Lidojums no Salonikiem uz Rīgu bija ieplānots 6. septembrī pulksten 23.30. Pirmajā lidaparāta pacelšanās mēģinājumā gaisa kuģis nevarēja pacelties, pēc ieskriešanās strauji apstājās skrejceļa beigās. Otrajā pacelšanās reizē pēc 30 minūšu lidošanas gaisa kuģis tehnisku bojājumu dēļ bija spiests atgriezties Salonikos. Visi pasažieri parakstīja petīciju, ka ar bojāto lidaparātu vairs nelidos.
Lidojums uz Rīgu ar citu lidaparātu notika 7. septembrī ap pulksten 17. Rīgu pasažieri sasniedza ap pulksten 19.
Tikmēr lidostā "Rīga" 7. septembrī savu lidojumu ar "Ellinair" reisu gaidīja pasažieri, kuri plānoja ceļot uz Irakliju. Reiss aizkavējās par aptuveni 12 stundām. No plānotajiem pulksten 4.10 to pārcēla uz pulksten 14.10. Gan Grieķijā palikušie, gan arī Latvijas lidostā gaidošie pasažieri portālam "Delfi" klāstīja, ka pasažieri visu gaidīšanas laiku ir bijuši neziņā, nobijušies.
Par "Ellinair" reisu no Salonikiem uz Rīgu portālam "Delfi" savu redzējumu uzrakstījis Aleksandrs no Latvijas. Viņš jau 18 gadus dzīvo Grieķijā.
"Es jau 18 gadus dzīvoju Grieķijā. Šogad pirmo reizi uz Latviju nolēmu lidot ar aviokompāniju "Ellinair". Es un mans paziņa, kurš arī dzīvo Salonikos, abi iegādājāmies biļetes uz Rīgu. Kad 6. septembrī ieradāmies lidostā, lai laikus piereģistrētos, kā arī piereģistrētu savu kaķi, ko ņemu līdzi, sastapāmies "Ellinair" kompānijas pārstāvju neprofesionalitāti.
Pie "Ellinair" reģistrēšanas vietām valdīja milzīgas rindas, sastapāmies ar nevīžīgu attieksmi pret izlidotājiem, kā arī kavējās bagāžas un biļešu noformēšana.
Iekāpuši lidmašīnā, mēs abi bijām pilnīgi pārsteigti par lidmašīnas stāvokli. Tā bija ļoti veca lidmašīna, veci sēdekļi, netīrs celiņš, nevīžīga stjuaršu attieksme, sabojāta gaisa kondicionēšanas sistēma – viss tas mūsos radīja vēlmi pamest lidaparātu. Bija skaidrs, ka ar šādu lidmašīnu lidot bija bīstami.
Pārvarējuši pirmo šoku, ar 20 minūšu nokavēšanos devāmies uz skrejceļa. Mikrofons, pa kuru mums sniedza ziņas, bija bojāts, bija grūti saprast un dzirdēt. Sāka darboties motori, sākās ieskrējiens. Domājām, ka nu jau teju atrausimies no zemes, kad pēkšņi bija liels sitiens un lidmašīnu manāmi sagrieza. Pilots sāka bremzēt un lidmašīnu novirzīja no skrejceļa. Protams, ka pasažieri sabijās. Sajūtas nebija no patīkamākajām. Bet ja nu kas tāds būtu noticis pašās skrejceļa beigās? Domāju, ka tādā gadījumā no katastrofāliem rezultātiem izvairīties nebūtu iespējams.
Mūs ātri vien aizveda atpakaļ uz termināli. Mikrofonā ziņoja, ka tehnisku kļūdu rezultātā nav izdevies pacelties.
Manuprāt, šajā brīdī visiem pasažieriem vajadzēja piecelties un atteikties ar tādu lidaparātu lidot. Ja reiz lidmašīnai ir tehniskas kļūmes, tad tas ir nopietni.
Pēc desmit minūšu ilgiem pārbaudes darbiem, lidmašīnas pilots paziņoja, ka viss ir kārtībā un varam pacelties. Otrais mēģinājums bija veiksmīgs, tomēr spriedze lidmašīnā saglabājās visu laiku.
Pēc 40 minūšu lidojuma mēs lidmašīnas labajā turbīnā dzirdējām dīvainu skaņu, lidmašīna sāka pamazām laisties zemāk. Stjuartes pavēstīja, ka nopietnu tehnisku iemeslu dēļ mēs atgriezīsimies Salonikos. Kļuva pavisam neomulīgi. Cilvēku acīs varēja redzēt satraukumu. Nekādu citu informāciju vairs nesaņēmām.
Stjuartes satraukumā skraidīja pa salonu un pārtrauca izsniegt dzērienus. Paaicinājis vienu no stjuartēm un grieķu valodā pavaicājis, kas atgadījies un kādas ir mūsu iespējas veiksmīgi nosēsties, atbilde atskanēja – mēģināsim veiksmīgi nolaisties. Mēģināsim!!!! Tātad izredzes bija piecdesmit uz piecdesmit.
Apmēram stundu un piecpadsmit minūtes riņķojām virs Saloniku mazapdzīvota rajona. Mums bija jāatbrīvojas no degvielas. Ja šajā laikā tehniskā kļūme būtu progresējusi un sākušies neatgriezeniski procesi, mēs būtu vienkārši nogāzušies.
Es labi pārzinu Salonikus, jo tur dzīvoju 18 gadus. Sapratu, ka mēs riņķojam virs rajona, kur nav ēku, jo, ja gadījumā mēs kristu, nepaņemtu uz viņsauli līdzi vēl kādus iedzīvotājus.
Salonā valdīja satraukums, bērni raudāja, cilvēki meta krustus, citiem acīs bija asaras, es vienkārši lūdzu Dievu, lai viss beidzas veiksmīgi. Beigu beigās lidmašīna sāka piezemēties. Šeit patiešām jāuzslavē pilots, jo nosēšanās bija ļoti viegla un bez kādām anomālām kustībām.
Lidostā mūs sagaidīja vienīgi apmēram 20 gadus veca "Ellinair" pārstāve, kura neko nezināja. Viņa nevarēja sniegt nekādu informāciju, bet neviena cita no lidsabiedrības nebija. Nemaz nerunāsim par to, ka mums neizsniedza ūdeni pēc pārdzīvotā stresa. Turpinājās viens vienīgs bardaks. Man bija ārkārtīgi žēl to cilvēku, kuri pēc atpūtas ar bērniem bija plānojuši atgriezties mājās un nakts vidū piedzīvoja kaut ko tik nepatīkamu. Dažiem pasažieriem palūdzu tālruņa numurus, lai vēlāk sazinātos.
Savu bagāžu saņēmu pēc stundas, jo lidostā nebija neviena krāvēja. Paziņoja, ka pasažierus izmitinās viesnīcā. Mēs ar manu paziņu iesēdāmies taksī un aizbraucām mājās. Abi bijām pilnīgā šokā. Nākamajā dienā atteicāmies no biļetēm, jo ar tādām lidmašīnām lidot ir bīstami. Naktī piezvanījām radiniekiem un paziņojām, ka reisu atlika. Tas radīja šoku, vienā gadījumā pat bija izsaukta ātrā palīdzība.
Vēlos tikai pateikt, lai tie, kas lasa šo rakstu, nekad neizmanto ne "Mouzenidis" tūrisma kompānijas pakalpojumus, ne arī plāno ceļojumu ar "Ellinair".
Liels lūgums tiem, kuri lidoja ar šo reisu un ir gatavi pieprasīt morālo kompensāciju no šīs aviokompānijas, sazināties ar mani pa e-pastu info@greekservices.gr."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
