai V. Freibergas liekulīgo un tukšo vāvuļošanu no ANO tribīnes, šo marionešu paustos melus un smalko pielīšanu saviem aizokeāna saimniekiem.

Pēc tikšanās starp Kadafi un Francijas prezidentu Sarkozi Parīzē notika preses konference, kurā Sarkozī, izpatīkot Rietumu liekulīgajiem stereotipiem, meloja, ka pārrunāti cilvēktiesību jautājumi. Kadafi šo žurnālistu ausīm tīkamo liekulību ignorēja un pateica skaidru patiesību, ka sarunas bijušas tikai par Francijas un Lībijas sadarbību. Žurnālisti šādu atklātību iztulkoja kā Kadafi mēģinājumu publiski pazemot Francijas prezidentu. Pavisam greiza loģika, jo vai tad pats Sarkozī sevi nepazemoja ar pieglaimīgiem meliem un tukšu muldēšanu? Taču Sarkozi, kā jau garā sīks cilvēks, šo pazemojumu neaizmirsa un gatavoja atriebību.

Kadafi iniciatīvas Āfrikas atbrīvošanai un attīstībai

Kad Kadafi gāza Rietumu ielikteņa karaļa Idrisa despotisko režīmu Lībijā (Lībijas dumpinieki pašlaik izmanto gan karaļa Idrisa, gan Islama Kalifāta (Alkaidas) karogus), viņš sevi pieteica kā arābu nacionālistu, kura mērķis ir apvienot Rietumu kolonizatoru sašķeltos arābus. Pēc patriotiskā Ēģiptes prezidenta Abdela Nasera noslepkavošanas Kadafi sevi pasludināja par Nasera garīgo dēlu.

Taču drīz vien Kadafi pasaules redzējums strauji evolucionēja, sevi apzinoties par visa Āfrikas kontinenta pārstāvi. Lai gan Āfrikas valstis strauji atbrīvojās no formālā koloniālisma jūga, faktiskā šo valstu atkarība no Rietumu kundzības saglabājās dažādās neokoloniālisma izpausmēs. Un arī pašas Āfrikas valstis būtībā bija rietumvalstu veidoti mākslīgi veidojumi, kurus uz kartes ar lineālu bija uzbūruši koloniālo valstu ārlietu resoru ierēdņi. Protams, ar tālredzīgu nodomu, jo katrā brīdī pret šīm valstīm, kurās mākslīgi apvienoti dažādu cilšu, valodu un reliģiju pārstāvji, varēja izmantot skaldi un valdi taktiku, izraisot konfrontāciju starp dažādu cilšu un reliģiju pārstāvjiem, kas arī tiek darīts līdz pat mūsdienām.

To labi saprotot, Kadafi galveno nozīmi piešķīra nevis mākslīgiem politiskiem veidojumiem, bet gan pašiem cilvēkiem, ģimenēm, vietējām kopienām, ciltīm un tautām, jo, atmirstot politiskiem veidojumiem, pazustu mākslīgās barjeras un Āfrikā suverenā vara pārvietotos uz dabiskām cilvēku apvienībām. Labs piemērs tam - pati Lībija, kuru atbilstoši savām konkrētām vietējām vajadzībām pārvaldīja tautas kongresi.

Āfrika līdz pat mūsdienām eksistē pazemojošā un aplaupošā atkarībā no Rietumiem, Rietumu globālajām finanšu institūcijām, korporācijām un Rietumu kontrolēta nevalstisko organizāciju tīkla. Protams, tas nosaka arī parādu atkarību no Rietumiem, kā mēs to labi izjūtam arī Latvijā.

Taču vienlaikus Āfrikā attīstās arī neatkarības centieni. Piemēram, pašlaik lielākie attīstības projekti Āfrikā attīstās sadarbībā ar Ķīnu un citām Trešās pasaules valstīm. Atšķirība tāda, ka Ķīnas investori nediktē politiku un nejaucas šos valstu iekšējās lietās, kā to dara Rietumu institūcijas, bet piedāvā abpusēji izdevīgus, līdzsvarotus risinājumus. Piemēram, Ķīna būvē ceļus, elektrostacijas un ražotnes, pretī saņemot ilgtermiņa līgumus par naftas un citu izejvielu iegādi. Rietumu iejaukšanās Āfrikā tagad šīs sadarbības saites apdraudējusi.

Šo pārmaiņu ideoloģiskais tēvs bija un paliek Muamars Kadafi ar savu Pan-Āfrikas ideju.

Kadafi mērķi Āfrikas kontinentā ir drosmīgi, vērienīgi un tālejoši, bet stratēģiskais mērķis - atbrīvoties no alkatīgo Rietumu korporāciju diktāta, kurš tiek nodrošināts ar netaisnīgām shēmām, militāriem draudiem un destabilizācijas operācijām.

Minēsim dažas Kadafi iniciatīvas. Vēl nesen modernās komunikācijas Āfrikas kontinentā nodrošināja Rietumu satelīti kosmosā, par to katru gadu no Āfrikas valstīm iekasējot vairāk nekā 500 miljonus dolāru. Pateicoties Kadafi iniciatīvai, Āfrikai pašlaik ir savs, Ķīnas un Krievijas būvēts satelīts kosmosā, kas nodrošina daudz lētākus un no Rietumu korporāciju ideoloģiskā diktāta neatkarīgus sakarus.

Kadafi iniciatīva bija arī "Cilvēku raktā upe", kuru dēvē arī par astoto pasaules brīnumu. Šī ar Dienvidkorejas palīdzību būvētā sistēma ar ūdeni apgādā un no tuksneša atbrīvo plašas teritorijas ne vien Lībijā, bet arī citās Āfrikas valstīs. Ūdens apgādes projekta pēdējie posmi vēl nav pabeigti, un nav zināms, kāds liktenis tos sagaida pēc NATO iebrukuma Āfrikā.

Kadafi iniciatīva ir Āfrikas Savienoto valstu veidošana, kas iecerēta kā samērā brīva nāciju konfederācija. Pirmais posms uz ĀSV ir Āfrikas Savienība, kas arī nodibināta pēc Kadafi iniciatīvas. Te jāpiezīmē, ka Āfrikas Savienība bija kategoriski pret NATO iebrukumu Lībijā.

Lai Āfrikas Savienība gūtu rīcības brīvību, bija jau ievadīti darbi savas finanšu sistēmas izveidei, kas būtu neatkarīga no ASV dominētās dolāru sistēmas. Šim nolūkam jau bija ielikti pamati Āfrikas Investīciju bankai, Āfrikas Centrālajai bankai un Āfrikas Valūtas fondam (par to stāsta šis Āfrikā veidotais video The top 3 reasons of why Gaddafi must really die). Centrālā loma šīs neatkarīgās sistēmas izveidei bija Lībijai un Kadafi personīgajai autoritātei. Zīmīgi, ka pirmais infrastruktūras objekts, kuru Lībijā iznīcināja NATO lidmašīnas, bija centrālā banka un naudas kaltuve. Ja ASV dolārs ir ne ar ko nesegta valūta, tad Āfrikas valūtai bija paredzēts "zelta dināra" segums. Senatnē, pirms Āfrikas kolonizācijas, zelta dināra standarts darbojās ne tikai Vidējos austrumos un Āfrikā, bet arī Eiropā. Kā savā grāmatā "Arābu laiki Latvijā" dokumentējis Juris Paiders, tā laika nauda atrasta arī Latvijas arheoloģiskajos izrakumos.

Visā Āfrikas kontinentā un citos pasaules reģionos darbojās arī Lībijas suverēno fondu finansēti attīstības projekti. Tā kā arī Āfrika arvien ietilpst dolāru sistēmā, Rietumu institūcijas šo kapitālu arestēja un faktiski nolaupīja, melīgi to nosaucot par Kadafi personīgo naudu, kuru viņš esot nolaupījis Lībijas tautai. Patiesībā Lībijas tautu un visu Āfriku kārtējo reizi aplaupījuši Rietumi.

Šīs un citas Kadafi globālās iniciatīvas pavisam nopietni apdraudēja Rietumu un it sevišķi ASV globālās kundzības plānus gan Āfrikā, gan visā pasaulē. Tas arī bija galvenais un patiesais iemesls NATO organizētajām genocīdam pret Lībiju. Protams, arī pašas Lībijas dabas bagātības un Lībijas stratēģiskā pozīcija Āfrikas kontinentā. Lībijas izpostīšana bija tikai pirmais NATO solis Āfrikas rekolonizācijā. Faktiski Āfrikas ziemeļos tiek izlikti kauliņi Trešajam pasaules karam.

Ja vēl nesen par pasaules kultūras šūpuli sauca Irāku, kurā glabāto kultūras mantojumu barbariski izlaupīja un iznīcināja ASV vadītie kara noziedznieki, tad tagad to pašu var teikt par Lībiju, kura glabāja ne vien arābu un berberu cilšu kultūras liecības, bet arī grieķu civilizācijas mantojumu, kurš pašlaik tiek izlaupīts un iznīcināts. Lai lībiešiem un pasaulei atņemtu vēsturisko atmiņu.

Šis ir tikai īss ievads, lai mēs sāktu apjēgt bezgala plašo un tālejošo Kadafi devumu un nozīmi pasaules attīstībā. Vairāk par Āfrikas brīvības centieniem un to saistītu ar Kadafi iniciatīvām lasiet vietnē AfricaIndependence.com. Āfrikas brīvības cīnītāji barbarisko Kadafi noslaktēšanu salīdzina ar Jēzus Kristus piesišanu krustā (par to stāstīts šajā AfriSynergy video materiālā).

Lietas būtību nepārzinošs satricināts pūlis kliedz: "Dodiet mums Barabu, bet viņu sitiet krustā". Un gluži tāpat, kā kristietības uzvaras gājiens sākās pēc Kristus nomelnošanas, spīdzināšanas un nogalināšanas krustā, tā arī tagad Kadafi upuris iedvesmos brīvības cīnītājus visā pasaulē.

DELFI Aculiecinieks
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form