Uzmanību! Lingvistiskie ieroči!

Lingvistiskie ieroči, vienkāršoti izsakoties, ir jelkāda veida valodiski apziņas ietekmēšanas līdzekļi. Tie iedalāmi divās galvenajās kategorijās: apziņu paplašinošie un apziņu sašaurinošie līdzekļi. Abi ir vienādi bīstami - tāpat kā mūsu sabiedrībā būtu grūti adaptēties 20 metrus gariem gigantiem vai 20 centimetrus īsiem punduriem, tā arī domas gigantiem un domas punduriem vidusmēra normālcilvēku sabiedrībā nav vietas (pieņemu, ka lielākai daļai lasītāju apzīmējums "normāls cilvēks" vēl joprojām šķiet pozitīvs, un neaizmirstiet, ka "normāls" nozīmē "normai atbilstošs", t.i., ne par daudz, ne par maz). Jāatzīst gan, ka iedzimtā vai iegūtā imunitāte pret apziņu paplašinošiem līdzekļiem ir izplatītāka nekā imunitāte pret apziņu sašaurinošiem līdzekļiem.

Lingvistiskie ieroči ir iedalāmi arīdzan atkarībā no tā, kuru apziņas daļu tie taranē. Šeit aplūkosim šādus paraugus: intelektu ietekmējošie ieroči, iztēli (asociatīvo domāšanu) ietekmējošie ieroči un bezapziņu ietekmējošie ieroči (es apzinos, ka bez-apziņa ir lauks, kurā apziņas nav, tomēr šīs sfēras ir pietiekami cieši saistītas, lai bezapziņu ietekmējošie ieroči trāpītu apziņu no tās puses, kuru tā nav apzinājusies, līdz ar ko ir īpaši bīstami). Turpmāk nosaukšu galveno ieroču tipu piemērus.

Intelektu ietekmējošie ieroči, kas paredzēti apziņas sašaurināšanai.

Matricas: loģiski valodiskas domāšanas shēmas, kas rada iepriekšparedzamu galaproduktu. Tipiskākie piemēri: iepriekšdoti sacerējumu (grēks tādus saukt par "domrakstiem") plāni, obligātie jautājumi pēc principa "ko autors ar to ir gribējis teikt?" un stundas (lekcijas) pasniegšanas veids, kura galarezultātā skolēns (students) nezina un nevēlas atklāt, kā ir "patiesībā", bet toties ir sapratis, ko vēlas dzirdēt skolotājs. Šeit arī pieskaitāma eksakto priekšmetu pasniegšanas metodika: pēc pamatskolas beigšanas fizikas, matemātikas un ķīmijas likumi tiek uztverti kā pašsaprotami un neapšaubāmi, un pat speciālisti eksaktajās zinātnēs mēdz būt ārkārtīgi šokēti un izturēties noraidoši pret faktiem, kas runā pretī fizikas likumiem - sašaurinātā apziņa atsakās pieņemt realitāti, kas sniedzas ārpus tās robežām (atšķirībā no paplašinātas apziņas, kas arī neticamo tiecas pieņemt kā iespējamu un iespēju robežās analizēt).

Asociatīvo domāšanu ietekmējošie ieroči, kas paredzēti apziņas sašaurināšanai.

Šabloni un stereotipi. Tiek ne tikai pasniegti kā pašsaprotami (līdzīgi matricām), bet arī vajadzības gadījumā pamatoti (galvenokārt nevis ar loģiskiem argumentiem, bet apelēšanu pie bailēm, sirdsapziņas un iepriekšējiem stereotipiem/aizspriedumiem). Šablonu/stereotipu piemēram var minēt tādus vārdus kā "narkomāns", "žīds", "idiots", "sātanists", kas, apzīmējot noteiktu cilvēku grupu, nes līdzi vairāk vai mazāk izteiktu emocionālu un ētisku vērtējumu, kā arī ir asociatīvi saistīti ar vairāk vai mazāk noteiktu īpašību kopumu, kas attiecīgajai personai var arī nepiemist.

Šeit ir pievienojami arī teksti, kas blakus min parādības, kas nepieder vienai un tai pašai loģiskajai grupai, tādā veidā radot asociatīvu saikni starp tiem. Tipisks piemērs ir savā laikā populārais apzīmējums "zaglis un pederasts". Šeit zādzībai tiek piedota seksuāla nokrāsa, bet homoseksuālismam - noziedzīga, kas nekādi neatbilst racionāliem apsvērumiem, bet toties ir viennozīmīgi apvainojoši. Līdzīgu efektu izmanto arī A.Garda, savietojot homoseksualitāti ar idiotismu, stulbumu, nodevību utt., veidojot priekšstatu par "deģenerātiem", un, lai arī lasītājs var patstāvīgi veidot loģiskāku deģenerāta definīciju, asociatīvā saite jau ir radīta, un ir jāpapūlas, lai šo saiti vājinātu vai iznīcinātu.

Šai ieroču grupai pieder arī dažādas valodas pliekanības un vienkāršrunas vārdi (t.i., lamuvārdi). Primitīva un rupja valoda lielākoties bloķē apziņas paplašināšanos. Bez tam lamuvārdi lielākoties ir seksuāli orientēti, un, lai arī uzbrukuma objekts tos neuztver burtiski (kaut vai, klausoties tekstu "viss ir baigā dirsā", reti kurš cenšas šo "baigo dirsu" iztēloties vizuāli), vārda pamatnozīme ietekmē psihi, orientējot to uz seksuāla tipa pārdzīvojumu (visbiežāk nepatīkamu), kas ne tikai novirza apziņu no domāšanas uz vairošanos un fizisku baudu, bet arī rada negatīvu priekšstatu par seksuālu kontaktu.

Redzams, ka asociatīvo domāšanu ietekmējošo ieroču mīnuss ir tas, ka lielākoties tos var padarīt nekaitīgus, pielietojot loģisko domāšanu. Tomēr lielākajai daļai cilvēku emocionālā reakcija sākas pirms racionālās, līdz ar ko asociatīvā saite izveidoties paspēj, un, ja primitīvākos uzbrukumus objekts var pamanīt un izlabot to sekas, tad dziļāks uzbrukums var pilnībā mainīt indivīda domāšanu (kā ļoti bieži notiek reliģiska vai ideoloģiska uzbrukuma gadījumos - pirms cilvēks spēj izvērtēt viņam sniegtās mācības loģiskumu un atbilstību realitātei, viņš jau ir pakļauts).

Intelektu ietekmējošie ieroči, kas paredzēti apziņas paplašināšanai.

Šeit ir ieskaitāmi lielākā daļa zinātniska tipa tekstu. Atpazīstami pēc tā, ka tiecas piespiest lasītāju domāt (šeit vārds "domāt" ir lietots šaurākajā nozīmē), vai nu sniedzot jaunu informāciju, vai liekot uz esošajiem datiem skatīties no cita redzesviedokļa. Iespējami un bieži sastopami ir papildus līdzekļi apziņas deformēšanai (ja deformācija = iepriekšējās formas maiņa): pārspīlēta svešvārdu lietošana, izteikti sarežģīta sintakse, vienas parādības analīze no dažādiem, nereti pretējiem redzesviedokļiem. Īpaši bīstama ieroča versija ir teksti, kas neuztiepj savu viedokli kā vienīgo patieso - rezultātā ieroča darbībai pakļautais patērēs enerģiju ne tikai izteiktā viedokļa atspēkošanai, bet arī sava viedokļa izveidei, lielu daļu postījuma veikdams pats, jo abām šīm darbībām ir nepieciešama domāšana... Kas arī ir bijis uzbrucēja mērķis. Daudzkārt ieroča darbība ir tik efektīva, ka objekts sāk domāt arī tad, ja nesaņem jaunu trāpījumu. Par laimi, reti ir tie gadījumi, kad indivīds nodarbojas ar nemitīgu pašattīstību un pašpārveidi, ievērojama daļa pastāvīgi domājošo cilvēku agrāk vai vēlāk atrod savu "patiesību", pie kuras pieturēties un kuru sludināt turpmākās dzīves laikā, veiksmīgos gadījumos atradinoties no domāšanas.

Asociatīvo domāšanu ietekmējošie ieroči, kas paredzēti apziņas paplašināšanai.

Šajā ieroču grupā ievietojami literāra tipa teksti. Situācija šajā gadījumā ir visai bīstama, jo lielākai daļai lasītāju pret literāriem darbiem ir izveidojusies attieksme "tā ir tikai grāmata", kas ļauj ierocim apiet loģisko barjeru un netraucēti uzbrukt emocionālajai sfērai. Ja uzbrukuma objekts ir tendēts lasīt literatūru (šādu indivīdu skaits gan pamazām rūk, samazinot ieroča potenciālo sabiedrisko bīstamību), teksts var viņu ietekmēt gandrīz neierobežoti, izraisot tādas parādības kā katarse (katarses problēma ir maz pētīta, bet pastāv aizdomas, ka katarses laikā uzbrukuma objekts pārdzīvo gandrīz pilnīgu gremdēšanos emocijās), kā arī citus emocionālus pārdzīvojumus (smiekli, asaras). Patlaban emocijas vēl nav pietiekami novērtētas kā personību mainošs faktors, bet jāatzīst, ka emocionāla saviļņojuma brīžos rodas ārkārtīgi komplicētas asociatīvas saites, kas var pat radikāli mainīt indivīda pasaules uzskatu (ja pieņem, ka pasaules uzskats ietver ne tikai pasaules intelektuālu redzējumu, bet arī emocionālu izjušanu) un stipri mainīt emocionālo jūtīgumu un empātijas spējas.

Šīs ieroču grupas efekts ir nepietiekami pētīts (pareizāk, literatūras iedarbībai uz indivīdu uzmanība tika pievērsta galvenokārt klasicisma periodā, un tas noveda pie pārmērīgas ieroča primitivizēšanas). Iespējams, no tuvākas izpētes attur kāds ieroča komponents, kas padara to neatšifrējamu - ikvienam no pieredzes ir zināms, ka, analizējot literāru tekstu, tas it kā "izjūk", līdzīgi kā komplicēts mehānisms, kas pašiznīcinās, ja to mēģina atvērt; literāra teksta produktīva izpēte ir iespējama tikai sintēzes (šai gadījumā - arvien dziļākas izpratnes un izjušanas) ceļā, kas savukārt paplašina asociatīvās domāšanas pieredzi... Kas arī ir bijis uzbrucēja mērķis.

Atsevišķi jārunā par bezapziņu ietekmējošiem ieročiem.

Šai gadījumā tiek izmantoti tādi līdzekļi kā teksta ritms, sintakse un skaniskais veidojums. Faktiski šie ieroči ir tuvāki muzikālā, nevis valodiskā tipa ieročiem. To bīstamība, kā jau norādīts, slēpjas faktā, ka tie trāpa apziņu no tās tumšās, neapzinātās puses, līdz ar ko aizsargāties no tiem ir praktiski neiespējami. Spēcīgo efektu mazina tas, ka lielākā daļa indivīdu nespēj uztvert teksta skanisko struktūru, ja tas tiek pasniegts drukātā formā, un tādējādi atliek tikai runātais teksts. Teksta sintakse lielākoties darbojas, lai papildinātu intelektu ietekmējošos ieročus - vienkāršota sintakse tiecas sašaurināt apziņu, sniedzot informāciju nediskutējamu patiesību formā, sarežģīta sintakse tiecas apziņu paplašināt (ir zināmi gadījumi, kad faktiski bezjēdzīgs teksts paplašina apziņu tikai savas sarežģītās sintakses dēļ). Skaniskā struktūra savukārt spēcīgi iedarbojas uz emocionālo sfēru, pastiprinot asociatīvo domāšanu ietekmējošo ieroču darbību. Ritms ir universāla struktūra, kas ietekmē gan intelektuālo (jeb izpratnes) sfēru, gan emocionālo (jeb izjūtu) sfēru, ar lielāku uzsvaru uz otrās.

Ir izteiktas versijas, ka teksta ritmiskā un skaniskā struktūra ietekmē ne tikai apziņu, bet arī cilvēka organismu kopumā - pēc šī principa darbojas dažādas mantras un citi rituālie teksti, kā arī šamaņu dziesmas un dzeja. Šis jautājums ir vairāk pētīts saistībā ar mūziku, jo pie šīs sfēras tas patiesībā arī pieder.

Noslēgumā jāizklāsta arī lingvistisko ieroču darbības sekas un iespējamā profilakse un pretošanās.

Pamatā lingvistiskie ieroči tiecas vai nu sašaurināt, vai paplašināt apziņu. Abi apziņas deformācijas veidi ir pietiekami bīstami sabiedrībai un nepieņemami tās normālajiem locekļiem.

Sašaurinātai apziņai piemīt tendence vienkāršoties, samazinot pieņēmumu skaitu un paplašinot neapšaubāmo patiesību skaitu. Paplašinātai apziņai savukārt piemīt tendence turpināt paplašināties un padziļināties, aptverot arvien lielāku pieņēmumu loku un apšaubot patiesības, kas normālcilvēkiem šķiet neapšaubāmas. Ielaistos gadījumos šiem sindromiem piemīt tendence nonākt līdz absurdam, sašaurinātai apziņai noliedzot realitātes daļas, kas neietilpst tās "patiesību" sfērā, paplašinātai apziņai apšaubot acīmredzamu realitāti, nonākot pat līdz idejai par visa apšaubīšanu. Tomēr, tāpat kā pastāv apziņas sašaurināšanas robežas, kas ir noteiktas ar izdzīvošanas minimumu (nav iespējams eksistēt uz galēji primitivizētas shēmas pamata, jo jaunos apstākļos indivīds nespēs piemēroties realitātei un vai nu būs spiests paplašināt savu apziņas loku, vai beigs savu eksistenci), tā pastāv arī apziņas paplašināšanas robežas, aiz kurām sākas vai nu ārprāts, vai vienkāršu patiesību apzināšanās. Paplašinātās apziņas radītās vienkāršās patiesības (piemēram, "Dievs ir mīlestība" vai binārais kods) savukārt var kalpot kā patiesības, uz kurām balstīties sašaurinātai vai normālai apziņai. Šīs apziņas robežas ir individuālas, un teorētiski pastāv iespēja, ka indivīds ir spējīgs sasniegt galējo apziņas paplašināšanās/sašaurināšanās punktu, kurš ideālā variantā ir viens un tas pats (t.i., normālcilvēks nespēj atšķirt ģēniju no idiota... un normālcilvēks jeb "cilvēka standarts" ir galvenais sabiedrības atskaites punkts).

Jāpasvītro, ka indivīdi ar deformētu apziņu patiešām ir ne tikai nepieņemami, bet arī bīstami sabiedrībai. Ja deformēta apziņa ietekmētu tikai indivīda pašrefleksiju un dzīves uztveri, tad būtu pieļaujama šo personu ignorēšana, atstājot tos savam visai nepatīkamajam liktenim. Tomēr apziņa lielā mērā ietekmē arī rīcību, un cilvēkiem ar deformētu apziņu lielākoties piemīt arī atšķirīga ētisko vērtību sistēma. Šādus indivīdus sabiedrības normām pakļauj tikai bailes no soda, kas sekotu pēc sabiedrībai nepieņemamas rīcības un konformisms jeb vēlme kaut cik integrēties normālcilvēku sabiedrībā. Izteikti deformētas apziņas gadījumos cilvēka atkarība no sabiedrības prasībām samazinās līdz minimumam, ļaujot tiem darboties pretēji normālcilvēku postulētajiem likumiem (labs šāda deģenerāta piemērs ir Raskoļņikovs Dostojevska "Noziegumā un sodā", lai arī šai gadījumā indivīta apziņas deformācija ir tikai ilūzija, un romāna beigās Raskoļņikovs pieņem konformistisko pasaules skatījumu, kaut gan, cenšoties saglabāt pašcieņu, to nedeklarē atklāti. Bet, ja Raskoļņikova apziņa būtu patiesi deformēta, viņš būtu spējīgs ne tikai izdarīt noziegumu, bet arī nejustu ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu).

Piedevām vēl indivīdi ar deformētu apziņu ir galvenie lingvistisko ieroču lietotāji, līdz ar ko, arī ja viņi paši nenonāk līdz bīstamai apziņas deformācijai, tie tomēr pakļauj riskam apkārtējos.

Vienkāršākā iespēja atvairīt linvistisko ieroču uzbrukumu ir aizdomu gadījumā bloķēt tekstu, izsakot vērtējumu: "Muļķības!", "Sviests!", "Pilnīgs murgs!" Ekvivalents variants ir tekstu ignorēt (neklausīties, nelasīt).

Ja teksts ir jau paspējis ietekmēt apziņu, tad ir jācenšas patstāvīgi veikt pretējo procesu. To var veikt ar dažādām metodēm, šeit minēšu tikai tās, kas attiecas uz ieroča neitralizāciju. Ja teksts ir sašaurinājis apziņu - ieteicams to rūpīgi izanalizēt, atrast tajā autora pozīciju, dažādas nianses autora pieejā un formulēt savu viedokli. Ja teksts apziņu ir paplašinājis, jākoncentrējas uz vienkāršām, materiālām, vēlams, ar izdzīvošanu saistītām problēmām (lielākajā daļā gadījumu pārdomas par to, kur dabūt naudu kārtējā telefona rēķina apmaksai vai jauna datora (mājas, automašīnas) iegādei sašaurina apziņu līdz normālam apjomam). Procedūra jābeidz, kad negatīvais efekts ir novērsts. Interesants ir fakts, ka bieži lingvistiskie ieroči, pielietoti nepiemērotās devās, rada pretēju efektu - tā apziņu sašaurinošie līdzekļi nelielās devās var izraisīt pārdomas par cilvēka dabu, bet apziņu paplašinošie līdzekļi pārspīlēti lielās devās - notrulināt apziņu tiktāl, ka domāšana kļūst neiespējama (to daudzkārt piedzīvo cilvēki, kas cenšas nelielā laika posmā apgūt lielu apjoma komplicētu zinātnisku tekstu).