Kāda ir cilvēka eksistences jēga, kādas ir viņa attiecības ar dzīvību un nāvi? Kaut kas nepārtraukti sākas un kaut kas beidzas, lai atkal sāktos no jauna, tikai šoreiz jau citā kvalitātē. Tā ir tāda kā mūžīga kustība, kas reizēm atgādina saules nāvi vakarā un piedzimšanu no rīta. Tā pati saule, bet tomēr cita. Vai arī cilvēks pielīdzināms mazai saulei un dzīve vienai dienai? Bet varbūt nav jēgas šādām abstrakcijām, dzīve vairāk līdzinās absurda teātrim, bet mūsu pieredze un atmiņas noslēdzas mūsos pašos un nogrimst aizmirstības nebūtībā reizē ar eksistences beigšanos. Kas ir pēc tam? Tukšums... it kā nekad nekas nebūtu bijis.
***
Reiz manis nebija. Ne mana tagadējā vārda, ne pat priekšstata, kāda es varētu būt... nekā. Tikai divi laimīgi cilvēki sapņoja par skaistu un gaišu nākotni.
Atmiņas
Mana bērnība pagāja kā jau visiem bērniem – laimīgi savu vecāku paspārnē. Man pašai reizēm tomēr viņu rūpes šķita pārāk apgrūtinošas.
Bieži nākas dzirdēt apgalvojumus, ka kāds sevi atceras četru, trīs vai pat divu gadu vecumā. Vairumā gadījumu tās nav paša atmiņas, bet no vecākiem dzirdēti stāsti un fotogrāfijās skatītas momentepizodes. Pilnīgi droši varu teikt, ka es sevi, kā pilnvērtīgu sabiedrības locekli, sāku apzināties un reāli atceros tikai kopš skolas gaitu sākšanas. Un arī visai nosacīti, jo pārāk daudz no mātes dzirdēts. Kā caur biezu miglas plīvuru atminos savu pirmo skolas dienu. Mamma uzšuva man baltu kaprona priekšautu ar cakainām maliņām, iespieda rokās lielu gladiolu pušķi, kas augumā gandrīz pārspēja pašu nesēju un iestūma klasē. Tālākais ir kā kā tāda nepareizi nofokusēta bilde. Pirmā, otrā, trešā klase...vienīgais, kas pamatīgi iespiedies atmiņā – glītrakstīšanas stundas. Lai vienkāršotu uzdevuma izpildi (ar trijniekiem jāsaraksta divas pilnas lapas), es pagriezu burtnīcu vertikāli un sazīmēju lidojošus putniņus, kas tikai nosacīti atgādināja ciparu trīs. Mamma par šādu jaunradi bija ļoti dusmīga, rūpīgi atknibināja burtnīcas metāla skaviņas, izņēma lapas un tikpat uzmanīgi ielika tīras. Nācās sakostiem zobiem un notirpušu roku tagad jau viņas uzraudzībā rakstīt visu no jauna.
Nākamās atmiņas saistās ar bērnu pašdarbības kolektīvu. Mamma jaunībā sapņoja kļūt par aktrisi, bet tā kā ģimene – vīrs, bērni un ar to saistītie pienākumi neļāva šim sapnim īstenoties, tad nolēma, ka meitai jāatgūst viņas zaudētais. Tā nu nonācu poligrāfiķu klubā. Sākumā man nedeva lomas, kurās jārunā. Spēlēju zaķīšus, kaķīšus un lēkāju pa skatuvi izteiksmīgi klusēdama. Tad grupas vadītāja nolēma, ka bērnam laiks sākt runāt. Kā pirmo pārbaudījumu saņēmu uzdevumu – noskaitīt patriotisku dzejoli kādos valsts svētkos, tagad vairs neatceros kādos tieši. Glīti sapucēta ar baltu lenti matos un mazu liesmojoši sārtu nozīmīti pie krūtīm, kā jau tas pienākas kārtīgam oktobrēnam, drebošām kājām un ne mazāk trīsošu sirdi tiku izstumta uz skatuves vētraini plaudējošas vecāku publikas priekšā. It kā nekas briesmīgs – tikai divi pantiņi, bet man acu priekšā viss saviļņojās, sejas izplūda, aplausi izklausījās kā pērkona grāvieni, un es nespēju atcerēties pat pirmo rindiņu. Tā nostāvēju zāles priekšā, šķiet, minūtes piecas. Bija iestājies kapa klusums, no aizkulisēm skanēja čuksti, tur kāds izmisīgi centās pateikt priekšā. Taču tas nezināja, cik stipri man ausīs dun pašas asiņu pulsēšana – es neko nedzirdēju. Vēl mirklis un tiku novilkta no skatuves. Man vairs nemēģināja dot lomas ar tekstu, un mamma zaudējusi cerības, ka no bērna iznāks nopelniem bagāta skatuves māksliniece, aizveda mani uz deju kolektīvu. Turpmākos gadus lēkāju polkas un tūdaliņ-tāgadiņ, jo tur netika prasīts vērt vaļā muti.
Pamazītēm mocīju uz priekšu vidusskolu. Nebiju teicamniece, taču arī sliktas atzīmes nesaņēmu. Ar vārdu sakot – viduvējība. Man patika elektrotehnikas stundas, visādi vadiņi, spolītes, kontakti. Biju sajūsmā par militāro mācību. Atklājās, ka mērķī šauju pilnīgi ačgārni (ne no tā pleca un ne ar to aci skatos), taču vienmēr trāpīju centrā. Visvairāk man patika dziedāt un, kas visdīvainākais - krievu dziesmas. Draudzene secināja, ka tas man no vecmammas, kura pēc tautības ir krieviete. Viņa vienīgi nezināja to, ka vecmamma sevi uzskatīja par latvieti un līdz nāvei apvainojās, ja kāds nosauca par krieveni. Taču pieļauju, ka kaut kādi gēni savu lomu te nospēlēja.
Nākamās atmiņas saistās ar basketbolu. Biju kaislīga spēlētāja līdz tam brīdim, kamēr dabūju ar bumbu pa galvu un tā rezultātā – smadzeņu satricinājums. Ar to arī manas sporta gaitas beidzās. Mamma rājās, ka visām basketbolistēm esot resnas kājas un šitā bumbošana nav nekas vairāk, kā veselības maitāšana. Biju veiksmīgi caurkritusi visās lietās un vietās un cerēju, ka beidzot varēšu normāli dzīvot. Normāli, tas man saistījās ar pasēdēšanu draugu pulkā. Mācījos laikam jau 11 klasē, kad kāda no skolas biedrenēm nolēma sarīkot mājās kārtīgu tusiņu. Vecāki bija aizbraukuši uz vasarnīcu, dzīvoklis pilnīgi viņas rīcībā. Meitenes pagatavoja dažādas uzkodas, bet puiši atnesa šampanieti un alu. Saklājām greznu galdu. Skolas biedrene ar saimnieces pašapziņu salika uz tā kristāla traukus un brīnišķīgas, mirdzošas glāzes garām kājām. Kad vajadzēja izvietot ēdienus, tad galds izrādījās drusku par mazu. Puiši teica, ka tas sīkums, jo galds ir izvelkams. Sacīts, darīts – meitenes vienā galā, šie otrā un raujam. Rezultātā viss, kas tur jau bija salikts, atradās vienā lielā kaudzē uz grīdas. Diemžēl vairs ne kā uzkodas, bļodas, glāzes un šķīvji, bet gan tikai nenosakāmas izcelsmes putra, kas dekorēta ar eleganti mirdzošām kristāla lauskām Pasākums beidzās tā arī nesācies. Visa šmuce tika savākta galdautā un izbērta atkritumos. Skolas biedrene pārkārtoja bufeti tā, lai zaudējums uzreiz nedurtos acīs, un mēs viņu atstājām drūmā nolemtībā gaidām vecākus, kuriem vajadzēja atgriezties nākamās dienas vakarā.
Turpmākie manas dzīves gadi ir iekalti atmiņā, kā burti granītā, bet citiem diez vai šķitīs interesanti. Izlaiduma eksāmeni, iestāšanās Latvijas Universitātē un uz mūžu iegūts naids pret latīņu valodu. Tad darbs, darbs un atkal darbs. Laulības, bērni, autiņi, rāpulīši, putriņas, negulētas naktis, dzīves apnikums, sevis un savas vietas meklēšana visā šajā fantasmagorijā. Beigās atziņa, ka nekas nav tik svarīgs un nozīmīgs, lai pārāk ilgi par to domātu vai uztrauktos. Galvenais, ka ir jumts virs galvas, daudz maz interesants darbs, šis tas ko ēst, laba veselība pašiem un visiem tuvajiem. Nauda tāpat nekad nepietiks – jo vairāk tās būs, jo vairāk gribēsies. Bērni izaug, aiziet un savu vecāku upurus ir spējīgi saprast tikai tad, kad pašu atvases nīgri atrauc – nu ko tu atkal ..liecies taču mierā! Rūpes par saviem nu jau sirmajiem vecākiem?Jā... un bailes viņus pazaudēt tagad, kad beidzot esi sapratis... Kad nācās vērot mātes ciešanas un būt klāt viņas nāves stundā, kuru vēl līdz šim brīdim nespēju aizmirst, sapratu, cik cilvēks tomēr ir vāja, neaizsargāta un gaistoša būtne. Tas īsais mirklis, kas mums atvēlēts uz zemes, attiecībā pret bezgalību ir tikai tāds mirklīgs zibens uzplaiksnījums. Viss tas, kas smagi strādājot krāts un taupīts gadiem ilgi, pēkšņi vairs nav vajadzīgs. Ja nav iekrātas milzu vērtības un nekustamie īpašumi, tad tie sīkumi, mīļlietiņas un fotogrāfijas, kas pašam šķita tik dārgi, labākajā gadījumā tiek atdoti putekļu varā kādā tālākā nostūrī, bet biežāk ar laiku izmesti atkritumos. Atmiņu asni aug un zied vienīgi pašu tuvāko sirdīs, bet nākamajām paaudzēm neinteresē un tiek atsijāti, kā nevajadzīgas pelavas. Iet gadi un pēc zināma laika no cilvēka atlicis tikai vārds.
– Bija tāda Aleksandra ar dīvainu uzvārdu, atceries?
– Nē, neatceros.
Tai mirklī arī vārda vairs nav. It kā nekad nebūtu bijis...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
