A. Lafošels: Bankomāts

Bankomāts 1.versija

Kaut gan baroju viņu bez karotītes, viņš ir kā paklausīgs un rātns bērns, norijot visus naudas kumosus, mutautiņa ap kaklu nav
Viņš vienmēr visu norij

Kāda vīrieša acīs no pustumsas iznirst Milosas Venēra un sāk dejot ap stieni pasaulei tieši pa vidu. Viņš sāk bāzt banknotes bankomāta plastmasas spraugā, bet viņa tik un tā ir šaurāka starp to tik šauro spraugu starp Venēras gludo miesu un mežģīņu rakstu, rakstu, kurā nav rakstīts nekas svarīgs, svarīgs ir tikai tas, uz kā rakstīts – gludā miesa, no kuras atkal un atkal iznirst stingri muskuļi kā delfīni nedaudz paelpot svaigu gaisu un ienirst atpakaļ, bet necik dziļi tie neienirst, re, atkal jau ātri ir atpakaļ
Tikai ekrāna ņirboņa beidzot izstumj viņu laukā no striptīza kluba kā apsargs, kurš ne jau nu pirmo reizi kādu aizrāvušos klientu atdod ielai
Un striptīzdejotāja viņa acīs pārstāj dejot

Sākumā kāda jauna dāma spiež bankomāta pogas enerģiski, jo zina, ko dara, tomēr tai nesanāk, tad viņa pogas spiež maigāk [kā vīra kreklam pogas atpogātu], bet veltīgi –atkal nesanāk[bankomāts nav vīrietis, viņu nevar at-pogāt]
Tad viņa paliek dusmīga, pēc tam nodomā – laikam jau sievietes spēki tomēr ir par vāju, lai kaut ko izmainītu šai pasaulē
Varbūt tagad bankomāts sapratīs
Nē, atkal trāpīts ne tur, kur vajag
Visi taustiņi vienādi, bet cipari tomēr atšķiras
Un viņa atkal spiež
Man nekad nesanāk! Tā viņa parasti saka
Šoreiz ir tā, kā ir parasti
Bet tad brīža kungs un pavēlnieks apžēlojas
Un dalās ar savām bagātībām
Viņa padevīgi savāc banknotes un nervozi ieliek makā

Liela auguma vīrs ar nopietnu seju ir ieradies pēc savas naudas
Neuzkrītoši palūkojies visapkārt, viņš ievada ciparus,
Nauda iznāk ārā bez neviena asins traipa,
Tīra un svaiga
Nevienas piles sarkanā
Telpa visapkārt tik sterili tīra, bez neviena asins plankuma, laikam kāds vampīrs to izsūcis sausu

Bankomāts 2.versija

Viņš izdala kārtis katrs nāk rindā pēc sava komplekta

Cits pēc tam uzsāk spēlēt ar veikala pārdevēju, reizēm sanāk laba partija
Kaut gan iemainās vienmēr pret mazākām kārtīm, tomēr vienmēr tiek iegūta balva,
Bet tas jau pats galvenais, cits pat spēlē tikai tāpēc, lai dabūtu balvu
Par katru cenu grib spēlēt

Kāds vēl spēlē izsolē un uzvar kāršu kava ar vislielākajām vērtībām
Visu kārtis zina vien izsoles vadītājs

Cits saksofona skaņu pārpildītās ielās spēlē, uzvar un iegūst galveno balvu – nakti

Jauns vīrietis sarkano lukturu ielā ieklīdis meklē, kur spēlē pokeru uz izģērbšanos

Es nespēlējos nemaz
Uzreiz savas kārtis atdodu un savus žetonus
Laikam nemaz ēst, dzert negribas tiem, kas pretim dod pārtiku, dzērienus
Es nezinu,
kur manas kārtis un žetoni nokļūs – droši vien pie tādu spēlmaņu rokām,
kas spēlē spēles arī ar cilvēku likteņiem un dzīvībām
Jo nopirkt [klusām] jau var visu
Jo, ja jau labi grib, tad var

Kāds vienmēr grib būt gatavs spēlei un tāpēc nes jaunas un jaunas kārtis
Un noglabā bankomātā
Kas zina, kur paliek tās
Bet tas nekas
Jo pareizo bilanci bankomāts atceras vienmēr
Un reti kad kārtis tam aptrūkstas