cauri matu šķipsnai vēro saules rietu, un ieraksts dienasgrāmatā ir mazliet izplūdis, tās dzīvās lapas sajūt pierakstītā sāpes, jo nevar ienākt acu skatienā, kas ciet..


pienāk klusītiņām uz plaukstas skrāpē nekaunīgi, tie dzīves stāsti ieraušas tik sirdij tuvu klāt, un atspīd saule logā stari draudzējas ar vēju, kurp devies vārds pie atvadām neradināts..


stūrgalvīgam ieradumam atteikt nespēj saprāts, citēt morāli steidz karstums galvā sakrājies, atvērt acis piedošanu lūdzot jāsaņemas bikli, atdot pirmo vēlmi cerībai pirms projām skrien..


skatās augšup kļūda neizdarītā un nesaprot, kas bijis, atspīd lietus mākonī tās nevarības tuvinājums pagātnei, nospiedums uz sārti iedegušās ādas atklāj notikušā pēdas, sirdij pielūgšanu dodot trauslums neizsakāms kūst..


atceroties pirmā rīta garšu sajust tuvu, tuvu, atvilkt elpu iebrist pieskārienā dziļi atdoties, magnētiskas trīsas noskan radot pārliecību, vēlme neatturama pēc iedomātās laimes klusi alkst..


izsijāti nervu impulsīvie raksturi par dzīvi šaubās, noskaņotas karavīru tieksmes izpauž grēkus neslēptos, tik pienests rīta agrumā pie gultas kūpošs sākums, par varavīksnes nopūtu uz mūžiem stāstīs neaizņemtais laiks..

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit