Atmiņās dalās mans tuvs paziņa, un viņš teic, ka tikko bija sācis strādāt Tukuma neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā, kad viņus iztraucējis negaidīts viesis.
"Sēdējām dežūrtelpā, kad pēkšņi pie mums ieskrēja izspūris vīrietis un izmisīgā balsī kliedza, lai mēs glābjot viņa "dēliņu". Viņam esot iekodusi melnā odze tieši degunā. Visi pielecām kājās, maiņas vecākā aicināja, lai nesam viņu tūdaļ šurp. Vienam no medicīnas personāla uzdeva, lai dodas meklēt pretindi un aicina šurp bērnu ārstu.
Vīrietis ienesa pauniņu ar mazu balto pūdeli, izrādījās, ka tas ir nevis "dēliņš", bet kucēns.
Sākām protestēt, skaidrojot, ka šī ir slimnīca cilvēkiem. Bet viņš tikai izmisīgi skaidroja, ka laiks iet uz priekšu, pretindes serums viņam esot. Turklāt viņš piebilda, ka ir no Maskavas un ka suns ir viņa pasaku galvenais varonis. Bērni visā valstī raudāšot, ja uzzinās, suns nomiris Latvijā, Jūrmalas čūskas sakosts. Tad arī sapratām, ka vīrietis Eduards Uspenskis.
Man kā pašam jaunākajam atsevišķā istabā lika ar suņuku nodarboties. Ātri izlasīju, kā jāievada serums. Ievilku šļircē šķīdumu un ielaidu to suņa pakaļkājas muskulī. Tolaik vēl nezināju, kurā vietā sunim jādur. Pēc noteikta laika ievadīju seruma pārējo daļu. Papildu injicēju arī antihistamīna šķidrumu, dimedrolu.
Suņa saimniekam rekomendējām ievērot sunim miera režīmu un dzert daudz šķidruma. Rakstnieks mēģināja mums pateikties, dodot naudu. Mēs, protams, no tās laipni atteicāmies. Aiznesis suņuku uz mašīnu, viņš atskrēja atpakaļ, noskaidrot manu vārdu un ierakstīja to sabružātā bērnu pasaku grāmatā. Citas viņam līdzi neesot bijis.
Nākamajā dienā viņš piezvanīja un pateicās, suns dzēra ūdeni un bija atlabis. Mēs nekad iepriekš nezinām, ko sastapsim savas dzīves ceļā".
