29. septembrī LTV 1 bija skatāms kārtējais raidījums ciklā "Teātris.zip".
Šajā reizē tika demonstrēta 1997. gada Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā krievu klasiķa Antona Čehova luga. Arī studijas viesi, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad bija jādiskutē par pagājušā gadsimtā iestudēto "Brandu", šoreiz acīmredzami jutās labāk. Iestudējums tomēr nav tik sens un laikam jau arī lugas vēstījums šķita saprotamāks.
Arī Ojārs Rubenis, šķiet, bija kaut ko ņēmis vērā no iepriekšējās reizes, bet varbūt tā ir tikai sagadīšanās. Visādā gadījumā vairs tik daudz netika lietoti sarunvalodas anglicismu iestarpinājumi. Joprojām pārsteidza studijas viesi. Īpaši, ja tie ir kultūras nodaļu studenti, cik saprotu. Ja vairākus gadus atpakaļ iestudētajā izrādē ieraudzīto nosauc par "jaunajām formām"...!
Bet iestudējums, protams, interesants, kā, acīmredzot, viss, ko joprojām iestudē šis teātris un režisors. Otros plānus un varoņu domas parādīt ar leļļu palīdzību, tas tiešām ir interesanti.
Arī es pamanīju Rubeņa pieminēto atšķirību spēles manierē "vecajiem" (Kroders, Liniņš) un jaunajiem aktieriem. Cik tas tiešām bija lugas uzstādījums - veco vieglākā attieksme pret dzīvi, pretstatā jauno pārliekai dramatizēšanai -, cik pašu aktieru meistarības atšķirība, neņemos spriest.
Aurēlijas Anužītes iespētais sava tēla radikālo pārvērtību atspoguļošanā gan ir uzmanības vērts. Arī Regīnas Razumas tēlojums iespaidoja. Zīmīga šķita uzaicināto aktieru Anužītes un Ģirta Krūmiņa atšķirība atbildēs uz jautājumu, vai viņi vēlētos vēlreiz iejusties šajos tēlos šodien. Anužītes apstiprinošā atbilde pretstatā Krūmiņa noliedzošajai, acīmredzot, skaidri parāda aktrises nostaļģiju pēc teātra.
Jebkurā gadījumā, arī šoreiz skatāmais iestudējums bija interesants formas ziņā un filozofisks tā satura ziņā. Katram pašam ļauts spriest, par ko ir luga - par nepiepildītajiem sapņiem vispār vai konkrēti par radošo cilvēku likteņiem.