Atbraucot no Somijas, gribēju noskaidrot vairākus savus pieņēmumus reliģiju pēctecības ziņā. Protams, arī salīdzināt laicīgās varas un padomju radītās atšķirības abu valstu baznīcas telpu sakārtojumā. Jo, kā zinām ,atdaloties no Krievijas impērijas, Somija nepakļāvās Staļina diktātam un palika neatkarīga valsts. Izpalika arī pēckara histērija pret visa veida krustiem, kuri, kaut attāli, tomēr atgādināja fašistiskās Vācijas simboliku.
Līdz ar to Somijā saglabāja pirmskomunistu "ēras" baznīcu interjeru, svētbildes un citus aksesuārus. Apmeklēju Tukuma ortodoksālo baznīcu. Jo tieši Somijas ortodoksālajā baznīcā pirmo reizi atklāju, ka tur svēto un Kristus apģērbos bija ienesti arī senāku ticību simboli.
Apmeklēju Tukuma ortodoksālo baznīcu. Jo tieši Somijas ortodoksālajā baznīcā pirmo reizi atklāju, ka tur svēto un Kristus apģērbos bija ienesti arī senāku ticību simboli, tostarp latviski ornamenti un mūžīgā kalendāra zīmes.
Kā zināms, Senās Romas imperators Konstantīns Lielais 313. gadā ar savu ediktu pasludināja iecietību pret visām reliģijām, kļūstot par savas impērijas visu reliģiju galveno virspriesteri. Tajā skaitā par kristietības pāvestu. Tieši tāpēc viņa apģērbā, tostarp arī Jēzus Kristus, tika ienestas kristietības, senās Ēģiptes, Baltijas druīdu (Laika veču), budisma un skandināvu dievību zīmes un simbolika.
Tukuma ortodoksālās baznīcas rotājumos un svēto apģērbos augstāk minēto apstākļu dēļ šo simbolu ir krietni mazāk. Tomēr visi tie, kas pārvalda latviskos ornamentus un mūžīgā kalendāra zīmes, tieši vai netieši šīs zīmes tur redzēs.
Patīkami pārsteidza Tukuma ortodoksālās baznīcas ārējais labais stāvoklis un arī iekšējā sakārtotība. Redzams, ka draudze rūpējas par savu dievnamu. Manu uzmanību pievērsa viena glezna, kurā divi eņģeli tiek cienāti ar vīnogām. Neapstrīdami, es tur saskatīju divas skaistas sievietes ar zeltainiem matiem. Tas tā pārdomām par sieviešu lomu baznīcā.
Vēl viens mazs meistardarbs atrodas šīs baznīcas priekštelpā. Tur, labajā pusē, stiklotā skapī atrodas Svētās Nikolaja biedrības priekšsēdētājam Dmitrija Mertvago Pētera dēla (1853-1892) piemiņai veltīts vainags. Neticēju savām acīm, kad kāda no baznīcas draudzes sievietēm pateica, ka lapiņas un ziedi ir veidoti no porcelāna
Ziņkārības dzīts aizgāju arī līdz Tukuma Svētā Stefana Romas katoļu baznīcai. Tā celta 1896. gadā. Arī šeit valda zināma kārtība. Tomēr seno ticību aksesuārus atrast gandrīz nevar. Uzmanību piesaistīja baznīcas ārdurvju rokturis. Tas bez šaubām ir seno zīmju nesējs. Draudze ir nosacīti liela. Jaunais apkures katls garantēs, ka tur mākslas vērtības bojātas netiks.
Apmeklējot Tukuma evaņģēliski luterisko baznīcu, mani pārņēma skumjas. Pirmkārt, maldina uzraksts uz durvīm. Tur vajadzētu būt vismaz trīs gada skaitļiem. Draudzes dibināšanas gads ir 1567. gads. Baznīcas uzcelšanas gads ir 1687. gads. Torņa uzcelšanas gads ir 1754. gads. Tā tas ir Somijā Haminas baznīcas uzrādītajos skaitļos.
Ieejot baznīcā, jūtama nolemtības aura. Bojātas sienas, putekļi, vecas mēbeles. Svētbilžu maz, kā jau tas vispār ir pieņemts Lutera reformētajās baznīcās. Jā, Luters cīnījās pret baznīcu greznību. Panāca, ka tiek tulkotas Bībeles tautām saprotamā valodā un ka dievkalpojumi notiek nacionālajās valodās. Tomēr zem vārda greznība tika pārrauta arī zīmju valoda, kas tieši vai netieši mudināja cilvēkus no paaudzes uz paaudzi apmeklēt baznīcu. Sekas bija arī inkvizīcijas darbības pastiprināšanās.
Tas nebija saistīts tikai ar katoļu baznīcas tieksmi apkarot luterismu. Jo arī luteriskā baznīca neiztika bez inkvizīcijas tiesām. Eiropas baznīcās tika iznīcinātas zīmes, kuras aizvēsturisko zīmju valodā aicināja parastos cilvēkus uz dievnamiem.
Turpinot sarunu par Tukuma luterisko baznīcu, sev par lielu pārsteigumu ieraudzīju vitrāžas. Tās veidotas 1923. un 1939. gadā. To var droši teikt. Vitrāžas pilnā apjomā tieši vai attālināti pauž seno baltu ticības simbolu pēctecību. To pateiks katrs latvju zīmju zinātājs. Te varētu likt raksta īsto nosaukumu. Kā latvieši pašu Luteru piešmauca.
Mums ir jāsaprot, ka baznīcas necēla vācieši, zviedri vai krievi. Baznīcas ar saviem sviedriem, asinīm un darbu cēla mūsu senči. Šodienas luterāņu baznīcu postaža atspoguļo latviešu tautas katastrofālo stāvokli. Tas ir mantojums, ko nedrīkstam pazaudēt. Baznīcas šodien nav tikai kādas noteiktas reliģijas nesējas. Tās ir daļa no mūsu vēstures. Tie ir kultūras centri, lielas koncertzāles un mākslas darbi, un mūsu vēstures glabātuves.
