Jāsaka, man ir prieks un kino sibarīta gandarījums, jo daudzas no filmām ir arī manas favorītes šogad. Bet tik un tā gribas nedaudz nopūsties un komentēt, ka pagājušā gada nominācijas likās savā koncepcijā dažādākas un tuvākas, bet tas laikam ir gaumes jautājums. Toties šogad ir smaids, redzot, ka Denija Boila darbs 127 Hours atkal ir nominantos pēc viņa veiksmes stāsta 2009. gadā ar filmu Slumdog Millionaire. Tomēr salīdzināt šīs divas filmas nav iespējams un arī nedrīkst, drīzāk jau jaunākā atsauc atmiņā tālo Trainspotting pēc sava stila un dinamikas. Boila kungs nedaudz atgriežas pie savām saknēm.
Nominēto filmu sarakstā atrodam Kristofera Nolana Inception, kas man ļoti patika, bet kritiķi gan uz to skatījās visai skeptiski un nedaudz vieba degunus. Zināmā mērā es viņiem piekrītu, jo filma tomēr nav Oskara formāts (pat ja tāds nosacīti pastāv). Patikt jau Nolans patīk, bet savos meinstrīma "gabalos" viņš sāk iet par tālu. Tomēr filma nepārprotami ir 2010. gada must see listē. Nu jau otro gadu pēc kārtas Oskaru tradīcija ir piešķirt nomināciju animācijas filmai (iepriekšējā gadā tā bija fantastiskā Up!) – šoreiz Toy Story 3, kas mani ļoti iepriecināja. Bija lieliski vērot senos un tik ļoti iemīļotos tēlus atkal darbībā. Un multfilma bija patiesi izdevusies. Bet mani gan mulsina šī mode ietilpināt animācijas multfilmas šajā sarakstā, jo tad konkurence starp tām sarūk un vairs nav tik baudāma. Pie nominācijas ir tikusi arī ukraiņu izcelsmes režisores Ninas Holodenko The kids are all right, ko es vērtēju gana augsti, bet ikvienam ir skaidrs, ka Oskaru tai (manā skatījumā diemžēl) nedabūt – tā laikam vairāk bija aktieru filma (Anetei Beningai nominācija Labākās aktrises kategorijā, Markam Rufalo – Otrā plāna aktiera nominācija), lai gan stāsts par mini pusmūža krīzes skarto lesbiešu pāri man likās savdabīgs un mūsdienu rezervētajai sabiedrībai aktuāls. Protams, pie nominācijas tika arī Black Swan, par kuru aizvadītajā un šajā gadā runu netrūka nevienā mirklī. Pēc filmas noskatīšanās piedzīvoju īstenu vilšanos – laba, skaista, pēc Aronofska uzstādījuma izstrādāta un izrediģēta līdz detaļai, bet ar milzīgu tukšumu kā pēcgaršu. Savilku paralēles ar pašu Natālijas Portmanes varoni – filma, kas ir gracioza savā tehnikā, bet ar netīkamu stīvumu. Visas uzslavas Portmanei, kas šajā lomā bija patiesi starojoša zvaigzne, kura jau atkal pierādīja, ka kā kino aktrise viņa spēj nospēlēt itin visu tā, ka mums atliek vien viņai noticēt ikkatrā kustībā un frāzē, ko viņa atrāda.
Starp absolūtajām favorītēm un "sacensību" līderēm nepārprotami ir ierindojamas divas filmas – The Social Network (Deivida Finčera režija) un The King's Speech (ar nepārspējamo Kolinu Fērtu karaļa Džordža Sestā lomā, kuram nu obligāti būtu jātiek pie statuetes, un Helēnu Bonhamu Kārteri, kas arī ir saņēmusi nomināciju kā otrā plāna aktrise), kurām gan nedaudz, nedaudz līdzi tiecas The Fighter ar tās labo stāstu un aktieru sastāvu, par ko varētu sapņot daudzi jo daudzi kino veidotāji (Kristianam Beilam nominācija kategorijā otrā plāna aktieris, Marks Valbergs galvenajā lomā, Eimija Adamsa). Par Sociālo Tīklu es vienmēr apzināti klusēju. Pēc noskatīšanās ilgi prātoju vai fakts, ka man šī filma nu absolūti negāja pie sirds, ir vienīgi gaumes jautājums vai arī es nespēju saskatīt tās burvību un vērtību. Lai nu kā, biju gaidījusi no mana mīļā režisora Finčera ko daudz jaudīgāku, ņemot vērā, ka viņa rokās bija tāds stāsts! Savukārt Džesse Eizenbergs bija patiesi brīnišķīgs, un esmu pilnībā pārliecināta par viņa ārkārtīgo aktiera talantu, tiešām ļoti viņš patīk. Tomēr būšu atklāta, jo ceru, ka atkārtosies Zelta Globusu vēsture un ka Oskara balvu savās rokās turēs Kolins Fērts. Šoreiz pie tumšajiem zirdziņiem varam ierindot brāļu Koenu vesternu True Grit, kas ir 1969. gada rīmeiks. Filma, kas patiks pavisam noteikti ir gaumes jautājums; principā, kā jau ikkatra ekstravaganto brāļu filma. Bet Džefs Bridžess arī šogad ir izpelnījies milzīgu uzmanību, jo arī tagad ir nominantu sarakstā. Atgādināšu, ka viņš bija ieguvis savu balvu arī pagājušajā gadā par lomu filmā Crazy Heart. Visbeidzot esmu nonākusi līdz pēdējai nominantei, kas ir Winter's Bone. Šo filmu vēl neesmu skatījusi, bet dzirdēju dažādas atsauksmes un dažādus iespaidus. Interese ir, jo stāsts par meiteni, kas dodas meklēt savu narkotiku dīleri tēvu cauri trejdeviņām bīstamām zemēm, liekas saistošs. Protams, četras nominācijas Oskaram šo vēlmi noskatīties vienīgi pavairo.
Galu galā, izvēle diemžēl nav manās rokās, un skatītāju vēlmes var palikt tikai klusi izteiktas. Jā, daudz ir runāts un spriests, ka Oskara balva jau sen nav objektīva un principā nopirkta, bet nekas taču nespēj mainīt prieka izjūtu, kad tevis iemīļota filma vai aktieris (pie tam pelnīti) nokļūst nominantu lokā. Pie tam prestižs ir un paliek prestižs, un Oskara statuetei tas, manuprāt, ir neatņemams.