Acīmredzot "Lolitas Bloga" veidotājiem nav saprašanas, par ko iet runa, gluži kā ar "Ģertrūdes bloga" *.docx "problēmu".
Runājot par latgaliešu valodu, nekas nav jāatdala no latviešu valodas, un nekas nav jālipina klāt – viss ir pavisam vienkārši, vajag tikai atmest šovinismu, bruņoties ar zināšanām un palielināt rievu skaitu pakausī; ja nekas cits nelīdz, var ņemt talkā lāpstu, cirvi vai kapli, vai biezpienu, bet rezultātā rievu skaits vienalga ir jāpalielina.
Tātad, pasaulē eksistē tāds termins - "dialect continuum" jeb, burtiski, izlokšņu/dialektu turpinājums.
Šāds turpinājums, piemēram, ir krievu/baltkrievu/ukraiņu bloks, kurā ir vairāk nekā tikai šīs 3 valodas, kā piemēru minēšu Karpatu rusīnu valodu, suržiku (pārejas posmu starp ukraiņu un krievu) un tarasjanku (pārejas posmu starp baltkrievu un krievu), poļešuku izloksnes, kuras pozicionējamas starp baltkrieviem un ukraiņiem.
Nemaz nerunājot par tuteišiem, kuri faktiski ir seno baltu - jātvingu pēcteči un apdzīvo to pašu teritoriju, kuru senāk jātvingi (izņemot mūsdienu Lietuvā un bij. Austrumprūsijā esošās seno jātvingu zemes). Viņi mūsdienās runā slāvu valodā, kura ir pozicionējama starp poļu un baltkrievu, bet ar ļoti plašu baltu valodu substrātu. Kultūra ir baltiska, ar ģeometriskajiem ornamentiem un baltiskām melodijām, pretēji "častuškām" un zvēru/putnu slāviskajiem ornamentiem.
Šāds "dialect continuum" ir arī Beļģijas (Flandrijas) - Nīderlandes - Luksemburgas - Lihtenšteinas, Vācijas, Šveices, Austrijas bloks.
Reāli Ziemeļvācijā lauku teritorijās lietotais "Platt Deutch" ir gandrīz tā pati Nīderlandiešu valoda, un vēl pirms 65 gadiem tas tika runāts nepārtrauktā līnijā no Beļģijas dienvid-rietumiem līdz pat Klaipēdai, mūsdienu Lietuvā. Daudz runātāju bija arī Latvijas un Lietuvas teritorijā, bet, ja neskaita "Iršu" koloniju, tad tādas biezi apdzīvotas lejasvāciskas vietas nebija. Nedrīkst aizmirst arī par mannonītu reliģiskās grupas migrantiem Krievijā un Volgas vāciešiem (kuri runāja "Platt Deutch").
Tā sauktā "literārā vācu valoda" netika balstīta uz šiem dialektiem, tādēļ mūsdienās par to Latvijā nerunā un skolās nemāca. Savukārt nīderlandiešu "literārā valoda" ir balstīta uz "Ziemeļvācijas" dialektiem un vienā robežas pusē skaitās nīderlandiešu valoda, bet otrā pusē gandrīz identiska izloksne skaitās tikai vācu dialekta sastāvdaļa.
Kas vēl interesanti - Nīderlandē "vāciskākās" izloksnes ir standartizētas atsevišķā lejassakšu valodā. Karš starp Nīderlandi un Vāciju tādēļ nav sācies, diplomātiskie sakari sarauti arī nav un neviens "Maskavas roku" nemeklē un teritoriālās pretenzijas neizsaka.
Livonijas un Zobenbrāļu ordeņiem (arī Vācu ordenim) šī "lejasvācu valoda" bija savstarpējās saziņas līzeklis. Un lielākā daļa aizguvumu no "vācu valodas" patiesībā ir aizguvumi no "lejasvācu valodas".
Pasaulē ir normāla prakse, ka uz šāda milzīga izlokšņu turpinājuma ir "uztupinātas" vairākas "literārās valodas", parasti šādas "literārās valodas" veidojas ap lieliem centriem, pilsētām - vai arī politisko robežu dēļ, kā piemēram Luksemburgas un Lihtenšteinas gadījumā.
Šādus gadījumus, kad uz viena "dialect continuum" ir izveidojušās vairākas "literārās valodas" var aplūkot sīkāk. Filoloģijā eksistē termins – diasistēma, kurš tieši attiecināms šādos gadījumos.
Diasistēma piemēram ir Horvātu – Serbu valodas, Bosniešu – Horvātu – Serbu – Menkalniešu – Gorānu valodas, kuras būtībā var aplūkot gan kā vienu lielu valodu, gan kā vairākas mazākas.
Šāda diasistēma ir arī Čehu – Slovāku valodas, arī Zviedru – Norvēģu (Bokmal un Nynorsk) – Dāņu valodas, jau agrāk minētais rietumģermāņu kontinentālais dialektu bloks ar visām savām daudzajām "literārajām valodām". Sarakstu var turpināt un turpināt, bet domāju, ka lasītāji sapratīs ideju tāpat.
Baltu valodas nevar lepoties nedz ar milzīgu teritoriju, nedz lielu runātāju skaitu, bet gods, kam gods – izlokšņu ir ārkārtīgi daudz. Vismaz pagaidām vēl.
Mūsdienu pasaulē cilveki cīnās par cilvēces kultūras mantojuma saglabāšanu, ieskaitot mutisko kultūru - valodu, folkloru, daiļradi. Turpretī Latvija un Lietuva attiecībā pret savām valodām ir izvēlējušās turpināt padomju lingvistisko doktrīnu.
Reti kuram no jaunās paaudzes ir nācies mācīties vai lasīt padomju zinātnisko, lingvistisko literatūru, bet – žēl. Padomju varas oficiālā nostāja valodu jautājumos nemaz netika slēpta, bet gan otrādi – šīs genocidālās tieksmes tika skaidri un gaiši aprakstītas un izklāstītas.
Pēc "sociālistiskās lingvistikas" uzskatiem mazām valodām bija jāiznīkst – dodot ceļu lielajām "pilnvērtīgajām valodām". Nemaz nerunājot par dialektiem un izloksnēm, kuru izpētes vienīgā jēga attiecīgajā periodā bija vārdu krājuma fiksēšana, lai ar šiem vārdiem varētu "bagātināt" tā saukto "literāro latviešu valodu".
Eventuāli arī latviešu valodai bija jāiznīkst – dodot ceļu, piemēram, krievu valodai, kur tālāk arī krievu valodai būtu jāiznīkst, dodot ceļu, piemēram ķīniešu valodai. Tā šī ķēdīte turpinātos līdz "sociālistiskā planēta Zeme" runātu vienā valodā un katra iznīkusī valoda būtu "bagātinājusi vārdu krājumu" šai "Zemes valodai".
Valodu skaitam ne tikai bija jāsarūk, bet pašām valodām bija jākļūst maksimāli vienkāršākām. Tur lūk pazuda latviešu "mīkstais r" un vēl šādas, tādas īpatnības. Vārdu sakot šī "sociālistiskā lingvistika" uzbruka ne tikai Latvijas, Lietuvas dialektiem un izloksnēm, bet arī pašām valodām kā tādām.
Ja kāds vēl atcerās no padomju laiku mācībām – tie bērni, kuri Rīgā bija iebraucēji no Latgales, Kurzemes tika visu laiku kaunināti par izrunu, atsevišķiem vārdiem. Šī prāta jāšana notika arī skolās. Kas ir pats ļaunākais – tie "dialektu runātaji", kuri ieguva izglītību filoloģijā tika pakļauti pilnīgai "smadzeņu skalošanai" un viņi atgriezušies dzimtajos novados turpināja "skalot smadzenes" saviem skolniekiem vēl trakāk nekā tie, kuri nemaz nebija dzimuši Latgalē. Galvenokārt dēļ filantropiem uzskatiem – lai tak bērnam vēlāk vieglāk dzīvot.
Identiska situācija bija arī Lietuvā, un, domājams, arī visā pārējajā Padomju Savienībā. Kas attiecās uz trešo baltu "lielvalodu" – Prūšu valodu, to Padomju laikos vispār centās pēc iespējas klasificēt vai aplūkot kā slāvu valodu, nevis baltu valodu, tikai pašās beigās (Baltijā) galīgi atmeta šīs muļķības. Sekas ir palikušas – vēl joprojām liela daļa krievu un poļu prūšus uzskata par slāvu cilti.
Ja runāju par prūšu dialektiem, tad abi labāk zināmie (Sembas un Pamedes) ir tik atšķirīgi, ka gandrīz jārunā par divām atsevišķām valodām pat zinot faktu, ka ne viens no šiem (un arī citiem) dialektiem nebija standartizēts "literārajā valodā" līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei, kad uz Sembas dialekta bāzes tika standartizēta tā sauktā "jaunprūšu valoda".
Fakts, ka "sociālistiskā lingvistika" ir pilnīgi pretrunā ar cilvēka dabu redzams jau faktā, ka vienas valsts robežās cilvēki izmanto atšķirīgus izteicienus, parunas, jokus utt... nemaz nerunājot par izlosknēm, kur arī vārdi un izruna būs atšķirīgi.
Ja aplūkojam angļu valodas variācijas, jāsecina, ka nekāda vispasaules monolītā valoda gandrīz nav iespējama, pat ar visu to, ka cilvēks māk attiecīgo valodu no dzimšanas. Tādēļ sociālisma paliekas no lingvistikas ir jāizmet un jāizmirst, un jāplūko viss no jauna. Tai skaitā arī "latgaliešu valoda".
Pirmkārt – komentētāji varētu aplūkot kādā ārzemju grāmatā vai, sliktākajā gadījumā, angļu vikipēdijā, kas tas vispār ir – valoda.
Latviešu padomju laika grāmatas un latviešu vikipēdiju, lūdzu, likt mierā, jo tur visdrīzāk viss būs no padomju autoriem patapināts. Līdz ar to – mūsdienās novecojis un rakstīts ievērojot padomju kanonus, citādi vispār nebūtu publicēts.
Rezultātā – neatradīsiet vienu definīciju, jo tādas vispārpieņemtas definīcijas nemaz nav. Tas ir filosofisks jautājums pēc dabas, jo piemēram eksistē arī zīmju valodas (dažādas) un citas variācijas par tēmu – valoda.
Tā kā šis jautajums ir dikti sarežģīts, pieņemsim faktu, ka mēs aplūkojam tā sauktās "literārās valodas", jeb rakstu valodas. "Literārā valoda" pēc definīcijas ir galvenokārt rakstu valoda un pēc definīcijas – tā zināmā mērā ir mākslīga, jo to standartizē, veido jaunus vārdus, uzmana attīstību. Tātad ir iejaukti mākslīgi procesi, kuru rezultātā ir rakstīts un/vai runāts veidojums, kas kopīgs un kuru lieto cilvēku grupa.
Tātad, ja nebūtu šādas pusmākslīgās "literārās valodas", un katrs lietotu savu rakstības sistēmu, gramatiku tad varētu runāt tikai par Mazpisānu valodu, Vitenpiskas valodu, Aizspogulijas valodu utt... katram ciemam, iespējams katrai viensētai savu valodu. Iespējams, ka pat Jāņa, Pēča, Koļas vai Ivana valodu, vai "sētas alkanautu" valodu.
Tātad, mums ir "latviešu literārā (rakstu) valoda", kurai kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ mēģina piekabināt klāt "lotvīšu rokstu volūdu". Šis ir zinātnisks apsurds – jo abi ir vienlīdzīgi. Tu nevari divas identiskas burkas ielikt vienu iekš otras, tāpat arī cērme nevar parazitēt citā cērmē, izteiksmē 1 + 1 = 2, viens vieninieks nav lielāks par otru, tādēļ ka ir pirmais, vai otrais tajā. Šādi un citi līdzīgi salīdzinājumi šo lietu varētu vieglāk izskaidrot.
Latgaliešiem ir sava, sena rakstu valoda, sava sena literatūra, savs vēsturiski – politiskais attīstības faktors, sava reliģija.
Vienā vārdā – ja latgalieši vēlētos sevi starptautiski izbīdīt kā atšķirīgu tautu, nebūtu nekāda spēka starptautiskajās tiesās, kas to spētu atturēt par spīti urrā-patriotu bļaušanai. Bet latgalieši nevēlas, cik zinu, ne savu valsti, ne atšķirīgas tautas statusu, tādēļ – pax in terra.
Savukārt mēs atduramies pie cita fakta – latgalieši ir atšķirīga etnogrāfiskā (zināmā mērā arī etniskā) grupa. Tāpat kā suiti. Neviens neapstrīd latgaliešu piederību latviešu nācijai un Latvijas tautai, un latviešu tautībai. Bet etnogrāfiskā (daļēji arī etniskā) grupa (pakārtoti tautībai) ir atšķirīģa. Gluži kā albāņu pareizticīgie, krievu vecticībnieki, īru klejotāji (brauc vagonos, gluži kā čigāni senāk, bet nav etniski saistīti) un citi.
Latvīši un lotvīši (alternatīvs nosaukums latgaliešiem) ir vienas tautas, vienas tautības divas daļas, ar divām dažādām "literārajām (rakstu) valodām". Un nav te ko nesaprast, vai kliegt par šķelšanos vai vēl kautko. Šķelties var tikai tas, kas ir bijis vienots. Un lingvistiski vienota Latvija nav bijusi nekad.
Pirmās Latvijas laikā Latgalē oficiāli visur funkcionēja latgaliešu rakstu valoda, un nevienam nebija problēmas ar to. Padomju gados Latvija bija okupēta un neattīstijās pati par sevi. Līdz ar to "sociālistiskās lingvistikas" uzbrukumi "latgaliešu rakstu valodai" kā mazākajai ir pilnīgi loģiski saprotami. Ja Latgale sastādītu 2/3 no Latvijas, tad esmu pārliecināts – uzbrukums tiku veikts "latviešu literārajai valodai". Jo tāda bija doktrīna.
"Deutch" un "Dutch" nozīmē vienu un to pašu – viens pašnosaukums divām oficiālām politiskajām tautām – vāciešiem un nīderlandiešiem. Ja vēsturiski nebūtu izveidojušās divas valstis, nevienam prātā neināktu, ka tas var apzīmēt kaut ko atšķirīgu. Tāpat ir ar latviešiem un lotvīšiem, tikai abām daļām tēvzeme ir viena. Un nav te ko cepties un politizēt kultūru (tai skaitā valodu).
Rezumē : uz baltu valodu "dialect continuum" bāzes ir izveidojušās divas lielvalodas – latviešu rakstu un lietuviešu rakstu valoda. Paralēli eksistē jau gadsimtiem Prūsijas lietuviešu rakstu valoda un Latgaliešu rakstu valoda. Turklāt, Prūsijas lietuviešu rakstu valoda ir daudz senāka par mūsdienu lietuviešu standartu.
Par latgaliešiem neko diemžēl nevaru spriest, cik atminos aptuveni paralēli notika grāmatu, katehismu iespiešana un tulkošana. Papildus šīm iepriekš minētajām – var pieminēt jaunprūšu valodu, arī žemaiši attīsta un veido savu rakstu valodu. Un dzirdēts arī par suitu mēģinājumiem standartizēt izloksnes. Pēc otrā pasaules kara arī kursenieku (bij. Austrumprūsija) valoda sevi pieteica kā valodu, jo tajā iznāca dažas grāmatas, starp kurām bija arī vārdnīca ar standartizētu gramatiku un fonētiku pielikumā. Tātad – piepildīja galvenos "valodas kritērijus" – literatūras esamību, lietojumu un standartizētību.
Par valodu var runāt tad, ja ir atšķirīga fonētika, gramatika un leksika, un ja tas viss ir standartizēts. Arī latgaliešu valoda atbilst šīm pazīmēm, līdz ar to neredzu jēgu diskusijām par tēmu, kur viss ir skaidrs.
Divas "literārās valodas", kuras ir veidotas no salīdzinoši tuvu izlokšņu blokiem.
Tiem, kas kliedz, ka nevar būt tautas ar divām valodām, pateikšu skaidri un gaiši – bez domāšanas varu nosaukt vismaz trīs.
Norvēģi – Nynorsk/Bokmal ; Īri – Irish English/Gaelic ; Skoti - Scotish English; Scots Leid; Scottish Gaelic. Skotiem pat vesalas trīs valodas ir, ne tikai divas! Un pavisam aizmirsu – ebrejus ar viņu pāri pa 20 dažādajām valodām.
Cilvēki Latvijā līdz šim nav sapratuši faktu, ka dažādība tikai pilnveido kultūru. Piemēram grāmata "Kuršu Vikingi" nebūtu pat uz pusi tik baudāma, ja visur figurētu tikai "literārā latviešu valoda", bez lokālo izlokšņu vārdiem, konstrukcijām. Vienkrārša valoda ir vienmuļa valoda, jo vienkāršāka – jo mazāk izredžu izdzīvot, jelkādā formā. Latgaliešu rakstu valoda nevienam neuzbrūk, ceļazīmes Rīgā neviens latgaliski neskrūvē. Nu tad lai dzīvo latgalieši ar savu valodu un savu kultūru Latgalē, kādēļ Rīgā par to tik ļoti uztraucās? Šīs lietas skaidrojumā es neko citu kā tikai pliku šovinismu no baltiešu (ne-latgaliešu latviešu) puses neredzu. Ja Latvija dotu kaut 1/10 daļu no finansējuma, kurš iet krievu skolām – latgaliešiem, mēs dzīvotu daudz jaukākā un "latviskākā" Latvijā.
Atkārtoju – ir jāpārtrauc politizēt zinātni un kultūru, "5. kolonnām un Maskavas rokām" nav nekāda sakara ar zinātni. Un ja šāds sakars ir – tad tā vairs nav zinātne. Kliegt ausīs par "seperātismu" vajadzēja tiem katoļu garīdzniekiem, kuri rakstīja grāmatas latgaliski, tad kad nekādas Latvijas nevienam sapņos nerēgojās.
Nevajag jaukt terminus "valsts valoda" un "literārā valoda". Literārā valoda ir jebkura standartizēta forma, bet valsts valoda ir šada standartizēta valoda, kura ir noteikta kādā valstī kā galvenā juridiskā forma. Tas ir – tiesas, valsts iestādes utt... Latgaliešu valodas statuss nekādi neapdraud "latviešu literārās valodas" pozīcijas, vismaz ārpus Latgales noteikti.