1.Vakara pasaka

aiz mašīnas loga jau esi Tu
- sveika - drīz būšu Rīgā
klāj galdu un gultu
aizdedz sveces
mūsu mazajā bezgalībā

mūsu vakara pasakā - garā garā
kur visu līdz galam teikt nav no svara
vēl pusvārdā atbild bērzs dzeltens un kļava
kā jau savējie - šaipus svītrainā staba
nepārprasot - vienkārši esot
acīs - uz lūpām - sāk uz vējstikla rasot
nes kā šūpolēs
rudens dzidrs un tīrs
smaržo ābolu maize
čaukst sviestpapīrs

...
un nosaukumi - mūsu slepenās mantras
tās lasot - pats savā balsī klausos
ē šaurais un platais
uzsvars - izrunas lauztās
savā vietā - aiz atslēgas neuzlauztās
kā vilnas zeķes - gaida skapī un silda
parole - Tu - trīs zvaigznes un Milda

...
bet Zeme nes krēslas zonai jau cauri
uz uguņiem mastos
uz miglas tauri
kur tālumā pa ielām klusi
šļakst un nopūšas vaļi - trolejbusi
kur aiz loga viļņojas koki
un zaru ēnas ...
atkal glāstīs kā rokas
palodzi - grīdu - pretējo sienu
nu nav jau tā - ka nav gluži neviena
kāds nolaizīs šļakatas sāļās no vaiga
un mēle viņam būs silta un maiga
un glāzes vēsumu sajutīs lūpas
un garo un dedzinošo tās skūpstu

jau ceļi satiekas ar ceļiem
savijas vienā straumē un plūst
priekšā jūra - pilna ar zvaigznēm
tur kuģi atkal par cilvēkiem kļūs -
viss vēl šajā vakarā priekšā
stāsts vēl nebeidzas - visu vēl varam
ar sevi visu līdz pēdējam
visu visu viens otrā skaram
vēl tālu tik tālu līdz laimīgām beigām
garām garām
un nesasteigtām

...
bet aiz mašīnas loga Tu - tāda pati
vai bijām šķīrušies vispār
melo kilometri uz spidometra
tepat vien palicis esmu - Rīgā
un mana vakara pasaka - visas šīs dienas
pa lapai aizplīvo
bezgalībā


2. Debesmannā

šovakar
laikam kāds aušīgs eņģelis
ticis pie diriģenta pults -
mani soļi uz rudenīgās ietves - neklaudz
bet taktī tik valkani guldz
kā debesmannā ko visi vēl kopā
ar mieturi kūlām tajā lielajā bļodā
kas apgāzta tagad plešas pār mani
kurai piesitot - reizē iedunas zvani
no kāzām bērēm un svētdienu rītiem
durvīm telefoniem un satelītiem
kristībām Lieldienām Ziemassvētkiem
un vasaras saulēm kas tur augšā
kā debesu manna vēl gaida uz lēktiem

- lai gaisma top - es čukstu pa jokam
un ataust - laternas kailajos koku
nervos un dzīslās
bez ādas bez miesas
kā pēc grēksūdzes
kā pēc tiesas
izlauzušies asfaltam cauri
tagad ietīti vakara medainā aurā
zarojas zaros - neizbeidzas
saknēm meklējas - neapraujas
re kā šķiltavās iedegas man zem saujas
un es spēlējos tajos kā rudzu laukā
bet kāds kaut kur stāv sardzē pie kraujas
man - un kopā mums visiem - es zinu
re - pat luksofors piekrītot pamirkšķina

un turpinās vakars - nekas vēl nav galā
klunkšķ debesmannā un šļakst pāri malām
eglītes mieturis spīdošs un gluds
pats plaukstās prasās diriģēt - maisīt saputot kult
saskrien siekalas mutē - nolaizīt pēdējo lāsi no tāda
tad ar pirkstu gar bļodas malu
un uz lūpām viens otram - uz mēles
- eņģeli aušīgais - tikai neapstājies
tikai nebeidz ar mani spēlēt
neizdzēs - paliec - tajās dzeltenās laternu spuldzēs
pavadi - lai uz rudenīgajām ietvēm
soļi turpina man
kā debesmannā vēl guldzēt

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!