Atruna: ”Visi stāstā minētie notikumi, cilvēki,
preču zīmes un organizācijas
ir 100% autora fantāzijas auglis,
dabā nav sastopami,
tādēļ šis stāsts nevar kalpot par pamatu
jebkāda veida tiesvedībai”.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
No miega modos mokoši un ilgi. Pulkstenis rādīja pustrīs pēcpusdienā, kad beidzot izdevās piespiest izmocīto ķermeni atstāt gultu. Labu brīdi stāvēju, neko nesaprazdama un līgodamās kā apdullusi. Nebija spēka, katrs mazākais muskulis smeldza. Likās, ka miegā kāds mani būtu metodiski izklapējis ar gaļas āmurīti kā tādu karbonādes gabalu. Uz rokas, sāniem un sejas atkal bija saskatāmas ātri gaistošas, tumšāk sarkanas, reljefas rievas. Radiācijas apdeguma pēdas… Tātad atkal mani ir starojuši Tie no augšstāva.

Nemaz neatceros, kā iemigu. Naktī gulēt negribējās un bija arī bail aizmigt. Klausījos radio “Nakts sarunas”, mēģināju arī pati zvanīt, bet viņi nez kādēļ negribēja ar mani runāt. No augšstāva bija dzirdami smagi būkšķi. Kāds atkal bīdīja aparatūru, cenšoties mani nopeilēt, iedabūt fokusā. Staigāju pa istabu, mēģināju nesēdēt uz vietas, tomēr laiku pa laikam sajutu tādu kā durstīšanu kājās un rokās. Brīžiem pārskrēja arī karstuma viļņi.

...Kad es, saņēmusies, kādu dienu no komendantes mēģināju uzzināt, kas mitinās istabā virs manis, viņa sākumā aizdomīgi noprasīja, kāpēc man tas esot jāzin. Pēc tam nosauca kaut kādu neko neizsakošu krievu uzvārdu, kuru tūlīt pat arī aizmirsu. Viņa, protams, sameloja. Vispār viņi visi man melo. Reiz biju uzlavījusies augšā un klausījos, kas tur iekšā notiek. Tiklīdz Tie sadzirdēja manus soļus, uzreiz palika klusi kā pelītes. Citu reizi izlēju viņiem pie durvīm veselu paku veca kefīra. Otrā dienā uzkāpu paskatīties – bija saslaucījuši. Re, mēģina izlikties, ka tur iekšā nekas nenotiek!

Stefānija, laiski kustinādama spuras, lūkojās uz mani caur akvārija izliekto sienu. Stefānija ir zivs. Plīvurkarūsa-komēta sarkanā krāsā ar lielām, apaļām acīm gluži kā mūsu poliklīnikas psihiatrei. Stefāniju man uzdāvināja māte pēc tam, kad pēdējo reizi iznācu no slimnīcas. It kā dakteri teikuši, ka man par kādu jārūpējas, tad būšot mazāk laika nodoties iedomām. Lai viņi atnāk un padzīvo šeit, tad redzēs, vai tās ir iedomas!

Kad ievācos šajā istabiņā, jau trešajā dienā sajutu, ka mani apstaro cauri sienām. Pie tā, ka mani novēro, ka visas sienas pilnas ar mikrofoniem, jau esmu pieradusi. Bet ļaut, lai kontrolē manas domas un lēnām nobendē… Nu nē! Tajā pat dienā aizgāju pie komendantes un izlamājos. Viņa nobijās un solīja palūgt, lai mani nestaro. Protams, neko neizdarīja. Sākumā mēģināju bīdīt mēbeles, bet ko tur daudz sabīdīsi! Pēc tam nolīmēju sienas ar Sai Babas un Borisa Grebenščikova attēliem un aprakstīju ar rūnu zīmēm. Tad kādu laiku bija miers. Bet pēc tam Viņi sāka mani starot caur griestiem. Pie griestiem bildes neturās, tāpēc nākas vien paciest un censties neatrasties vienā vietā. Visgrūtāk ir naktīs…

Paskatījos uz sienu, kur rakstu atgādinājumus pati sev. Pareizi – šodien man jāizdara viens darbs. Jāaiziet nobalsot. Pirms dažām dienām pilsētā ieraudzīju plakātu: “Atdzimšanas partija”. Sapratu, ka tā ir Zīme. Es arī ticu Atdzimšanai, Reinkarnācijai. Mans astrologs teica, ka iepriekšējā dzīvē es esot dzīvojusi templī Asīrijā. Man gan pašai liekas, ka esmu bijusi nāra. Nu, var jau būt, ka sākumā nāra, bet pēc tam templī, vai otrādi. Nevaru īsti saprast, sāku putroties. Jāpazvana Edmundam, varbūt viņš pateiks. Edmunds gan neko labprāt nestāsta, bet, ja ilgi uzplijos, tad reizēm varu no viņa izspiest brīnumu lietas. Tikai tā viņa sieva, tā Diāna tādās reizēs stāv, sakrustojusi rokas, un skatās uz mani šausmīgām acīm. Laikam domā, ka gribu Edmundu pavest. Stulbā lauku zoss! Es ar Edmundu pārgulēju vēl tad, kad viņš tādu Diānu nemaz nepazina. Jā, tātad balsošu par Atdzimšanas partiju. Un pretī Rubīnam ievilkšu krustiņu. Rubīns ir mans akmens – esmu dzimusi Auna zīmē. Pār mani valda Marss, tāpēc arī reizēm esmu tāda kareivīga…

Ilgi domāju, ko apģērbt. Kad biju jau saģērbusies, paskatījos spogulī un ieraudzīju, ka man nav mazgāti mati. Būs jāliek cepure. Vienīgā cepure, ko atradu, bija zaļā hūte. Nācās pārģērbties, lai visu pieskaņotu cepurei. Vienu brīdi gandrīz nolēmu neiet, bet beigās tomēr izvilkos no mājas galīgi sabojātā omā.

Vēlēšanu iecirknī minūtes desmit bija jāpastāv rindā. Tad viena tante pie galdiņa paprasīja manu pasi. Aizdomīgi pablenza un lika parakstīties. Parakstījos savādāk nekā parasti, bet viņa to nepamanīja! Iedeva man kaudzi ar vēlēšanu zīmēm. Iegāju kabīnē. Pagāja labs brīdis, kamēr atradu Atdzimšanas partiju. Laikam mani novēroja, jo laiku pa laikam kāds pavēra kabīnes aizkariņus. Parādīju viņiem mēli. Atradusi biļetenu, pretī Rubīnam ievilku nevis krustiņu, bet simbolu “Aum”. Lai zina, ka mūsējie visu ir sapratuši. Pārlocīju biļetenu četrās daļās, ieliku aploksnē, aizlīmēju, un pāri līmējuma vietai sazīmēju trejdeviņus Lietuvēna krustus.

Kad iznācu no kabīnes, sieviete, kas uzraudzīja telpu, mani tā jocīgi nopētīja. Laikam saprot, par ko es balsošu! Uzsvērti nevērīgi iemetu aploksni urnā, un pateicu viņai “uz redzēšanos!”. Ejot pa durvīm ārā, pamanīju, ka viņa, rādot uz manu pusi, zīmīgi pamāja ar galvu formā tērptam apsargam…

Uz ielas ievēroju, ka man seko. Vairākas reizes gāju pāri ielai uz otru pusi, uzkavējos veikalos. Ārā nācu tikai tad, kad neko aizdomīgu vairs nemanīju. Mājās nonācu tikai pret vakaru. Tiklīdz atslēdzu durvis, iezvanījās tālrunis. Tātad tomēr izsekojuši un rāda, ka zina, kur es dzīvoju! Klausuli nepacēlu, un pēc brīža zvanītājs rimās. Droši vien brauks šurp. Sapratu, ka jābēg. Bet ko lai dara ar Stefāniju?! Atcerējos, cik grūti man bija aizstiept akvāriju līdz katoļu baznīcai tepat pāri ielai, lai zivi nokristītu. Toreiz mācītājs mani diezgan asiem vārdiem aizdzina projām. Un tāds grib saukties Garīgais Skolotājs… Jāsmejās! Viņš varbūt pat nezina, ka Zivs ir sens kristietības simbols, daudz senāks par krustu. Nabaga Stefānija tā arī palika nenokristīta.

Līdzi paņemt Stefāniju es nevarēšu. Bet atstāt viņu tiem mocītājiem arī nedrīkstu. Atcerējos kaut kur dzirdējusi, ka no dzīvnieku tīklenes var nolasīt attēlus, ko viņi pirms tam redzējuši. Tātad man jāpalīdz Stefānijai aiziet, lai satiktos ar viņu nākamajā dzīvē. Ieliku akvārijā spirāli, ar kuru parasti vāru tēju. Vispār jau mums koridorā ir kopēja virtuve, bet es tur nespēju ieiet. Man riebjās tie tēviņi, tie prastie veči, kas tur grozās un blenž uz mani. It kā jau neko nedara, bet man nepatīk, ka viņi nāk virtuvē, kad es tur esmu. Vienā tādā reizē es protestējot sāku mest ārā pa logu tukšas burciņas un pudeles. Komendante tad piedraudēja, ka izrakstīs mani no mājas. Viņa laikam ar visiem tiem večiem guļ. Tā arī pateicu. Nākamajā dienā nopirku vārāmo spirāli, un kopš tā laika virtuvē vairs neeju.

…Stefānija piepeldēja pie jaunā, neredzētā priekšmeta un tik vientiesīgi pabakstīja spirāli ar deguntiņu, ka es vienkārši nespēju iespraust kontakdakšu rozetē. Izmisīgi lūkojos apkārt, domādama, kā lai palīdz Stefānijas dvēselei atstāt šo ķermeni. Tualetē uz plaukta ieraudzīju pudeli ar tīrīšanas līdzekli “Comet”. Rudenī, kad nez kur biju dabūjusi kašķi, ar šo līdzekli izārstējos pāris reizēs. Paņēmu pudeli ar kodīgo, pēc hlora smirdošo šķidrumu. Komēta “Cometā”…. Tas ir tas, kas vajadzīgs! Piegāju pie akvārija, un, acis aizmiegusi, ielēju tajā visu pudeles saturu. Izskaitīju līdz trīssimt, atvēru acis un paskatījos. Viss bija beidzies. Stefānijas ķermenis, blāvs un nekustīgs bezsakarīgi šūpojās pie akvārija malas. Izvilku to un noliku uz galda. Pirms aiziešanas vēl jāuztaisa uguns rituāls. Agni-jagja. Nolauzu ķeblītim kājas, sakrāvu istabas vidū kopā ar visādiem papīriem, kas mētājās apkārt. Uzlēju pudelīti šujmašīnu eļļas un mazliet kaut kāda šķīdinātāja, ko krāsotāji bija atstājuši. Sārta vidū noliku Stefānijas ķermeni. Drīz skaļi sprakšķi liecināja, ka sākuši degt arī koka gabali. Paņēmu šķēres. Dziedot mantras, griezu sev matus lielām šķipsnām un metu liesmās.

Mani iztraucē stipra dauzīšanās pie durvīm. Viņi ir klāt! Pārāk ilgi esmu kavējusies. Plānās durvis teju teju neizturēs… Vēl atliek logs. Viņi nezin, ka es protu lidot...

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form