Soli pa solim: Kā PSRS gribēja pakļaut Afganistānu

Šodien aprit 40. gadadiena, kopš Afganistāna ir nokaitēts karalauks. Ģeogrāfiski un etnopolitiski nelīdzenajā un par Latviju tieši desmitkārt lielākajā Centrālāzijas zemes pleķī mierpilni aizvadīt savu dzīvi nav spējusi gandrīz neviena paaudze. Afganistānu kārojuši pārvaldīt gan Rietumi, gan krievi, kuru ietekmes robežas tajā saskārušās jau kopš 19. gadsimta vidus.

Tas atsaucies arī uz Afganistānas iekšpolitiku – katrs jauns valsts līderis centies reformēt valsti, izmantojot tās iekārojamību. Aukstā kara laikā gan padomju, gan Rietumu bloks gribēja iegūt Afganistānas labvēlību, attīstot tās infrastruktūru, tostarp finansējot galvenās autostrādes un lidostu izbūvi. Politiski Afganistānas valdnieki gan vairāk simpatizēja Padomju Savienībai – sākotnēji, lai mazinātu britu ietekmi, bet vēlāk tādēļ, ka PSRS steidza palīgā reformēt skolu sistēmu, kā arī afgāņu armiju.

Valdniekiem attiecīgi nācies balansēt starp padošanos ārējai ietekmei un cīņu ar feodālisma aizstāvjiem, kuri, aizbildinoties ar turēšanos pie islāma tradīcijām, centās saglabāt jau 1923. gadā aizliegto verdzību, tostarp neatdodamu aizdevumu izsniegšanu, kuru saņēmēji un viņu pēcnācēji kļūst par aizdevēja kalpiem. Centrālajai varai šī populārā pakļautības sistēma kaitēja, bet islāmticīgo kaujinieku jeb modžahedu pretošanos tai neizdevās izskaust. 

70. gados Padomju Savienība līdzšinējai sacensībai par reģionu lēma pielikt punktu.

Kara prelīde

1973. gada jūlijā

40 gadus valdījušā karaļa Mohameda Zahira Šaha prombūtnes laikā, viņa brālēns, sievasbrālis un bijušais premjers vienā personā princis Mohamads Dauds īstenoja kreisās Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas tā dēvētās marksistiskās “Karoga” grupas atbalstītu apvērsumu. Karalis atkāpās un apmetās uz dzīvi trimdā Itālijā, kur bija devies ārstēties. 

Radikālā “Karoga” grupa vēlējās Afganistānu vest sociālisma virzienā un industrializēt, sagatavojot darbaļaužu revolūcijai, jo neuzskatīja, ka valsts ir tai gana gatava. 

1977. gada 24. februārī

Dauds izsludināja jauno konstitūciju, kurā tika oficiāli nostiprināta vienpartijas sistēma (atzīta vienīgi Afganistānas Tautas demokrātiskā partija), bet līdzās sociālismam uzsvērti vēl divi Afganistānas politiskie pīlāri – nacionālisms un islāms. Tādējādi Dauds centās lavierēt starp komunisma radikāļiem un konservatīvo tautas vairākumu.

1978. gada 17. aprīlī

 Tika nogalināts viens no Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas dibinātājiem, partijas “Karoga” frakcijas laikraksta ar tādu pašu nosaukumu redaktors un bijušais monarhijas laika politiskais ieslodzītais Mirs Abars Haibers. Lai gan tā arī netika noskaidrots slepkava un aizdomas krita gan uz padomju aģentiem, gan valdību, gan pašas partijas dažādu frakciju līderiem, aptuveni 15 000 cilvēku apmeklētās bēres divas dienas pēc slepkavības izvērtās par partijas manifestāciju, kurā visskaļāk tika nosodīti ASV un tai tobrīd lojālās Irānas specdienesti.

1978. gada 26. aprīlī

Baidoties no Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas pieaugošās ietekmes, Dauds pavēlēja arestēt partijas līderus. Citu starpā tika apcietināts arī tā brīža partijas “Karoga” frakcijas līderis Babraks Karmals, bet “Tautas” frakcijas līderim Hafizullaham Aminam noteikts mājas arests. 

1978. gada 27. aprīlī

Pēc mājas arestā esošā Amina norādēm Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas “Tautas” frakcijas pārstāvji pulkveža Abdula Kadira vadībā īstenoja apvērsumu un gāza Dauda režīmu. 

Ironiskā kārtā, prezidentam jau baidoties no apvērsuma, drošības apsvērumu dēļ ap pili bija izvietoti tanki, bet, sākoties apvērsumam, tie pavērsa stobrus pret pili. Uzlidojumus pilij īstenoja arī vairākas Gaisa spēku kaujas lidmašīnas. Apvērsuma laikā prezidenta pilī tika nogalināts gan valsts līderis, gan lielākā daļa viņa ģimenes locekļu.

1978. gada 1. maijā

Par valsts līderi kļuva ilggadējais Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas priekšsēdētājs, bijušais žurnālists un pārliecināts marksists Nūrs Mohammads Tarakī. 

Lai gan tika solīta abu partijas frakciju “Karogs” un “Tauta” dalīta valdīšana, Tarakī kopā ar premjeru Hafizullahu Aminu drīz uzsāka tīrīšanu, “Karoga” frakcijas pārstāvjus atstādinot un citādi mazinot to ietekmi, kā arī vēršoties pret vairākiem iekšēji spēcīgiem līderiem. Cita starpā par apvērsuma mēģinājumu jau augustā tika arestēts aprīļa apvērsuma militārais līderis Kadirs.

1978. gada 29. martā

Sākās tā dēvētā Herātas sacelšanās pret Tarakī valdības uzsāktajām reformām un valsts līdera autoritārisma kultu, kā galvenais arhitekts bija Amins. 

Tiek lēsts, ka Amina vadībā 1978. un 1979. gada laikā tika nogalināti līdz pat 40 000 politisko pretinieku.

1979. gada pavasarī un vasarā

Tarakī un Amina starpā samilza savstarpējā konkurence par varu. Tarakī tiešu atbalstu izteica Padomju Savienība.

1979. gada 14. septembrī

Izbēdzis no slepkavības mēģinājuma brīdī, kad ieradies prezidenta pilī, Amins pavēlēja arestēt Tarakī. Viņš pats tūlītēji kļuva par valsts līderi. Padomju Savienības pārstāvji apsvēruši iespēju apcietinājumā esošo prezidentu atbrīvot, bet, rēķinoties ar Amina kontrolē esošo militāro pārspēku, plānu atmeta, Aminam liekot uzskatīt, ka PSRS viņu atbalsta.

1979. gada 8. oktobrī

Pēc Amina pavēles Tarakī tika nogalināts. 

Propaganda gan ziņoja, ka viņš miris slimības laikā, kā arī vainoja nelaiķi daudzu tūkstošu politisko pretinieku nāvē. Amins tikmēr jau bija uzsācis propagandas kampaņu, cenšoties apliecināt savu piederību islāmam, lai mīkstinātu plašo pretestību viņa pārstāvētajai valdībai, kas joprojām tika asociēta ar PSRS ietekmi. 

Arī ārpolitiski viņš centās uzlabot attiecības ar Pakistānu un Irānu, cenšoties mazināt Padomju Savienības ietekmi, bet vienlaikus turpināja lūgt padomju militāro palīdzību cīņā pret modžahediem.

1979. gada oktobra beigās

Padomju Savienība ārpolitiski sāka izrādīt, ka neatbalsta Amina vadīto valdību. 

Šādu lēmumu pieņēma PSRS Speciālā komisija Afganistānas jautājumos, kurā bija Valsts drošības dienesta vadītājs un vēlākais PSRS līderis Jurijs Andropovs, aizsardzības ministrs Dmitrijs Ustinovs un ārlietu ministrs Andrejs Gromiko – trijotne, kuru uzskata par valsts faktisko vadību Leonīda Brežņeva pēdējos valdīšanas gados.

1979. gada 12. decembrī 

PSRS vadība par mērķi slepeni noteikusi Amina valdības gāšanu, ievedot valstī karaspēku. 

Amins tobrīd jau bija zaudējis faktisko kontroli pār valsti, jo vairumu tās reģionu kontrolēja modžahedi un galvaspilsēta Kabula bija burtiski atslēgta no sakariem ar citām lielākajām pilsētām.

1979. gada 24. decembrī

Tika pieņemts oficiāls lēmums iebrukt Afganistānā.

Iebrukums

1979. gada 25. decembrī

PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Ustinovs izdeva pavēli Padomju Savienības 40. armijai, kā arī Gaisa spēkiem pārkāpt Afganistānas Demokrātiskās Republikas robežu. 

Iebrukums formāli tika skaidrots ar Tarakī iepriekš noslēgto divdesmit gadu draudzības līgumu ar PSRS, kā arī paša Amina valdības lūgumu pastiprināt PSRS spēku klātbūtni, lai cīnītos pret modžahediem.

Tajā pašā dienā vairākas PSRS speciālo uzdevumu vienības desantējās Kabulā un ieņēma stratēģiski svarīgus objektus. 

Naktī no 25. uz 26. decembri

Bruņotas kolonnas šķērsoja robežu divos robežpārejas punktos – no Kuškas Turkmēnijā devās uz Afganistānas rietumos esošo Herātas pilsētu un no Termizas Uzbekijā – uz galvaspilsētu Kabulu austrumos. 


1979. gada 27. decembrī

Tika aktivizēta operācija “Štorm-333”. Tās laikā aptuveni 700 afgāņu formās tērpti padomju karavīri un specvienību karavīri ar varu pārņēma galvenos Kabulas militāros objektus, kā arī prezidenta pili. 

Amins un viņa pusaudža vecuma dēls tika nogalināti līdz ar vairāk nekā simt lojāliem apsargiem. Amins tika pasludināts par nodevēju, viņa dzimtas vīrieši sodīti ar nāvi, bet meita ar mazuli nonāca apcietinājumā.

Tajā pašā dienā radio “atbrīvoto tautu” sveica Padomju Savienības jaunieceltais vietvaldis Babraks Karmals, kurš bija atgriezies no trimdas Čehoslovākijā. Karmalu uz Eiropu Amins nosūtīja drīz pēc 1978. gada apvērsuma, lai viņu nostumtu no varas. Savukārt, kad sākās tīrīšanas, viņš tika atsaukts, taču apmetās Čehoslovākijā, kur dzīvoja slepenā mītnē. 

1980. gada februārī

Tikai pēc iebrukuma, PSRS armijas virspavēlniecība saprata, ka sākotnējais plāns atbalstīt Afganistānas Tautas Demokrātiskās Republikas armiju ir izgāzies. Padomju Savienības spēki faktiski bija vieni paši pret modžahediem, dažādām vietējām ciltīm un pat dezertējušām afgāņu armijas vienībām.

1981. gada jūnijā

Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas plēnumā Afganistānas valdība (atspoguļojot PSRS militārās vadības lēmumus) formāli pieņēma, ka valdības karš ar modžahediem nav atrisināms politisku sarunu un reformu ceļā, bet gan tikai ar militāriem līdzekļiem. 

Cita starpā padomju armija lēma par labu stratēģijai izvērst teroru pret civiliedzīvotājiem. Rezultātā tikai auga afgāņu nacionālisms un pretošanās kustību apjoms.

1982. gada 10. martā

 ASV prezidents Ronalds Reigans, simboliski solidarizējoties ar afgāņu tautu, 21. martu pasludināja par Afganistānas dienu. Šis solis faktiski iezīmēja skaidru amerikāņu apņemšanos sniegt militāru atbalstu PSRS iebrukuma pretiniekiem.

1983. gada sākumā

 Karmala valdības premjers sultāns Ali Keštmands atzina, ka kopš 1979. gada Afganistānā iznīcināta vairāk nekā puse skolu, kā arī trīs ceturtdaļas komunikāciju infrastruktūras.

1985. gada maijā

Septiņi nemiernieku grupējumi izveidoja Afganistānas Modžahedu islāma savienību, koordinējot uzbrukumus Padomju Savienības pozīcijām Kabulas apkārtnē.

1985. gada 23. oktobrī

Pēc tam, kad gada laikā jau tā salīdzinoši niecīgais afgāņu armijas karavīru skaits samazinājās no aptuveni 40 000 līdz nepilniem 35 000, valstī tika pieņemts likums, ka visiem vīriešiem līdz 40 gadu vecumam armijā jādien vismaz trīs gadi. 

Likuma pieņemšanu veicināja fakts, ka tā dēvētais ierobežotais PSRS spēku kontingents pieauga līdz 108 800 vīriem, bet, neskatoties uz to, padomju spēki šajā gadā piedzīvoja lielākos zaudējumus.

1986. gada 4. maijā

 PSRS piespieda Karmalu Babraku atstāt amatu, un viņš devās trimdā uz Maskavu. 

Viņa vietā pie varas nāca bijušais izlūkdienesta vadītājs Mohamads Nadžibulahs. Nadžibulaha stāšanās amatā, kā arī jauna konstitūcija oficiāli tika apstiprināta tikai pusotru gadu pēc tam – 1987. gada 30. novembrī.

1986. gada septembrī

Kaujas laukā modžahedu rīcībā parādījās “zeme-gaiss” pārnēsājamās raķetes “Stinger”, kļūstot par vienu no kara simboliem. Lai gan raķetes bieži tiek piesauktas kā kara iznākuma atslēga, militārie eksperti norāda, ka drīz pēc to ieviešanas padomju piloti mainīja lidošanas taktiku, kā arī lidaparāti tika aprīkoti ar tā dēvētajiem maldinātājiem – dzirksteļu un liesmu izmetējiem, kas “Stinger” efektivitāti strauji mazināja.

1988. gada 23. februārī

 Islāmisti paziņoja par Afganistānas pagaidu valdības izveidi.

1988. gada 14. aprīlī

Ženēvā starp Afganistānu, Padomju Savienību, Pakistānu un ASV tika noslēgts formāls izlīgums par PSRS spēku izvešanu no Afganistānas.

1988. gada 15. maijā

1988. gada 15. maijā PSRS spēki uzsāka Afganistānas pamešanu.

1989. gada 15. februārī

Afganistānu pameta pēdējās padomju armijas vienības.

Tikai 20% – tik lielu teritoriju PSRS spēkiem izdevās pārņemt savā kontrolē desmit karadarbības gadu kulminācijā un jau drīz atkal zaudēt. Savukārt 80% valsts teritorijas vietējie iedzīvotāji gandrīz visus kara gadus dzīvoja neatkarīgi no centrālās varas.

1989. gada 18. februārī

Joprojām pie varas esošā līdz šim PSRS atbalstītā Nadžibulaha valdība izsludināja ārkārtas stāvokli.

1992. gada janvārī

Krievijas valdība Borisa Jeļcina vadībā pilnībā pārtrauca atbalsta sniegšanu Nadžibulaha valdībai. 

Tā visu šo laiku lielā mērā vēl brūkošās PSRS atbalsta dēļ bija ne tikai spējusi noturēties, bet arī uzturēja vairāk nekā 100 000 vīru lielus militāros spēkus, ar kuru palīdzību tiem izdevās noturēt kontroli valsts lielākajās pilsētās un daļā PSRS izveidotā koridora starp tām. 

Palīdzības apturēšana nozīmēja līdz šim spējīgākās Afganistānas armijas daļas – Gaisa spēku – faktiski tūlītēju operāciju apturēšanu degvielas trūkuma dēļ. 

Islāmistu nemiernieki īsā laikā pārņēma vairumu pilsētu, un valstī spēkā pieņēmās pilsoņkarš starp dažādiem islāmistu grupējumiem un reģionālajiem karakungiem, kas noslēdzās ar “Taliban” relatīvu uzvaru 1996. gadā.



Raksta autors

Andris Kārkluvalks

Foto: Afghan Media Resource Center


Autori: Ansis Īvāns, Andris Kārkluvalks, Toms Ģigulis
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.