Lasītāja: Kultūra sākas no mazmājiņas jeb sakrustotām kājām 'modernajos' starppilsētu autobusos
Foto: PantherMedia/Scanpix

Portāla "Delfi" lasītāji ik pa laikam dalās pārdomās par dažādām tēmām, un šoreiz kāda lasītāja dalījusies pārdomās par tualetēm starppilsētu autobusos. Pēc cik ilga braukšanas laika pasažieri var cerēt uz labierīcību apmeklējumu? Ko darīt tiem pasažieriem, kuriem apstāšanās "nepienākas?"

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Ik pa brīdim Autotransporta direkcijas vai Satiksmes ministrijas ierēdņi sociālajos tīklos priecīgi ziņo, ka noslēgti jauni līgumi ar pārvadātājiem un ka nu pasažieri būs aplaimoti ar "moderniem", "pieejamiem" un visādi citādi lieliskiem autobusiem. Arī tikko Autotransporta direkcija lepni vēsta, ka "pasažieri jau no 1. augusta varēs saņemt ērtus un mūsdienīgus sabiedriskā transporta pakalpojumus" (Autotransporta direkcija, apsekojot uzvarējušo pārvadātāju autoparkus, guva pārliecību, ka tie ir gatavi uzsākt sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu no 1. augusta | Autotransporta direkcija (atd.lv). Tomēr, aplūkojot, ko tad ietver šie "ērtie un mūsdienīgie" pakalpojumi, kļūst skaidrs, ka tualeti tie vēl arvien neietver. Laiki varbūt mainās, tehnoloģijas attīstās, bet viena stabila vērtība, kam Autotransporta direkcija un Satiksmes ministrija ir uzticīga – un tas ir uzskats, ka Latvijas iedzīvotāji, kas pārvietojas ar starppilsētu autobusiem, ir tieši tik stipri un vareni, ka tāda lieta kā mazmājiņa tiem gluži vienkārši nav nepieciešama. Proti, autobusu iepirkumos vēl arvien netiek prasīts autobusā nodrošināt tualeti, un iespēja tikt pie "zaļās pieturas" arī ir stipri ierobežota.

Uz jebkuru jautājumu par to, kādēļ tas ir tā un vai nav plānots neko mainīt, Autotransporta direkcija mīl atbildēt, atsaucoties uz Ministru kabineta noteikumiem Nr.599 "Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība". Šie noteikumi cita starpā paredz: "Ja reģionālā starppilsētu maršruta (reisa) ilgums pārsniedz trīs stundas, sabiedriskajam transportlīdzeklim jābūt aprīkotam ar ergonomiskajiem krēsliem un vietu salonā bagāžas novietošanai. Ja sabiedriskais transportlīdzeklis nav aprīkots ar tualeti, maršruta (reisa) vidū jānodrošina sabiedriskā transportlīdzekļa apstāšanās vietā, kur ir pieejams sanitārais mezgls."

Tātad, "pēc likuma" uz tualeti var cerēt tikai tad, ja reisa ilgums pārsniedz trīs stundas. No kurienes radies uzskats, ka tieši trīs stundas ir tas, cik pasažieri var izturēt, nav skaidrs. Bet tas, ka praksē šīs pauzes iespējamība un kvalitāte ir tieši atkarīga no maršruta un vietas, kur autobuss piestāj, gan ir pat ļoti skaidrs.

Pirmkārt, plānotās pauzes ir ļoti dažāda garuma – no piecām līdz 15 minūtēm. Atkarībā no tā, kāda ir pakalpojuma pieejamība apstāšanās vietā, cilvēku daudzums, kas šajā laikā to spēj izmantot, stipri atšķiras – vienkāršiem vārdiem runājot, visiem gluži vienkārši var neizdoties aiziet līdz labierīcībām un izstāvēt rindu līdz autobusa atiešanas brīdim. Otrkārt, tualetes darba laiks (un arī stāvoklis, bet šim tematam šoreiz pat nepieskaršos) ir atkarīgs no autoostas. Piemēram, maršrutā Liepāja-Rīga-Liepāja pauze paredzēta Saldū, taču Saldus autoostas tualetes darba laiks vismaz līdz pagājušajai nedēļai bija tikai līdz pulksten 20, kas nozīmēja, ka tiem, kas maršrutā Liepāja-Rīga-Liepāja brauca vakarā un Saldū piestāja pēc pulksten 20 bija vai nu jālec krūmos vai jāsakrusto kājas ciešāk ar cerību izvilkt līdz galamērķim. Taisnības labad gan jāsaka, ka Autotransporta direkcija ir solījusi šo problēmu risināt, līdz ar to varbūt šajā maršrutā vismaz kaut kas mainīsies. Savukārt to, vai arī pārējos maršrutos pauzes "pēc likuma" tiek nodrošinātas, tostarp rīta un vakara reisos, to droši vien zina tikai tie, kas šajos rīta un vakara reisos brauc.

Un tad vēl, protams, paliek jautājums, ko darīt tiem, kas brauc maršrutos, kuru garums nepārsniedz maģisko 3 stundu slieksni un kuriem oficiāla apstāšanās "nepienākas". Urīnpūslis, galu galā, par šiem MK noteikumiem nav informēts, un mēdz prasīt savu arī maršrutos, kuru garums ir 3 stundas, 2,5 stundas vai pat 2 stundas, un, galu galā, ir cilvēku grupas (kaut vai bērni, grūtnieces, cilvēki ar veselības problēmām), kam tualeti var savajadzēties biežāk. Tomēr, ja ATD vai Satiksmes ministrijai pavaicā, ko darīt šādiem cilvēkiem, atbildes ir ļoti vienkāršas – "attiecīgi plānot braucienu". Tā kā neizdevās atrast nevienu skaidrojumu, ko tad ATD saprot ar brauciena plānošanu, atliek vien piedāvāt vairākus rīcības modeļus, no kuriem daži ir arī pārbaudīti praksē:

1. variants – kad vajadzība sāk spiest, doties ar lūgumu pie šofera. Šis ir vienkāršākais variants, un izdošanās iespēja ir apmēram 50/50 atkarībā no šofera attieksmes pret šo spiedīgo jautājumu, iespējas pa ceļam kaut kur apstāties, un dažreiz – arī no tā, vai šoferis ir pirms tam drusku atļāvies "iespiest grīdā", lai izbrīvētu pāris minūtes tiem, kas brauciena vidū grib apmeklēt labierīcības (jo, galu galā, ja pauze nav paredzēta, tad nākamajās pieturās ir jāierodas pēc grafika). Jāņem gan vērā, ka var gadīties, ka šāda ad hoc "zaļā pietura" tiek noorganizēta vietā, kur tualetes gluži vienkārši nav, un savas dabiskās vajadzības ir jākārto turpat ceļmalā. Tai sabiedrības daļai, ko daba ir apveltījusi ar spēju un vēlmi zināmas lietas darīt garāmbraucēju acu priekšā, tas, protams, nesagādā problēmas, bet, domājams, nav jāskaidro, kāpēc citiem pasažieriem šis varētu nešķist cieņpilns risinājums.

2. variants – vienkārši izkāpt ārā. Un pēc tam gaidīt nākamo autobusu. Šī plānošanas iespēja derēs tiem, kas vēlas apskatīt dzimto zemi tā pamatīgāk, iegriežoties dažādos Latvijas nostūros, kuros citādi varbūt nespertu kāju. Iespēja nokļūt galamērķī pēc tam gan ir stipri atkarīga no tā, vai pēc autobusa, no kura pasažieris izkāpis, sekos vēl kāds un vai nākošais autobuss nebūs pilns un vienkārši nepabrauks garām, līdz ar to pēdējos vai priekšpēdējos autobusos braucošajiem šis var izvērsties par veselu piedzīvojumu ar romantisku nakšņošanu mēnessgaismā.

3. variants (fiziski izturīgajiem) – vienkārši nelietot šķidrumu. Šis varētu būt nedaudz grūtāk tad, kad ārā ir vasara un pa galvu maisās visi tie nejēdzīgie ārstu ieteikumi, ka jādzer ūdens un jāizvairās no dehidratācijas, bet galu galā, kuram katram taču ir skaidrs, kas ir svarīgāk – padzerties vai nokļūt galamērķī.

4. variants (pavisam drosmīgajiem un piedzīvojumu meklētājiem) – ņemt līdzi savu trauku. Liekus komentārus neprasa, taču jāņem vērā, ka varētu radīt zināmus iebildumus no citu pasažieru un vadītāja puses.

5. variants – iegādāties auto. Šis variants, protams, visiem gluži vienkārši nav pieejams finansiālu apsvērumu dēļ, un var šķist arī pārāk skumjš un cinisks, sevišķi ņemot vērā visas transporta stratēģijas un skaļos saukļus par to, ka mums visiem vajadzētu vairāk pārvietoties ar sabiedrisko transportu, bet tas, galu galā, ir variants, kas laikam ir vistuvākais pašiem Autotransporta direkcijas un Satiksmes ministrijas ierēdņiem, kas tik cītīgi pastāv uz esošās kārtības saglabāšanu. Jo, ja šie ierēdņi paši tiešām izmantotu pakalpojumu, kuram taisa iepirkumus, tad ciniskas atrakstīšanās vietā mums jau sen būtu cilvēka cieņai atbilstošs starppilsētu autobusu pakalpojums, kuru varbūt pat būtu patīkami izmantot.

DELFI Aculiecinieks

Tags

Autotransporta direkcija Autoosta
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form