Foto: LETA
Savu cienījamo gadu un veselības dēļ es pirmo reizi nevarēju aizbraukt uz Rīgu. Tāpēc visas dienas garumā sekoju notikumiem Daugavas krastmalā pa televizoru.

Tā kā Latvijas armijā dienēju no 1992. gada, tad daudzas emblēmas un karogi man bija pazīstami, tāpat arī viņu apakšvienību vēsture vismaz to radīšanas pirmsākumos.

Prezidenta, Aizsardzības ministra un Latvijas armijas komandieru uzrunas bija skaistas un pareizas. Sevišķi frāzes par to, ka pateicamies tiem kas bija, ir un būs mūsu valsts neatkarības un brīvības sardzē. Te es pieskaitu arī tos, kuri iestājās Latvijas armijā laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Tas ir, Krievijas armijas klātbūtnes laikā. Viņi atnāca brīvprātīgi, lai izveidotu Latvijas armiju.

Vēsturi labi zinošie zina, kas ar visiem viņiem būtu, ja Krievijas armija mainītu nostāju un uzsāktu konfliktu. Visi viņi (instruktori un virsnieki) tiktu nošauti kā dzimtenes nodevēji. Nekas nav mainījies un nemainīsies, kamēr tur valdīs "putinieši".

Visi pasākumi bija augstā profesionālā līmenī.

Klausoties Zemessardzes jaunajā orķestrī, sapratu, ka likvidēt ir viegli, jo lai apmācītu izcilu orķestra skanējumu, ir vajadzīgi gadi un liela profesionalitāte. Tas pats laikam attiecas uz Policijas akadēmijas likvidāciju.

Tomēr šo atmiņu rakstu es iesāku tikai vienas dziesmas dēļ, kura mani burtiski satricināja. Nekad nebiju domājis, ka viņa atskanēs galvaspilsētā tik liela oficiāla pasākuma laikā.

Tā bija dziesma, ko gadiem ilgi slepus daudzi klausījās un dziedāja mājās un mazos saietos. Arī pats to ar aizrautību jaunībā dziedāju saviem radiem un paziņām. Kad sāka skanēt dziesmas vardi "Ak, Trīnīt, manu sirdspuķīt, arvien, arvien", es saspringu. Sāku intensīvi domāt, kā viņi notušēs tos vārdus "Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos". Man par lielu izbrīnu un pat izbīli šie vārdi skaļi izskanēja pa visu Latviju. Tajā brīdī es sapratu. Mēs esam stipri un aizsargāti uz neatgriešanos!

Vairs nekad neizskanēs vārdi: "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās". Nepretojaties.

Šī dziesma un šie vārdi skaļāk par visu apliecināja, ka nākamajam ienaidniekam būs jārēķinās ar visas armijas, Zemessardzes un tautas sīvu un bezkompromisa pretošanos.

Lai Latvju saule nenoriet nekad, nekad! Lai Latvju zobens nesarūs nekad, nekad!

Visu armijas veterānu vārdā liels paldies šī pasākuma organizētājiem. Aizejošajam prezidentam, Aizsardzības ministram un Latvijas armijas komandierim sevišķi.

Rez. Virsniekvietnieks (1992-2009) un publicists Leons Stiprais.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!