Sēdēju nomaļā kafejnīcā un izklaidējos, dzerdama melnu kafiju bez cukura. Ārā bija sasodīti karsts, un kafija mani uzmundrināja. Varbūt vajadzēja labāk glāzi vēsa sarkanvīna...nē, tādā karstumā tikai galva sareibtu un dievs zina ko sastrādātu. Jau tagad kūstu no acu skatieniem, kas tiek raidīti manā virzienā.
Apburošo acu īpašnieks atkal pagriezās uz manu pusi. Es pasmaidīju savu visjaukāko smaidu. Viņš sakustējās, un brīdi šķita – gatavs nākt pie manis. Tomēr nekas nenotika. Viņš palika sēžot pie savām pusdienām, bet es vientuļi turpināju malkot iesākto kafijas krūzi. Iedomājos viņu savā dzīvoklī uz dīvāna...viņa galva manā klēpī....mēs abi naktī vienā gultā... pārāk skaisti, lai būtu īstenība. Es esmu aizņemta sieviete. Man pat nav laika vakaros grāmatu palasīt, kur nu vēl baudīt šādu burvīgu divvientulību. Arī viņam drīz vien apniktu šādas attiecības, kad tikpat kā ne vakaru neesmu mājās. Un kā ar pastaigām divatā? Nē, tas ir pilnīgi neiespējami! Arī komandējumi nepārtraukti... Izbeidz taču vienreiz sapņot, Alise!
Viņš joprojām raudzījās manā virzienā, un man pat apsāpējās sirds domājot par to, ka atkal nolemju sevi vientulībai. Tikai darbs un darbs...nekādas privātās dzīves.
Pēkšņi viņš piecēlās....vai tiešām nāks pie manis? Iekšēji nodrebēju un biju gatava upurēt karjeru, darbu...visu....
Runcis laiski izstaipījās, pievēra zaļās acis, ar ķepu nedaudz pakasīja aiz auss, kā pārdomādams – iet vai neiet... piens bija izdzerts, bet reņģu kaudzītes vietā rēgojās tikai pāris asakas. Kaut kur tālumā atskanēja izmisīgs kaķa brēciens. Mans rudais zaļo acu īpašnieks tramīgi saslēja ausis un veikli aizcilpoja pa ielu pie saviem sugas brāļiem un māsām....sapnis izsapņots, Alise, tas bija tikai mirkļa vājums. Noliku tukšo kafijas krūzīti un devos pretējā virzienā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
