close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
tāpat vien par smaidu pateikt paldies, tikpat vienkārši pie rokas pieķerties, un iespējams tās neatgriešanās pie vainas, ir tieši tāda pati pieredze..

salijušas skropstas smagi veras, un ir jau tā, ka nepaspēts ir uzsmaidīt, pie klusām stikla rūtīm skūpsta vēju, no zemes pacēlies un mājām dodas riets..

trīs ar pusi nopūtu par maz, lai noticētu, saule piedod mūžu garāku tāpat, pie ausu ļipiņas ir klusums nesaprastais, tik nobirušās pēdas meklē savu pazaudēto to..

izsaukts vārds ir liecinieks pie pārpratumu akas, tuvāk sapnim pieiet klāt ir grūti piespiesties, tik prātam neaptverams noslēpums čukst vārdus nepaslēptos, lai ieklausītos atbalsī, kas dziļi sirdī saka nāc..

pasaki to īsti patieso un vientulīgo vārdu, tās piedošanas sākumu, kas zemeslodes malā stāv, tas brīdis sagaidīts ar skumjām neticētām, kur asaras uz brīdi aiztur aizpogāti acu plakstiņi..

atzīšanās nepatiesa klintī ieskrāpēta glīti, uztraukums uz rīta pusi aizšuj nodomus, pie patiesības vārtiem izdzēsta ir pieturzīme, kur paskatīties sapnī, no kura pretī raugās dvēsele..
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form