"Kāds paziņa ieteica man apskatīt Tukuma pils pagrabu. Viņš izteica domu, ka daudzi tukumnieki to nav redzējuši. Neizslēdz iespēju, ka tur tikuši spīdzināti gūstekņi. Par to liecinot šausmīgie āķi pie senajām velvēm.
Braucu uz Tukuma evaņģēliski luteriskās baznīcas arheoloģisko atradumu prezentāciju. Tāpēc īsi par abiem notikumiem.
Kamēr Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes studenti kopā ar mācībspēkiem gatavoja prezentāciju, aizlavījos uz pagraba pusi. Tas stāv starp Tukuma policijas ēku un viduslaiku pils torņa muzeju. Par laimi – tas bija vaļā.
Savulaik virs pagraba bija šķūnis, kur policija (tolaik – milicija) glabāja konfiscētos velosipēdus un motociklus. Pagrabs pārsteidz ar savu dziļumu un sienu biezumu. Āķus, kuri tā nobiedēja manu paziņu, ieraudzīju. Te sāka darboties manas atmiņas un necilās zināšanas.
Atcerējos Baltezera pionieru nometni. Tur produkti tika glabāti ledus pagrabā. Acīmredzot, Tukuma pils pagrabs bija šāda pagraba uzlabota versija. Uz āķiem kāra ne jau gūstekņus, bet žāvētu gaļu. Varbūt desas. Tas pasargāja produktus no žurku uzbrukumiem. Iespējams, vecākie Tukuma ļaudis pieredzēja ledus kluču vešanu no Jumpravas vai Melnezera uz šo pagrabu.
Dodu iespēju "Delfi" lasītājiem pirmajiem redzēt šo seno un noslēpumaino vietu. Pagrabs būs Tukuma muzeja sastāvdaļa. Pirmo reizi to varēja apskatīt 18. jūlijā. Iesaku apskatīt pils loga palodzes. To licis pieredzējis meistars, jo palodžu gala locījumiem jābūt vismaz centimetru zem sienas apmetuma.
Tagad par Tukuma evaņģēliski luteriskās baznīcas arheoloģiskajiem atradumiem.
Tos prezentēja Tukuma evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Mārcis Zeiferts un arheoloģisko izrakumu vadītājs Dr. hist. Rūdolfs Brūzis. Mani pārsteidza šī cilvēka vienkāršība un demokrātisms. Diezgan pasen bija saskarsme ar LU mācību spēkiem. Nepatīkami pārsteidza augstprātība un neiecietība. Tagad savus uzskatus esmu mainījis.
Patīkams secinājums bija, kad izdzirdēju mācītāja Zeiferta prasmi skaidroties ar vācu tūristiem. Secināju, ka padomju laikā svešvalodas mācīja, lai tās neiemācītu. Tas par mani.
Izbrīnu izsauca atrasto pakavsaktu dažādība. Gan pinuma, gan gala veidojumu ziņā. Viena sakta bija skandināvu stilā. Gali veidoti zirga vai pūķa veidolā.
Tika atrastas riņķa saktas ar gotiskiem rakstiem. Lielākā sensācija bija septiņu sauļu sakta.
Dzelzī kalts vēstījums par, iespējams, vēsturisku notikumu. Septiņu sauļu jeb saules dārza parādību. Tā tikusi novērota Gdaņskas apkaimē 1661. gadā. Baznīcai tas bija izdevīgi visādā ziņā, jo turpinājās Mārtiņa Lutera baznīcas reformas. Arī cīņa par jaunā Gregora kalendāra ieviešanu.
Septiņu sauļu sakta:
Nažu atrašana vēlreiz apliecināja, ka Tukuma cilvēki bija brīvi cilvēki. Pārsvarā kalpotāji, krodzinieki, amatnieki, namdari, rotkaļi un tirgotāji.
Vēl viena nianse izsauca izbrīnu. Atrasta sieviešu sakta – lāča nags ar piekariņiem. Tā bija "pagānu" rotaslieta. Ievēroju, ka viena stūra saktai bija saules ornamentiņi.
Ir viens arheoloģisks fakts, kurš grauj pirmās brīvvalsts laikā radīto mītu par septiņsimto gadu vācu verdzību. Monētas no Zviedrijas, Polijas un Krievijas impērijas.
Vēsture, arheoloģija, valodniecība, arī toponīmija pamazām atklāj mūsu cilšu un tautas patiesi vēsturisko ceļu.
Atgādinu, ka Tukumā 18. jūlijā (sestdien) bija pasākums, kurā varēja vērot bruņinieku turnīrus, apmeklēt Tukuma pils muzeju un noslēpumaino pils pagrabu. Ievērosim – divi metri, ziepes, aplikācija un arī mutes-deguna maskas!
Leons Stiprais.
Tukums, 2020. gada 16. jūlijā."
