- Nedrīkst! Roka sastingst gaisā. Pēc brītiņa mazais šķelmīgi palūkojas uz mani nedaudz piešķiebis galvu. Actiņas nevainīgi staro, un mazā mutīte ar diviem zobiņiem smaidā pavērta. Viss augumiņš pauž – es jau neko... Taču sapratis ir un vairs neturpina mēģinājumus sadauzīt stiklu. Atkal nolaižas uz visām četrām un naski metas pāri istabai.
Man blakus uz dīvāna guļ kaķis laiski izplūdis uz visām pusēm kā melnraiba pūkaina ādas sega. Pēc acīm redzu, ka kaķis ir nežēlīgi apvainojies. Kā nu ne! Viņa teritoriju aizņēmis mazs, spiedzošs neradījums. Un ar to vēl nepietiek – neradījums ik pa laikam cenšas ar roku nomakšķerēt kaķi no iesildītās guļvietas. Mazais tikmēr jau ir pie dīvāna un roka stiepjas uz pūkaiņa pusi. Mī, mī....tas bērna valodiņā nozīmē – Minka. Kaķis nepatikā aizver acis un pieglauž ausis. Sak, netuvojies – cirtīšu! Un izbeidz taču vienreiz to briesmīgi skaļo mīļošanu, man ir arī vārds – Džīna. Es mierinoši noglāstu kaķa saspringto muguru, un jūtu, ka tā muskuļi atlaižas.
- Pai kaķītis, pai! - Pa, pa...., - kā atbalss atkārto mazulis. Cenšos novērst bērna uzmanību un prasu, kur ir puķe. Actiņas žigli apskrien istabu un apstājas pie bērziņa sekcijas augšējā plauktā. Bērzs patiešām varens un savam vārdam atbilstošs. Lai gan tikai istabas augs, bet lapotne tik pamatīga, ka aizņem trešdaļu visas sekcijas.
- Puķje... Šis vārds teikts pusčukstus. Bez skaņas, tikai lūpiņas kustas, un skatiens pauž sajūsmu par paša spēju to izrunāt. Kaķis, izmantojot, ka uzmanība no viņa novērsta, žigli aizslīd koridora virzienā. Tur uz plaukta ir viņa pārnēsājamā mājiņa. Ielīdis tajā, viņš beidzot jūtas drošībā un pasargāts no mazuļa mēģinājumiem pieskarties. Arī es esmu priecīga, jo nu vairs nav jābaidās, ka kaķis varētu bērnam nodarīt pāri. Ne jau aiz ļauna prāta. Mūsu kaķis pēc dabas ir ļoti maigs un nedaudz bailīgs. Taču dzīvnieks tomēr ir un paliek dzīvnieks. Ja mazais nejauši spēcīgāk paraus to aiz astes, tad konflikts neizbēgams.
Paņemu bērnu zem padusītēm un lēnītēm dodamies uz virtuves pusi. Mazais sajūsmā spiedz un neveikli mētā kājeles uz priekšu. Virtuvē omīte šiverējas ap plīti un gatavo ēst. Iesēdinu mazo omei klēpī un atveru jogurta trauciņu. Bērns uzmanīgi seko manām darbībām un sapratis, ka tūliņ būs ēšana, paliek nemierīgs. Omīte pa karotei bāž mazulim mutē gardo, rožaino masu un stāsta man, ko abi pa dienu mājās sadarījuši. Karote ar jogurtu uz brīdi aizkavējas gaisā starp bērna muti un trauciņu.
- Eeeeeeeeee....
Žēlabainā pīkstēšana pamazām pāraug skaļā kliegšanā un dusmās par tik negaidīti pārtraukto ēšanas procesu. Pēc mirkļa mazais ar roku ir ieķēries karotē, un pats mēģina iedabūt mutē gardo ēdienu.
Zvans pie durvīm. Mazais ķipars aizmirst par ēšanu un skatās durvju virzienā. Ārdurvis no virtuves nav redzamas.
- Tava māmiņa atbrauca. Bērns īsti nesaprot, kas tā tāda, jo mamma nav viņu iemācījusi, ka viņu sauc mamma. Taču mazā sirsniņa, pat neredzot atnācēju, jūt, ka tas ir kas tuvs un mīļš. Acis kā piekaltas pie virtuves durvīm. Tūlīt, tūlīt parādīsies! Mamma šķelmīgi pabāž galvu pa durvīm, un mazais atplaukst smaidā kā sniegpulkstenīte pavasara saulītē. Rokas nesakarīgi mētājot, mazais augumiņš raujas māmiņas virzienā. Tā ir vislabākā, vismīļākā, visgudrākā būtne pasaulē mazuļa uztverē.
- Es tevi tā mīlu! – mazā dvēselīte gavilē atnācējai pretim. Pat, ja mazulis nezina, ka mammu sauc par mammu, tā vienmēr un uz visiem laikiem paliks pirmā, nekad neatkārtojamā un visnesavtīgākā mīlestība viņa mūžā.