Vēlais marta vakars pilnīgi neatšķīrās no visiem ieprikšējiem vēlajiem vakariem. Kā vienmēr nedaudz parakņājos internetā un pirms miega izdomāju iestiprināties. No virtuves skapīša izņēmu divas, varbūt pat trīs, šokolādes vafeles, ko piekost klāt pie tējas. Beidzis iestiprināties, devos gulēt – rīts gudrāks par vakaru. Tomēr nekāds dižais miegs man nesanāca.
Pati labākā un mierīgākā - iemigšanas sākumfāze – ātri izplēnēja, jo es sadzirdēju drebošu stiklu skaņu. Vai tas ir meteorīts? Zemestrīce? Nē, noteikti tikai sapnis. Taču tas nebija „tikai sapnis“, jo pēc pāris minūtēm troksnis atkārtojās.
Joprojām neticot acīmredzamajam, es devos uz istabu, pastāvēju tur dažas minūtes. Neko dīvainu vai neparastu neieraudzījis, es atgriezos gultā . Jau paspēju padomāju par zinātnes nespēcību saistība ar Bermundu trijstūri, kā stikli nošķindēja trešo reizi. Tas arī miegu kā ar slotu aizslaucīja. Es atkal devos uz istabu un šoreiz ieslēdzu gaismu. Tajā brīdī mistisko skaņu izcelsme man tapa skaidra.
Sekcijā aiz stikla sēdēja mūsu melnais kaķis Santa un niekojās ar vafelēm. Pagaidiet, kā gan kaķis nokļuva aiz sekcijas stikla? Kamēr es ņemu ārā vafeles, sekcijas stikls bija vaļā, un izrādās, ka kaķis šī īsajā laika periodā bija pamanījies iešmaukt iekšā. Savukārt, es istabas pustumsā nebiju viņu pamanījis un aiztaisījis stiklu.
Tas, ka mūsu kaķim garšo saldumi, jau sen ir zināms un izbrīnu vairs nerada, kā arī tas, ka kaķis ir spējīgs atvērt dažu skapīšu durvis. Vienreiz kaķis bija ielīdis citā skapītī un apgāzis tur stāvošo miltu paku. Kad toreiz atvēru skapīti, man pretī vērās nevis melns, bet gan balti pelēks dzīvnieks. Es pat nobijos, likās, ka uz mani skatās citplanētietis no citas pasaules.