Alise: Lāsts

Jurģis iepleta acis un nolēma vairs neko nejautāt – neiroprat... ka tevi piķis, un ko nozīmē kognitīvā funkcija?

- Tas vēl nav viss, - dakteris, uzvaroši smaidot, turpināja lūkoties uz redzami sašļukušo slimnieku,
- jums ir hroniska sirds mazspēja, alerģija, magnija deficīts un mandeļu iekaisums. Parakstīšu arī karvedilolu, mangnija tabletes un klaritīnu. Brīdinu, ka var būt slikta dūša, galvas reiboņi un kuņģa darbības traucējumi. Tikai nepārtrauciet zāļu lietošanu, citādi es negarantēju, ka izveseļosieties. Kad šis terapijas kurss būs iziets, paskatīsimies - iespējams vajadzēs turpināt. Par mandelēm - man ļoti nepatīk jūsu kakls. Es neredzu angīnas regresijas pazīmes, tāpēc laikam vajadzēs izoperēt...

Jurģis juta, ka vēderā kaut kas sagriežas un sirdi satver ledaina roka – pie velna... tas taču izklausījās pēc nāves sprieduma...

***
Nelaimīgais slimnieks no poliklīnikas skumji vilkās uz darbu apgādāts ar pamatīgu kaudzi recepšu. Dakteris ieteica aptieku, kurā zāles varot dabūt lētāk, un piemetināja, ka nepieciešams labi izgulēties. Nez kā to izdarīt... mājās katru nakti aiz sienas brēca kaimiņu tikko dzimušais bērns. Klusums un komforts miega laikā, ko lika ievērot ārsts, bija nerealizējama lieta.

Pusdienlaikā darba kolēģi sanāca uz kafijas pauzi, un Jurģis pažēlojās par sagandēto veselību.

- Ko tad tev tur izrakstīja? Ampitriptilīns...tankans... karvedilols...ak dievs, kas par nosaukumiem...mēli var izmežģīt...
- Paklau, es labāk ieteiktu aiziet pie tantes Ņinas un nemērdētu sevi ar šito zāļu kvantumu... – Līga noteiktā balsī paziņoja.
- Kas tev tā vēl par tanti? – Jurģis caur pieri aizdomīgi pašķielēja uz kolēģi.
- Tā nav mana tante, viņa ir vārdotāja, zīlniece...vārdu sakot – burvene!
- Nu nē... tikai ne visādas vecenes... es neticu tādām lietām.
- Muļķis! Viņa nav nekāda vecene, bet jauka, mīļa sieviņa. Kad man uznāca melnā josla dzīvē un nekas vairs nevedās, tad aizgāju. Tante Ņina konstatēja, ka esot lāsts uzlikts.
- Un kā? Noņēma tavu joslu? – Jurģis pasmīnēja.
- Vari neticēt, bet kopš tā laika nav nekādu problēmu. Es uzrakstīšu viņas telefona numuru un adresi. Ja nu tomēr sadomā... – Līga uz avīzes strēmeles uzšņāpa pāris rindas un sniedza neticīgajam.

***
Aptiekā sirdzējs saņēma kārtējo triecienu. - Magnija un vitamīna B6 komplekss maksā trīs lati divdesmit, šīs septiņpadsmit, bet klaritīns divdesmit septiņus latus...
- Koooo? – Jurģis iebrēcās. – Cik jūs teicāt ?!
- Divdesmit septiņi, taču jūs varat ņemt pa daļām... tā, vēl karvedilols...
- Paldies, neturpiniet...
Summa, kas bija jāizdod, krietni vien pārsniedza maciņa iespējas. Jurģis neveikli atrunājās, ka naudu aizmirsis mājās, veikli izspruka no zāļu tirgotavas un devās sava apbružātā fordiņa virzienā. Jau pa gabalu manījis, ka kaut kas nav kārtībā, viņš paātrināja soli. Aizmugurējā loga vietā rēgojās melns caurums, bet uz sēdekļa, kur vajadzēja atrasties dokumentu mapei, tikai izsistā stikla drumslas. Jurģim kaut kas asi iedūrās kreisajā paribē. Ak dievs, tur taču bija ne tikai līgumi un akti, bet arī viņa paša dokumenti – pase, autovadītāja apliecība.... Muļķis... kāds neiedomājams stulbenis tu esi... satriektais vīrietis nebeidza sevi lamāt – mašīnā taču neko nedrīkst atstāt redzamā vietā. Reiz darba kolēģim izsita stiklu vienas nieka vīna pudeles dēļ, kurā likteņa ironijas pēc bija ieliets vienīgi destilētais ūdens motora dzesēšanai. Policists atbrauca uz notikuma vietu, diezgan nīgri pariņķoja ap Jurģa mašīnu un teica, ka jādodas uz iecirkni rakstīt papīrus. Tur, savukārt, izskatījās kā nemājīgā cietuma kamerā – krāsu zaudējušas sienas, apgrauzts soliņš, noplucis galds un īgns likuma sargs aiz tā. Nav jau brīnums, ka sliktā omā, Jurģis pie sevis nodomāja – šitādi apstākļi garastāvokli neuzlabo.
Ejot mājup, viņš nolēma vietējā tirgus placī nopirkt cigaretes.
- Divus kvatro!
Pārāk satriekts par nozagtajiem dokumentiem, Jurģis nepamanīja sev blakus aizdomīga izskata sievišķi ar tik mūsainu seju, ka likās bārda aug. Pārdevēja pasniedza cigaretes, nobēra sīknaudas atlikumu un nolika vēl piecus latus uz paliktnīša. Kamēr pircējs stīvēja paciņas kabatā, pastiepās roka ar nomelnējušiem, līkiem nagiem un piecīša vairs nebija. Šoreiz Jurģis noreaģēja zibenīgi un satvēra bārdainās sievietes piedurkni. Zagle visiem spēkiem centās atbrīvoties, bet tomēr nespēja izlocīties no jaunā vīrieša tvēriena. Stumdīšanās, grūstīšanās un skaļās balsis piesaistīja apsarga vērību.
- Čto tut proishoģit? Aaaaaa.. opjaķ ti.... - drukns apsargs pārņēma aizturēšanas funkcijas no Jurģa, - cik tas no jums nozagt naudas?
- Piecus latus.

Dīvainā izskata bārdainais radījums histēriski brēca, ka tā viņas nauda un neko nav ņēmusi, bet apsargs neklausījās izmisīgajās vaimanās – sakratīja pēc iepuvušām zivīm smirdošo sievišķi tik pamatīgi, ka netīrā roka atlaidās, un piecītis līgani noplīvoja uz dubļainā asfalta.

***
Jurģis neizlēmīgi satvēra telefona klausuli. Citas izejas nav - jāiet vien būs pie tantes Ņinas. Par daudz neveiksmju vienā dienā, veselība arī šķērsām sagājusi..

Nākamās dienas vakarā viņš jau sēdēja mājīgi iekārtotā istabiņā. Liels galds ar baltu, tamborētu galdautu, bildes uz sienām, visādi nieciņi un daudz dažāda izmēra pudelītes plauktiņos Stūrī pie griestiem karājās sīpolu un ķiploku virtenes, bet blakus zāļu tēju saišķīši. Nez kur melnais kaķis un citi burvestības rīki?
- Dēls, neesmu nekāda ragana, - vecā sieviņa, manījusi Jurģa aizdomīgumu, pasmaidīja, - esmu vienkārša lauku sieva, tikai varbūt zinu šo to vairāk...
- Es jau neko....cik tas man maksās?
- Parasti ir seši lati par pusstundas zīlēšanu un desmit par lāsta noņemšanu. Pēdējais gan jāveic vairākas reizes, - redzot, ka Jurģis gatavojas uz promiešanu, tante Ņina aši turpināja, - bet no tevis neņemšu tik daudz...skatos un redzu, ka nav lāga... slikti guli? Nespēj atcerēties svarīgas lietas... neveicas vairs un viss krīt no rokām ārā? Apaukstējies arī esi pamatīgi...

Abi vienojās, ka zīlēšana izmaksās trīs latus, bet lāsta noņemšana tika sadalīta uz trim reizēm – piecītis par katru seansu. Jurģis ne visai ticēja vecajam tantukam, taču piekrita. Ko viņš varēja zaudēt? Vārdotāja, lāsta noņēmēja vai kā viņu tur sauc tomēr sanāk lētāk par daktera parakstītajām zālēm. Vecā sieviņa paņēma kāršu kavu

- Tad nu paskatīsim, ko kārtis mums saka, - zīlnieces pirksti sāka sparīgi darboties. – Tā.... slikti gan, slikti... tev šķiet kārtīgs lāsts uzlikts...
- Nevar būt...man nav ienaidnieku...
- Kārtis, dēls, nekad nemelo. Reizēm pats sev esi vislielākais ienaidnieks. Bez tam redzu nāvi... tuvākajā laikā kāds mirs... tev tuvs.

Tante Ņina mācēja klausīties un ļoti labprāt to arī darīja. Jaunais vīrietis pat nemanīja, ka izstāstījis visu savu dzīvi, problēmas un nepatikšanas. Zīlniece saprotoši māja ar galvu, turpinādama pārcilāt uz galda esošās kārtis. Nobeigumā viņa sniedza Jurģim pudelīti ar brūnganu šķidrumu, kuru ieteica lietot pirms gulētiešanas.

- Tas tev līdzēs pret bezmiegu un satrauktiem nerviem. Nekādā ziņā neļauj mandeles izgriezt. Tās ir ļoti svarīgs orgāns, jo palīdz cīnīties pret slimībām. Naudiņu atstāj manai mazmeitiņai, kad iesi ārā...

Dodoties mājup, Jurģis nesaprata vai viņam tikai šķiet, vai patiesi kļuvis nedaudz vieglāk ap sirdi.

***
Pēc nedēļas piezvanīja māsa – vīrs miris ar sirdslēkmi. Jurģis nejutās satriekts, jo ar Indriķi nebija diez ko labās attiecībās. Tas uz viņu vienmēr raudzījās augstprātīgi un katrā izdevīgā gadījumā nievājošā tonī aizrādīja, ka īstam vīrietim gan būtu jāmāk nauda taisīt. Jurģis centās izvairīties no jebkuras saskarsmes ar šo cilvēku, jo tā klātbūtnē jutās kā īsta niecība. Atcerējies zīlnieces pareģojumu, viņš tomēr nolēma māsai neko nestāstīt, jo arī pats ne īpaši tam ticēja – gan jau apstākļu sakritība vien ir, Indriķis bieži sūdzējās par sirdi un reiz jau bija gulējis slimnīcā ar infarktu. Tā iet ar to lielās naudas taisīšanu...

Otrā reizē zīlniece atkal izlika kārtis – stāstīja faktus no pagātnes un ieskatījās nākotnē. Sākumā Jurģis samulsa, jo tas, ko tante Ņina vēstīja, patiešām bija noticis. Tad atcerējās savu iepriekšējās reizes grēksūdzi un pasmaidīja – viņa taču nodarbojas ar prastu šmaukšanu! Arī šoreiz kārtis pareģoja kāda tuvu stāvoša cilvēka aiziešanu visdrīzākajā laikā. Pēc zīlēšanas sekoja lāsta noņemšana un naudas atstāšanas procedūra mazmeitiņai.

Jurģis devās mājup un drīz vien bija aizmirsis tantes Ņinas pareģojumu. Miegs naktī krietni uzlabojās. Laikam jau tāpēc, ka sīkais aiz sienas vairs neraudāja. Pa laikam iesāpējās galva un kakls, taču darba bija tik daudz, ka neatlika laika domām par tādiem sīkumiem. Nedēļas beigās sieva pastāstīja, ka kaimiņi pārvākušies dzīvot citur. Laiks gāja, bet neviens no tuviniekiem mirt negrasījās. Jurģa pārliecība par tantes Ņinas krāpniecību pieņēmās spēkā, tomēr viņš nolēma aiziet pēdējo - trešo reizi. Kaut vai tāpēc, lai pateiktu, ka viņa blēdās.

***
- Kārtis nemelo, dēls. Tās tak neteica, ka kāds mirs, vienīgi – aizies tuvu stāvošs cilvēks. Saki, vai tad kaimiņi tev neatrodas tuvu? Nu re...turpatiņās aiz sienas vien dzīvoja, - zīlniece domīgi raudzījās kārtīs un turpināja, - redzu, ka visas lietas turpmāk ies uz augšu... lāsts jau tikpat kā noņemts... veselība uzlabosies, veiksme atgriezīsies... tomēr kaut kas neskaidrs vēl rādās...
- Vai atkal nāve? – Jurģis pasmīnēja.
- Nē... kādam cilvēkam gaidāmas lielas nepatikšanas... nevaru saprast... pārāk neskaidri... arīdzan pavisam noteikti redzu, ka tas saistīts ar tevi...
- Es būšu vainīgs tajās nepatikšanās?
- Kārtis ne vienmēr atklāj visu...tik vien saka, ka lāsts nav pilnībā noņemts, bet to mēs tūlīt pat izdarīsim.

Saņēmis daudz padomus, kā turpmāk dzīvot, kārtējo pudeli ar nenosakāmas krāsas dziru, kā arī pēc pļavas ziediem smaržojošu zāļu tēju saišķīti, Jurģis devās mājup un nolēma, ka nekad vairs neielaidīsies līdzīgā avantūrā. Pēkšņi viņam briesmīgi iesāpējās galva. Gatavais aunapiere esmu, ka gāju pie tās pesteļotājas... nevis lāstu noņēma, bet naudu... Jurģis izvilka no kabatas tantes Ņinas doto pudelīti un nikni iemeta atkritumu urnā.

***
- Man vajadzētu kartiņu pie daktera Vilkābeles, - apņēmies labot pieļautās kļūdas, Jurģis bija gatavs vēlreiz aprunāties ar savu ārstu... varbūt tas var arī kādas lētākas zāles izrakstīt.
- Vilkābele pie mums vairs nestrādā.
- Kā tad tā?
- Viņam šmuce sanāca, - pavecā sieviete izrādījās liela tenku vācele, izbāza galvu caur reģistratūras stikloto lodziņu, uzmanīgi pavērās uz visām pusēm un, kā sevišķu noslēpumu atklājot, čukstēja, - kuš....pieliecies tuvāk... runā, ka diploms esot viltots ...māsu skolu vien tik beidzis... medbrālis... pat vēl sliktāk – noteicis pacientiem nepareizas diagnozes... māsiņa man stāstīja, ka Vilkābeles sievai pieder aptieka, uz kuru tad viņš arī centies sūtīt savus slimniekus zāles pirkt.

***
Jurģis gāja pa pavasara saules stariem pielieto ielu, labsajūtā ieelpoja pilsētas ne pārāk tīro gaisu, un ap sirdi viņam bija tik viegli, kā vēl nekad. No pleciem šķita tik pat kā smags maiss novelts. Dakteris izrādījās krāpnieks! Tātad viņš nemaz nav slims... nav ne depresija, ne alerģija, ne sirds mazspēja. Galvassāpes bija rimušās, tikai kakls nedaudz lika sevi manīt, bet tas nu gan ir tīrais sīkums – padzers pienu ar medu. Kabatā kaut kas iečaukstējās. Jurģis atcerējās tantes Ņinas doto tējas sainīti un kļuva domīgs - cerams, ka zāļu pudelīte krītot nebūs saplīsusi...