Foto: PantherMedia/Scanpix
Šogad kā nekad citreiz Lieldienās tauta putrojās un "Priecīgas Lieldienas!" vietā regulāri vēlēja "Priecīgus Ziemassvētkus!" Ko tur brīnīties, ja sniega noteikti bija vairāk kā visu ticību visās Kristus dzimšanas dienās.

Olšteins parāda, kas ir viņam!

Šogad jau nedēļu pirms Lielās dienas ar lielu entuziasmu olas krāsoja ne vien Doļģe, Ketija, visas Duļevskas, Rītiņš, Tannis, bet arī tautas kalpi. Un tā aizrāvās, ka sāka krāsot arī Olšteinam. Viņš to ļāva darīt gan tikai savas mazās šūniņas biedrenēm un visizveicīgākā izrādījās Siliņa. Tādējādi nopelnot vēl vienu plusiņu ceļā uz premjera krēslu. To nekavēja arī Olšteina iesaukšanās: "Kut!". Toties Lieldienās, kad Oliņkalna pakājē uz kauju satikās Olnieks, Olšteins, Olbergs, Olburgs, Olāns, Oliņš, Pautienis, Jajcs, Eggsons, Jajko, Ceufs, αυγό, 卵, pat Kofi Ananam nebija šaubu, kuram ir "akmens ola".

Pirmslieldienu klusajā nedēļā kārtējo reizi nedaudz samisējās arī Rīgas pirmajam lēdijam Ushak-off. Viņa kaķu ferma nu jau bija izaugusi līdz trim. Daži gan brīnījās, kā tas varēja gadīties - marts tikai nupat garām, bet jau... Bet domē tā gadās, ka kaut kas notiek ātrāk nekā gaidīts. Izņēmumus vien Nacionālā muzeja pārbūves sākums. Bet par leišiem un govs pupiem J.S.Gaujmalietis jau izplūda pirms nedēļas. Kā jau ierasts, arī trešo "bagāto brāli" vai vēl precīzāk - viņa galveno bagātību gaidīja pucnazis un no(at)ološana. Šo aktu daudzu žurnālistu klātbūtnē Rīgas pirmais lēdijs gribēja izdarīt ar slaidu rokas kustību, ko bija noskatījis no tēva un skolotāja Maskavas Kremļa Vovas. Taču līdz galam nebija aprēķinājis trajektoriju un kota vietā trāpīja Baraņņikam. Vienīgais mierinājums, ka orgāns bija pareizais. Galu galā satiksmē no viņa liela labuma tā kā tā vairs nav. Un efekts bija tik labs, ka visi, protams, krieviski rakstošie, sēžot penthausā un ēdot kaviāru, izplūda daiļrakstīšanā par šo aktu, bet notikumiem ap Jākobsonu un Ushak-off smaidiņam vairs nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Kad Rīgas pilī kārtējais betona klucis no griestiem uzkrita Bērziņandrimnonītaures, visi vēl bija mierīgi. Gadās. Kad nākamais apraka Jukānes Krapānes jaunāko preses relīzi par kopējām Lieldienām kristiešiem, musulmaņiem un ateistiem, jau sākās rosība. Bet, kad trāpīja Egļu Elīnas iPhonam, kas jau bija bildēšanas režīmā, pacietības mērs bija pilns. Prezidenta rāmi klusais iebildums, ka varēja jau būt arī sliktāk, jo varēja tak uzkrist uz krūtīm, netika pat sadzirdēts. Tika izziņota evakuācija. Labi, ka VNĪA, CVK un PBK bija brīvi īpašumi, kopā 83, un visus varēja ieķīlāt, pretī saņemot Melngalvju namu. Ushak-off visu namu gan neatdeva, bet tikai šī nama garderobi, Danenšterna nama pirmo stāvu un Reiterna nama garāko vestibilu - štrunts par skaļo roku, kas apkārt plēsa bumbādiņas. Par Maikapara namu i runas nebija.

Maksātnespēju epidēmija

Ne tikai Latvijā pārpalikušie juristi, kuri Īrijā un Norvēģija neko vairāk par zemeņu lasīšanu nevarēja pasākt, bet arī še aizķērušies amerikāņi netika gudri ar kāzusu ko Spruksts uzdeva Lipmanam. Viņš kopā ar Jučeru esot gatavs pat izlases vārtus sargāt, taču tikai tad, ja tiks pārapdrošinātas ne vien viņa rokas, kājas un galva, bet arī nākamais līgums. Neviens, ne Spruksts, pat ne Jaroslavļas "Lokomotiv", "Torpedo", "Shinnik" un gubernskij obščak ģenerālmenedžeri tādu vēl nav acu galā redzējuši. Nu Kirovs lauzīja galvu un "Grindeks" sētu, lai kaut ko izdomātu. Un Kirovs jau nebūs Lipmans, ja neizdomās. "Latviešiem galva tomēr ir īstajā vietā," - tā viņš jau ne pirmo reizi par sevi, tāpēc arī Janka būs ar Nolanu, Ulmanu un Lipmanu! Bet šitie pārdzīvojumi Kirovam sāka atsist patiku pret sportu - tad jau labāk kolekcionēt medaļas, pastmarkas, reihsmarkas. Protams, arī dolārus un latus.

Otru vai, precīzāk, kārtējo galvassāpi juristiem sagādāja basketbolisti vai, precīzāk, Valters jaunākais. Ne nu pats pats jaunākais, bet tas no tās skandalozās izlases, kas gandrīz nosvilināja visu Konstantinopoli vienas kakas dēļ.  Nu un kas, ka tā bija uz viesnīcas dārgā tepiķa, kas pie sienas. Nu un kas, ka tā izgājusi cauri vairāk kā 2,097 m garam rumpim (interesanti, cik gara viņam ir taisnā zarna?). Tad, lūk, šis Valters bija palicis priekšpriekšpēdējais no tā duča, kas vēl nebija pieteicis maksātnespēju. Tagad šie te juristi ar šausmām gaida dienu, kad to izdarīs arī kareivis Andris B. Valters vecākais vefietis zināja teikt, ka tas ir vēl tuvāk nekā brīdis, kad Butauts sāks braukt ar to autobusu, ko līdz šim džeki tikai nesuši. Tiesa, vairāk vilkuši pa zemi.

LFF beidzot bija tikusi pie mūža prezidenta, taču pavisam ātri visi tika nolikti savās vietā. Ventspils hūte, apēdis 24 Lieldienu olas, atnāca uz stadionu un pateica, ka šogad Latvijas čempionāts futbolā ir atcelts. Pēc nedēļas līdzīgs paziņojums skaršot arī Latvijas čempionātu basketbolā. Volejbolisti gan priecīgi, jo viņiem Puzes Lembis vairs neko nevar izdarīt - kausi jau čempionu rokās!

Kad trāpa neīstajam

Klusajā nedēļā vienā solā, bet ne jau baznīcas, jo abas tak bijušas KPSS, sasēdās Dombrovskim pietuvinātā Smiltenes Sarmīte un Ushak-off pie viena no sāniem sēdošā Silajāņu Ej Ženija. Dialogs nesanāca. Sarmīte tik skaitīja, cik miljoni seko bērnam, kad tas piedzimst, cik - kad sāk staigāt, cik - kad uzdīgst pirmais zobs, cik - kad sāk runāt... Bet, lūk, pašvaldība to baigo piķi dabūšot tikai tad, kad nebūšot rindu ne pie zobārsta, ne pie Dailas Martinsones "Dzeguzēnos", ne bērnudārzos. Ej Ženija tik pasmējās un pateica, ka viņa šiem solījumiem netic, jo ticot tikai Ļedjajeva jaunajai derībai. Sarmīte vispirms, lai pamēģinot saskaitīt, kam viņa ir padomniekos,  cik komisijās, grupās, biedrībās viņa šobrīd darbojas un kāds un kam no tā visa labums. Vai viņa beigās arī saprot domu, ko pirms 15 minūtēm pati iesākusi?

Kopš 16.marta un 1.aprīļa tauta bija sākusi pastiprināti interesēties par vēsturi un slavenību dzīvi. Jo sevišķi par tiem, kam nauda turas. Un meklēja turības recepti. Tika dzelžaini izsecināts, ka viena no labām vietām, kur taisīt piķi, ir cietums. Nesen, lūk, bija ziņa, ka viens jeņķu večuks dabūjis až 35 miljonus baksu. Par ko? Par to, ka bijis nepareizi notiesāts. Labi vēl, ka ne uz nāvi, jo tad jau būtu paspējis kļūt par steiku uz elektriskā krēsla. Taču kaut kur "Alcatraz" vai vismaz mūsu "Baltajam gulbim" līdzīgā celtnē bija nosēdējis ne tik pāris gadus vien. Nu, ja ne pašam, tad bērniem būs. Tad vēl mūsējie atcerējās arī Ļeņinu, Staļinu, Mandelu, kas strīpainā kreklā nopelnīja savu kapitālu. Un, skat, arī mūsu pašu blondā Muižniece. Kaut sarakstīja parakstīja neparakstīja pārrakstīja un tagad nu ir Delo Nr.5. Krekls gan vēl nav pielaikots. Taču runā jau, ka bārda (ne tas, kas reiz bijis dzejnieks) savējos badā nepametot. Tā arī blondā - it kā nav amatā, bet tā kā strādā un tik atbildīgu darbu, ka 3000 lašu mēnesī par to pienākas kā pie bikts vai kukulis Amerikam. Tagad vien lieta ierosināta, bet, cik šī saņemtu, ja būtu aiz restēm, pat bail iedomāties! Tāpēc arī svarīgi revolucionāru biogrāfijas lasīt un no tām trīsreiz mācīties.

Chernobrivetsu gaidot

Cītīgākie rakstītāji to it kā nepamanīja, toties lasītāji bija vairāk kā izbrīnīti. Kā tā - Perveņeckas "Gaetāns no krematorijas" ir nominēts Gada literatūras balvai, bet viņas pašas bestsellers "Pišu latviski" palicis pagaldē vai žūrijas pagultē. Kā lai atkal te nerodas aizdomas par nominēšana, promotēšanu un balvu dalīšanu savējiem, blatu būšanu un līdzīgām nejēdzībām, kas bija jau Andreja Upīša laikos! Vilis Lācis to gan nebūtu pacietis un visiem vismaz pusi darbu liktu pārrakstīt, ja ne - tad pie Emīlijas Benjāmiņas! Un pērn neviens(!) nebija izmēģinājis sevi futūrismā un tā arī nebija pievērsis uzmanību Dombrovska rekordilgajai vadīšanai.

Garda ar savām meitenēm braucot pa Brīvības ielu, pēkšņi tā nolika uz presēm pie zaļās gaismas, ka domino efektā mašīnas sabakstījās no Jaunās līdz Vecās Ģertrūdes baznīcai. Pie visa vainīgs bija Fredis, kas SWH Ufo na uho stāstīja par negantāko krievieti pasaulē, kādu Černobrivecu no Aktjubinskas. Šamā esot pārdzīvojusi astoņus vīrus, 14 bufetes klientus aizsūtījusi uz viņpasauli, ar vēl 153 izvicinājusi rokas un 135 748 no 317 702 Aktjubinskas iedzīvotājiem dzīvi padarījusi par elli un komunismu kopā. Aivars atcerējās senu anekdoti par pelēm un mazu pelīti un meklēja pirmo lidmašīnu uz Aktjubinsku. Mērķis bija Čenobrivecu atdabūt uz Rīgu un sākumā iekārtot kādā bufetē Purčikā vai Zoļukā. Viņa tak ātri šejieniešu dzīvi sagandētu un pēc pusgada projekts "Vokzal-pojezd" strādātu kā pa sviestu. Vienīgā nelaime radās ar pilsētas nosaukumu - te tā Aktjubinska, te Aktobe. Kā lai uz tādu aizlido? Lidos uz abām, bet atradīs!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!