Indonēzija ar tās aptuveni 245 miljoniem iedzīvotāju ir ceturtā lielākā pasaules valsts populācijas skaita ziņā pēc Ķīnas, Indijas un ASV. Teritoriāli kopā ar iekšējām jūrām Indonēzija ir lielāka par Eiropas kontinentu. Latvijā (kā arī daudzviet citur pasaulē) par Indonēziju un tās problēmām zina ļoti maz. Kādreizējās "Holandes Ost-Indijas" grūti pieejamos džungļos un vulkānisko kalnu nogāzēs dzīvo maz izpētītas un ļoti savdabīgas kultūras tautas. Tai pat laikā Indonēzija ir valsts, kurā darbojas ap 900 universitāšu. Divas no tām pasaules reitingu tabulās par piecsimt vienībām apsteidz Latvijas augstskolas.
Diemžēl to nevar apgalvot par cilvēktiesību ievērošanas līmeni Indonēzijas provincē Rietumpapua (West Papua), kas atrodas Jaungvinejas salas rietumdaļā. Lai izprastu problēmas būtību, jāsāk ar īsu vēstures atskatu.
Pirmie eiropieši Jaungvineju sasniedza XVI gadsimtā – tie bija portugāļu un spāņu jūrnieki. 1526.-1527.gadā portugālis Horge de Menesess redzēja Jaungvinejas rietumu pusi un nodēvēja to par Ilhas dos Papuas. Vārds "papuass" cēlies no malajiešu pua-pua – sprogains (papuasiem raksturīgi sprogaini mati). Kopš tā laika vārds "Papua" tiek saistīts ar šo novadu.
1545.gadā spānis Injigo Ortess de Retess (Yñigo Ortiz de Retez) brauca gar salas ziemeļu piekrasti, viņš tai deva vārdu Nueva Guinea. Pirmā visas salas karte tika publicēta 1600.gadā, arī šajā gadījumā sala tika dēvēta par Nova Guinea.
Oficiālā Jaungvinejas kolonizācija sākās tikai 1828.gadā, kad Nīderlande formāli pieteica savas tiesības uz salas rietumu daļu – Nīderlandes Jaungvineju. 1883.gadā britu kolonija Kvīnslenda okupēja Jaungvinejas dienvidaustrumu daļu. Apvienotās Karalistes amatpersonas atsauca okupāciju, 1884.gadā tomēr formāli uzņemoties tiešu atbildību par šo teritoriju, jo šajā gadā Vācija pasludināja Jaungvinejas ziemeļaustrumu daļu par savu protektorātu – Ķeizara Vilhelma zemi.
1898.gadā nīderlandieši sāka veidot pirmās eiropiešu apmetnes Jaungvinejā. Gan nīderlandieši, gan angļi centās samierināt pastāvīgi karojošās Jaungvinejas ciltis, lai padarītu valsti vieglāk pārvaldāmu un apceļojamu.
1905.gadā briti savu teritoriju pārdēvēja par Papua un 1906.gadā uzticēja tās aizbildniecību Austrālijai. Pirmā pasaules kara laikā austrāliešu karaspēks ieņēma arī Ķeizara Vilhelma zemi, kura 1920.gadā kļuva par Tautu Savienības mandātteritoriju, kas nodota Austrālijas pārvaldībā. Līdz 1942.gada februārim Austrālijas pārvaldītās teritorijas saucās Papua un Jaungvinejas teritorijas (The Territories of Papua and New Guinea).
1942.gadā Jaungvinejā iebruka Japānas armija. Neieņemtajās Austrālijas teritorijās tika noteikta militārā pārvalde. Līdz tam neizpētītās un nekartētās Jaungvinejas augstienes, salas ziemeļu un austrumu daļa bieži vien pieredzēja nogurdinošas un asiņainas kaujas – Jaungvineja japāņiem bija pēdējais šķērslis ceļā uz Austrālijas ieņemšanu.
Japāņu nežēlīgās izturēšanās dēļ vietējie iedzīvotāji nostājās Austrālijas karaspēka pusē un sniedza vērtīgu palīdzību. Japānas karaspēks tā arī nespēja pilnībā ieņemt Jaungvineju.
Pēc kara Austrālija saglabāja kontroli pār salas austrumu daļu. 1975.gada 16.septembrī šajā teritorijā tika pasludināta neatkarīga valsts – Papua-Jaungvineja, Austrālija pirms tam sniedza palīdzību šīs valsts organizēšanā.
1949.gadā Indonēzija kļuva par neatkarīgu valsti, taču Nīderlande paturēja kontroli pār Jaungvinejas rietumu daļu. XX gadsimta 50.gados Nīderlande gatavoja šo teritoriju neatkarības pasludināšanai, 1959.gadā notika vēlēšanas. Augstākā jaunās valsts likumdošanas institūcija – Jaungvinejas padome – sāka darbu 1961.gada 5.aprīlī. Padome izvēlējās valstij nosaukumu – Rietumpapua, nacionālo ģerboni, karogu un himnu. Karogs tika pacelts 1961.gada 1.decembrī.
Pēc tam, kad Padomju Savienība sniedza Indonēzijai militāro palīdzību, Indonēzija 1962.gadā pasludināja vispārēju mobilizāciju un gatavojās iebrukumam Rietumpapua. Pēc spēcīga ASV administrācijas spiediena nīderlandieši, kas sākotnēji gatavojās pretoties, uzsāka diplomātiskas sarunas ar Indonēziju. 1962.gada 1.oktobrī Rietumpapua tika nodota ANO pagaidu administrācijai, ko vēlāk pārņēma Indonēzija.
1963.gada 1.maijā Rietumpapua tika okupēta, pārdēvējot to par Rietumiriānu, vēlāk – par Iriāndžaju. Kad vara bija nostiprināta, 1969.gadā Indonēzija pēc ilgstoša starptautiska spiediena organizēja tautas nobalsošanu par Rietumpapua neatkarību. ANO atļāva Indonēzijai veikt "referendumu" – Brīvās izvēles aktu –, ar kuru Rietumpapua iedzīvotāju tiesības uz pašnoteikšanos (self-determination) tika atceltas, ievērojot izvēli, ko izdarīja 1025 "pārstāvji" no 800 000 balsstiesīgo iedzīvotāju. Armijas iebiedētie un spīdzinātie iedzīvotāji pilnībā izvēlējās palikt Indonēzijas sastāvā. Angliski šis dokuments saucas Act of Free Choice, taču Rietumpapua tiesību aktīvistu vidū ir populārs ironisks nosaukums – Act of NO Choice (BEZizvēles akts).
Šeit jāpiebilst, ka ASV varasiestāžu rīcība 1962.gadā (spiediens uz Nīderlandi) ir atsevišķa pētījuma vērta. Pēc tā sauktā "aukstā kara" loģikas amerikāņiem būtu vajadzējis atbalstīt Nīderlandes centienus atvairīt Padomju Savienības sabiedrotā – Indonēzijas – militāro avantūru. Taču, iespējams, pārliecinošāka šķita XIX-XX gadsimta mijas iepriekšminētā taktika, ko piekopa jau nīderlandieši un angļi (samierināt pastāvīgi karojošās Jaungvinejas ciltis, lai padarītu valsti vieglāk pārvaldāmu). Respektīvi, lai sasniegtu savus mērķus (piekļūtu bagātajiem Rietumpapua dabas resursiem, par kuriem bija informācija vēl pirms okupācijas – šajā novadā patlaban atrodas pasaulē lielākās zelta un trešās lielākās vara raktuves), ASV bija nepieciešams, lai reģionā valdītu relatīvs miers.
Lai gan arī ASV atradās cilvēki, kuri rīkojās atbilstoši savai sirdsapziņai – piemēram, antropoloģijas profesors Stīvens Felds (Steven Feld), kas 1995.gada 11.septembrī uzteica pasniedzēja darbu Teksasas Universitātē pārkāpumu pret "apkārtējo vidi un cilvēktiesībām" dēļ, kuros sadarbojās šī augstskola un transnacionāls Ņūorleānā (ASV) bāzēts raktuvju konglomerāts Freeport McMoran Copper and Gold (turpmāk tekstā – Freeport). Kā izrādījās, Teksasas Universitātes kanclers Viljams Kaningems (William Cunningham) ir Freeport valdes loceklis. Tāpat starptautiski pazīstamas personas ir bijušas iesaistītas šajā morālajā kroplībā – pat darbojoties kā diplomāts un politiķis, Henrijs Kisindžers ir atradies Freeport direktoru valdē.
2000.gada novembrī Indonēzijas parlaments pieņēma likumu Nr.26/2000, ar kuru nacionālajā tiesību sistēmā tika inkorporēti Romas Starptautiskās krimināltiesas Statūti, kas satur divu visnopietnāko valsts noziegumu – genocīda un noziegumu pret cilvēci – definīciju. Diemžēl reālajā dzīvē ir grūti atrast tādu punktu pantā par noziegumiem pret cilvēci, ko Indonēzija nebūtu pārkāpusi, īstenojot valsts pārvaldi Rietumpapua.
Kā minēts Eiropas Parlamenta 2006.gada 11.decembra deklarācijā Nr.0090/2006 (Rakstiska deklarācija par cilvēktiesību pārkāpumiem un Rietumpapua nacionālo statusu), atsaucoties uz neatkarīgu novērotāju ziņojumu, okupācijas spēki Rietumpapua ir nogalinājuši vismaz 100 000 iedzīvotājus. Aicinot Eiropas Komisiju un Parlamenta priekšsēdētāju ierosināt Indonēzijas iestādēm izskatīt jautājumu par Rietumpapua pašnoteikšanos, Eiropas Parlamenta deklarācijā pausts uzskats, ka konflikta risinājumā jāiekļauj Indonēzijas karaspēka izvešana, ANO lomas Brīvās izvēles aktā pārskatīšana, kā arī brīvs un demokrātisks pašnoteikšanās referendums, kurā piedalītos visi Rietumpapua vietējie iedzīvotāji.
Liela ietekme šo interešu popularizēšanā ir nevalstiskajām organizācijām. Kā pēdējā laikā visaktīvāko var nosaukt "Starptautiskie juristi par Rietumpapua" (International Lawyers for West Papua). Šā gada 2.augustā Anglijas pilsētā Oksfordā notika konference, kas bija veltīta cilvēktiesību jautājumiem Rietumpapua.
Savukārt no 2011.gada 16. līdz 19.oktobrim Rietumpapua notika Trešais Papua Tautas kongress, kura laikā, piedaloties vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju no visas Rietumpapua, tika deklarēta neatkarība un suverenitāte, apstiprinot Rietumpapua Konstitūciju. Ir pasludināta Rietumpapua valdības izveidošana, kuras pilnvaras spēkā stājas, kā paredzēts 2011.gada 19.oktobra Konstitūcijā. Tāpat izteikts aicinājums Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram un dalībvalstīm, jo īpaši Nīderlandei, Indonēzijai un Amerikas Savienotajām Valstīm, iespējami ātri atzīt un sekmēt pārvaldes pilnvaru nodošanu, kā arī tuvākajā nākotnē reģistrēt Rietumpapua kā Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsti cilvēktiesību, demokrātijas, starptautisko tiesību principu, taisnīguma un miera uz šīs zemes ievērošanas vārdā.
2011.gada 19.oktobrī, plkst. 15:30 pēc vietējā laika Indonēzijas okupācijas spēki uzbruka kongresa dalībniekiem. Vairāki cilvēki tika nošauti.
Šā gada 1.decembrī apritēja 50 gadi kopš Rietumpapua sākotnējās neatkarības pasludināšanas un nacionālā karoga – Rīta zvaigznes – pacelšanas. Rietumpapua iedzīvotājiem tas ir suverenitātes un nācijas identitātes simbols. Turpretim Indonēzijas varasiestādes karoga demonstrēšanu kvalificē kā kriminālnoziegumu – valsts nodevību (makar). Tā, piemēram, aktīvists Fileps Karma tika notiesāts ar 15 gadus ilgu cietumsodu par karoga uzvilkšanu politiska mītiņa laikā 2004.gada decembrī. Šā gada septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas darba grupa pieņēma lēmumu, ka F.Karmas ieslodzījums ir pārkāpums pret cilvēktiesību standartiem.
Pirms dažām dienām - 1.decembrī - Indonēzijas policija ar šāvieniem izklīdināja miermīlīgu demonstrāciju. Tā kā ārvalstu žurnālisti Rietumpapua netiek ielaisti, pēc vietējās televīzijas kanālā skatāmajiem skopajiem kadriem var tikai nojaust, ka demonstrantu vidū ir ievainotie. Kā liecina jaunākās ziņas, iespējams, ir nošauti un ievainoti četri cilvēki.
Mūsu vecāki, pašiem to nezinot, ar savu darbu Padomju Savienības pastāvēšanas laikā ir atbalstījuši Indonēzijas militāristu pretlikumīgās darbības Rietumpapua. Mēs nevaram atļauties turpināt to pašu tumsonīgo politiku mūsdienās.
Šādos apstākļos Latvijai ir vēlreiz rūpīgi jāpārdomā plānotā sadarbība ar Indonēziju izglītības jomā. 2011.gada 26.aprīlī Latvijas Universitātes Mazajā aulā notika III Indonēzijas-Latvijas seminārs. Semināra iniciatori bija Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļa un Indonēzijas vēstniecība Stokholmā, kā arī Latvijas Ārlietu ministrija. Semināra uzdevums bija iepazīstināt Latvijas studējošo jaunatni ar šo daudzsološo reģionu.
Ja Latvija piedāvās Indonēzijas studentiem kādu no savām izglītības programmām, tam ir jānotiek pēc vienlīdzības principa, obligāti uzstājot uz Rietumpapua jauniešu dalību tajā. Šis reģions neizbēgami agrāk vai vēlāk kļūs par neatkarīgu valsti, kurai būs nepieciešami speciālisti darbam arī Eiropas Savienības institūcijās.