“Jums ir tas gods doties uz Afganistānu un ar ieročiem rokās aizstāvēt Afganistānas Aprīļa revolūcijas iekarojumus,” šos nakts trauksmes laikā ģenerālpulkveža izteiktos vārdus PSRS obligātā dienesta karavīrs Gunārs Rusiņš neaizmirsīs nekad. 

Viņš bija starp pašiem pirmajiem padomju karavīriem, kuri 1979. gada decembra beigās spēra kāju uz Afganistānas zemes, aizsākot desmit gadus ilgo PSRS cīņu par sev draudzīgā Afganistānas Demokrātiskās Republikas režīma izdzīvošanu. Tikai pirms gada apvērsuma rezultātā izveidotais marksistiskais režīms bija ļoti nepopulārs un piedzīvoja plašu modžahedu pretestību.

Padomju spēki pavēli doties uz Afganistānu saņēma 1979. gada 24. decembrī. Jau naktī no 25. uz 26. decembri Afganistānas robežu šķērsoja 56. desanta triecienbrigāde, kurā dienēja arī ķīmiķis-izlūks Rusiņš.

Padomju specvienības operācija “Vētra-333”, kuras laikā tika nogalināts afgāņu prezidents Hafizulla Amins, lai viņa vietā ieceltu Kremlim tīkamāko Babraku Karmalu, notika tikai dienu vēlāk, 27. decembrī. 

Salaspilietis Rusiņš pēc iesaukšanas PSRS armijā 19 gadu vecumā nonāca militāro ķīmiķu-izlūku mācību iestādē Groznijā, bet pēc mācību kursa beigšanas Novočerkaskā ķīmiķu-izlūku rotā.

Kādu nakti karavīri jeb zaldāti, kā toreiz bija pieņemts saukt, piecelti pēc trauksmes un noliktavā izsniegtas siltās drēbes. Virsnieku attieksme pret karavīriem bija ļoti laipna, kas tajos laikos nav bijusi ierasta prakse. 

“Tāpēc bija doma, ka mūs noteikti sūtīs uz kādu karsto punktu, bet, ka tā būs Afganistāna, pat tāda doma prātā nenāca,” sarunā ar “Delfi” atceras Rusiņš. 

Par Afganistānas Demokrātiskās Republikas lūgumiem pēc PSRS militārās palīdzības un sarunām ar Maskavu tolaik publiski nekas nebija zināms. Arī karam sākoties, patiesība par kalnainajā valstī notiekošo tika rūpīgi slēpta.

Pats fakts par karu Afganistānā un kritušajiem padomju puišiem bija noslēpumā tīts līdz pat 1984. gadam. Tur pabijušos PSRS totalitārais režīms uzraudzīja, un viņiem bija aizliegts izpaust jebkādu informāciju par dienesta vietu un tur pieredzēto. Afganistānas vārds neparādījās arī uz kritušo kapa plāksnēm.

1979. gada decembra naktī, kad pēc trauksmes paziņots, ka jādodas uz Afganistānu, pirmais ešelons no Novočerkaskas virzījās uz Afganistānas robežu. Ziņas, ka zaldāti dodas karot, no mutes mutē ātri izplatījās. 

“Mums neļāva auto tentus taisīt vaļā, bet pa spraugām tāpat redzējām, ka Novočerkaskā cilvēki jau bija izgājuši ielu malās, bet milicijas un armijas kursantu ķēdes neļāva viņiem traucēt kolonnas pārvietošanos,” stāsta veterāns.

Pēc tam, ar vilcienu braucot cauri Krievijai, lielākajās pilsētās augsta ranga virsnieki atdeva godu ešelonam, bet iedzīvotāji pa vilciena logiem deva ēdienu un dzeramo.

Sasniedzot PSRS Vidusāzijas valstis, kur daudziem ar Afganistānu kopīga ne vien reliģija, bet varbūt pat ir radnieciskas saites, attieksme mainījusies: “Tur jau bija glūnoši un naidīgi skatieni. Par pašu Afganistānu mums nekādas plašākas izpratnes nebija, arī skolā ģeogrāfijas stundās maz tika pieminēta.”

Termiza ir Uzbekistānas pilsēta pie robežas ar Afganistānu. Pie robežas bija izveidots liels poligons, kur savesta tehnika un zaldāti, atceras Rusiņš.

Termizā, kur Rusiņš pavadījis aptuveni nedēļu, izsniegti ieroči un munīcija un formētas jaunas vienības, tostarp 56. desanta triecienbrigāde. 

“Pēc kāda laika ieročus gan atkal atņēma, jo Termizā bija sācies marodierisms. Karavīriem, zinot, ka jādodas tālāk karot uz Afganistānu, ūdens bija līdz ceļiem. Bija gadījumi, kad veikalos, piedraudot ar ieročiem, ņēma alkoholu un citas lietas,” stāsta kara dalībnieks.

Pēc tam ieroči atkal izsniegti tikai naktī pirms izbraukšanas, 25. decembrī: “Mūs salādēja helikopteros, lika uzvilkt liela izmēra velteņus virs kirzas zābakiem, jo Afganistānā no piecu metru augstuma mūs pilnā ekipējumā meta lejā.” 

Afganistānas zeme ir klinšaina un cieta, bet karavīra pilnais ekipējums ar ieroci, munīciju un pārtikas devu – 35–40 kilogrami. Rusiņa vienības uzdevums bija izlūkošana, lai sagatavotu ceļu spēku ienākšanai pa inženieru uzbūvētu pontontiltu pār Amudarjas upi.

“Jau izsēžoties mūs sagaidīja ar uguni. Bija pirmās ugunskristības, pirmie kritušie,” teic Rusiņš, turpinot, ka pirmā bojāgājušo partija nogādāta atpakaļ upes PSRS pusē, tiklīdz pār straumi pārvilkts pontonu tilts. 

Turpmākajās dienās ceļš turpinājās ar tehniku, kas šķērsoja upi. Izlūku uzdevums bija ar savām kaujas izlūkošanas patruļmašīnām (BRDM) braukt pa priekšu, izlūkot apkārtni, izlikt slēpņus un nodrošināt kolonnas virzīšanos.

“Kolonna bija iespaidīgi gara, un nevarēja zināt, kurā vietā kaut kas notiks. Bija visādi gadījumi, šaudīšanās un kritušie,” raksturo Rusiņš. 

Virzoties pa kalnainās zemes ceļiem, masīvās tehnikas kolonnas bija viegls mērķis modžahediem. Tā, kolonnā virzoties pa Afganistānu, gandrīz pilnībā tika iznīcināts Alamtas pulks, norāda veterāns. Uz PSRS atpakaļ tad devušies PAZ autobusi, pilni pielādēti ar kritušajiem.

Toreiz, kara sākumā, PSRS karavīriem nekāda specifiska apmācība par Afganistānā gaidāmo un karošanas taktiku netika sniegta, bet obligātajā dienestā īstam kaujas uzdevumam nevienu negatavoja. Karavīru sagatavošanu kalnu karadarbībai Afganistānas pierobežā ieviesa vēlāk. 

“Neviens jau nedomāja, ka pa mums šaus. Ja kāds saka, ka nebija bail, tās ir muļķības. Jebkurā momentā, jebkurā situācijā bija baiļu sajūta. Bet to pārvarēja ar izdzīvošanas instinktu, jo saproti – ja ne tu, tad tevi,” skaidro latviešu veterāns.

Patstāvīga bāzes vieta Afganistānā Rusiņam bija garnizona novietojumā pie Kondozas lidostas. 

Pēc sabiedrības iekārtas Afganistāna tolaik atbildusi feodālismam, tirgū varēja nopirkt strādniekus un sievietes. Sievietes cena tolaik bijusi šinelis un 10 paciņas sāls. Kāds praporščiks šādu iespēju arī izmantojis, bet pēc tam nonācis konfliktā ar vietējiem, jo pēc kāda laika sūtījis sievieti prom, taču vietējās parašas paredz, ka par savu īpašumu ir arī jārūpējas un tas turpmāk jāuztur.

Taču mantiskā ziņā padomju karavīrus Afganistānā sagaidīja PSRS neredzēti brīnumi – “Sharp” magnetofoni un visdažādākās mantas un nieciņi no Ķīnas un citurienes. 

“Uz to arī daļa zaldātu uzķērās. Krievu karavīrs tajā laikā cēla augšā visu spīdīgo, bet tajās lietiņās tika ievietoti spridzekļi,” stāsta Rusiņš. Tāpat karavīri ļoti iekāroja PSRS nepieejamās košļājamās gumijas, kuras mēdza izrādīties saindētas. 

Dažādas lietas varēja iegūt ciematu veikalos, caur tiem dodoties uzdevumā. Bieži gan tā nebija īsta tirgošanās, bet gan sava veida marodierisms, parādot veikalniekam ieroci un saņemot vēlamo preci, stāsta veterāns. 

Tādas sīkas epizodes neviens nevarēja izkontrolēt, un uz tām mēdza arī pievērt acis, taču marodierisms pret pretinieka kritušajiem vai vardarbība tika sodīta pēc kara likumiem, kas nozīmē nāvessodu.

Rusiņš pats kā pārstāvis no savas rotas nosūtīts vērot publisku padomju zaldātu nāvessodu Kabulā. Karavīri bija notiesāti par vietējo sieviešu izvarošanu un tika nošauti ierindas priekšā – par brīdinājumu citiem. Šādos gadījumos tuvinieki saņēma ziņu, ka viņu piederīgais kritis kā marodieris, un ķermenis nemaz netika sūtīts mājās.

Cinka zārka malas aizvalcēja un aizpildīja ar alvu. Tomēr tie nebija hermētiski, un karstajā laikā ātri izplatījās smaka – vienu zārku nekad prom neveda, bija jāsakrāj lielāks daudzums.

Sākumā kritušo bija daudz, un parasti jau nākamajā dienā bija helikopters pakaļ. Cinka zārkus transportēšanai ievietoja koka kastēs. Bija arī ledusskapji, taču tie un ģeneratori bieži izgāja no ierindas.