close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
(vienkārši dalos pieredzē)

Gāju pa tumšo ielu mājup. Nesteidzos, jo tur neviens negaida. Ai nē, meloju – divi istabas augi no lielveikala kārtējās izpārdošanas (bija tik kārdinoši lēti un bija tik saulaina diena, ka… padevos un nopirku).

Tā lūk slāju un apcerēju savu sūro dzīvi. No tā, ka kādam klājas vēl sliktāk, man kaut kā vieglāk nepalika. Atmiņas, sāpes, bezjēdzīgs vientulības līdzenums priekšdienās un vēl muļķīgas likstas darbā…vārdu sakot pilns komplekts, lai pievienotu savu vārdu visnelaimīgāko cilvēku sarakstam un ar interesi izlasītu dzejoli par ”labo laiku priekš pakāršanās”.

Pa ceļam centīgi pētīju ietves dekoratīvo apmali…Pēdējā mirklī paguvu atlekt sāņus, lai neuzgrūstos kādas sievietes stumtajiem bērnu ratiņiem. Atvainojos, sieviete atsmaidīja: ”Ko jūs, viss kārtībā”.

/Vienmēr mazliet brīnos par vecākiem, kuri līdz pēdējam vizina bērnus ratiņos. Jā, tā ir parocīgāk, bet lai tak tas bērns mācās kārtīgi tipināt. Varbūt manā neapmierinātībā par šo parādību vainīgs tas apstāklis, ka mēs ar brāli augām tā saucamo ”sporta tipa” ratiņu deficīta laikā, turklāt mūsu vecāki vienmēr bija diezgan sportiskas būtnes. Tā nu tenterējām līdzās mammai vai tētim savām kājām kopš pirmajiem soļiem, atpūtāmies tikai tēvam uz pleciem vai veikalu garajās rindās./

Arī šoreiz nodomāju, ka tas zeņķis jau tā kā stipri par lielu vizināšānai. Garāmbraucošās mašīnas gaismā pamanīju, ka puikas acis vērstas nekurienē, kājas ar siksnām piestiprinātas pie ratiņu balstiem. Pie nekustīgās rokas papīra lentē piesiets liels, krāsains balons…

”Ko jūs, viss kārtībā!”…

…nesen ”Esplanāde” kautkas bija par varoņiem…

Mani pārņēma neizsakāms kauns!

Zināšana, ka kut kur vēl ir simtiem tūkstošu nelaimīgu cilvēku man joprojām nepalīdz. Es joprojām jūtu sāpes, atmiņas joprojām ir vienīgais ko es zinu, kā jebkurš cilvēks joprojām izmisīgi baidos no vientulības un tukšuma nākotnē…

Bet man ir kauns!

P.S.

Es neticu visādiem tur dieviem (labi, ja kāds tajā spēj atrast mierinājumu). Bet ja reiz ir dota dzīvība, tad paņemiet to, dariet ar to ko gribiet, bet nemetiet miskastē. Kaut vai sev par spīti. Nenogaliniet tos nedaudzos cilvēkus, kaut arī vistālākos, kas jūs pazīst. Tev paziņa, bet viņam, tev pašam par to nezinot, varbūt Draugs.

Man tuvs cilvēks reiz to izdarīja, sev negribot noslaktēja arī mani. Pamazām sāku atlabt…

”Ko jūs, viss kārtībā!” … kā pļauka manā stulbajā sejā

- DZĪVE IR SASODĪTA PAT NEŽELĪGA, BET SKAISTA!

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form