close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tieši pusseptiņos Eleonoru pamodināja suņa rejas. Sākumā klusas, tad arvien skaļākas un skaļākas. Suņa saimnieks nu jau kādu pusgadu tieši šai laikā acīmredzot veda ārā savu mīluli. Eleonora ar rokām aizspieda ausis. Riebīgais, pretīgais vaukšķis! Varbūt pieiet pie loga un pateikt, lai tam krancim nosien purnu... kā var visu laiku bez mitas riet? Suņa rejas beidzot attālinājās, un Eleonorai tik ļoti negribējās līst ārā no siltās gultas. Viņa aizvēra acis un centās domāt par kaut ko skaistu. Taču jauko domu vietā, atmiņā atausa vakardienas neizdevies mēģinājums sazvanīt Madaru.

Pirms kāda laika nu jau bijusī darba kolēģe no Eleonoras aizņēmās 200 latu. Solīja atdot divu mēnešu laikā. Piecdesmit latus atdeva un tad negaidīti aizgāja no darba. Kopš tā laika Madara par sevi vairs nebija devusi nekādas ziņas. Eleonorai tikai pāris reizes izdevās viņu sazvanīt. Madara vaidēja, ka jaunā alga nav tik liela kā cerēts, bet apsolīja nedēļas beigās parādu atdot. Pagāja nedēļa, divas... Neparādījās ne Madara, ne nauda. Eleonora atkal mēģināja zvanīt, taču telefona klausule šoreiz vienaldzīgi pīkstot ziņoja, ka tuvākajā apkārtnē neviena, kas to paceltu, nav. Eleonora atvēra acis. Miegs bija kā ar roku aizslaucīts. Augšstāvā sāka rosīties kaimiņi. Čīkstēja skapīšu durvis, brakšķēja gultas atsperes, un pa grīdu dimdinājās vismaz četri pāri apavu. Interesanti vai viņi visi nēsā koka tupeles, Eleonora īgni nodomāja. Apmēram gadu augšstāvā tika remontētas dzīvokļa grīdas. Kala, plēsa un dauzīja, troksnis bija kā akmeņlauztuvēs. Trokšņotāji atvainojās par radītajām neērtībām un solīja, ka tas drīz beigsies. Bāls, izkāmējis strādnieks katru dienu stiepa uz atkritumu konteineriem maisus ar grīdstarpās sabērto šlagu. Tagad remonts, šķiet, bija pabeigts, bet troksnis nemitējās. Ik rītu un vakaru Eleonora varēja klausīties papēžu klaboņu, krēslu stumdīšanu un vēl daudz dažādas nenosakāmas izcelsmes skaņas. Īsts ziloņu bars....sliktā oma auga proporcionāli troksnim augšstāvā. Laikam jau pagulēt vairs neiznāks...

Viņa slinki izrausās no gultas un žāvādamās devās uz vannas istabu. Pēc dušas uzlika vārīties ūdeni kafijai un sasmērēja sviestmaizes. Ar nepatiku ievērojusi, ka pavasara saules stari atklāj briesmīgus putekļus visos dzīvokļa stūros, Eleonora atvēra balkona durvis. Svaigā gaisa vietā uzvējoja pretīga smirdoņa. Ak jēzus, kas tad tas? No augšas vienmuļi pakšķēdamas pilēja pelēcīgi netīras lāses. Smirdēja pēc čurām vai varbūt iepuvušas zivs. Eleonoras pacietības mērs bija pilns. Viņa steigšus apģērbās un metās uz augšējo stāvu.

Durvis atvēra pajauna, korpulenta sieviete.

- Labrīt, kaimiņien! No jūsu balkona kaut kas tek... – Eleonora nikni iesāka, - smird pa versti.
- Nevar būt, es tūlīt paskatīšos, - kaimiņiene, papēžus klabinādama, smagi aizsoļoja uz balkona pusi.

Nu protams, viņa nenēsā mīkstas mājas čības, bet gan pretīgas klikatas, Eleonora saviebās, jo iedomājās, kā tās tagad atbalsojas viņas dzīvoklī. Pēc brīža kaimiņiene atgriezās.
- Kaķīšiem zivtiņas pirms pāris dienām nopirku, tīrīju ledusskapi un tāpēc izliku uz balkona... laikam piemirsās, - druknā sieviete taisnojās, - es varu aiziet un satīrīt.
- Paldies, nevajag, pati tikšu galā! – Eleonora jau pagriezās promiešanai, kad pēkšņi atcerējās koka tupeles. - Vēl tikai gribēju vienu lietu pateikt. Nomainiet savus mājas apavus, jo grīdas, šķiet, vairs nav iespējams pārtaisīt.

Kaimiņienes acis iepletās tik lielas kā buljona tasītes, un viņa neizpratnē paskatījās uz savām kājām.

- Jā, jā. Jūs pareizi sapratāt, mana dzīvokļa griesti tagad skan kā tukša muca un... – Eleonora ieturēja pauzi gaidot kamēr vainīgajai teiktais aiziet līdz saprašanai, - un jūsu koka tupeļu grabēšana virs galvas nebūt neizraisa asociācijas ar nomierinošu mūziku.

Atstājusi kaimiņieni stāvam dzīvokļa durvīs, Eleonora ar labi padarīta darbiņa apziņu devās atpakaļ.

***

Nākot no darba viņa jau iztālēm ieraudzīja pazīstamu augumu. Tā bija Madara! Kāda necerēta veiksme! Eleonora steigšus metās pāri ielai.

- Sveika, Madara! Kā klājas?
- Čau, Noriņ! Kāds prieks tevi atkal sastapt, - uzrunātā burbuļoja kā avotiņš. – Kā pa darbu? Kā pašai? Kas jauns? Stāsti!
- Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, - Eleonora cieši ieskatījās bijušajai darba kolēģei acīs, - kā tev šķiet - veci parādi nav jāatdod?
- Kādi parādi, dārgā? Es nesaprotu...
- Madara, netēlo, ka esi aizmirsusi. Ja nu tev tomēr atmiņa ir tik īsa, varu atgādināt – tu man neesi atdevusi 150 latus.
- Noriņ, - Madara skatījās lielām, nevainīgi zilām acīm, - es taču tev atdevu...tu tiešām neatceries?

Tagad bija reize brīnīties Eleonorai. Vai Madara ir galīgi aptrakusi jeb tēlo?

- Nerunā muļķības! Tu man neko neesi atdevusi! – Eleonora sāka drudžaini rakņāties pa rokassomiņu. - Redzi, te ir tevis rakstītā parādzīme. Tā nav saplēsta, tātad parāds nav atdots.
- Noriņ, bet mēs toreiz vienojāmies. Ak dievs, vai tu patiesi neatceries? Pirms mēneša es atdevu atlikušo summu. Tas papīrs bija palicis otrā somiņā, bet tu apsolīji saplēst vēlāk. Es noticēju.... – Madaras lūpas sāka drebēt, - noticēju kā tāda muļķe, ka esi godīga. Noriņ, kāpēc tā? Tu zini, ka nauda man nenāk viegli. Vīrs bezdarbnieks, sīkais nupat dārziņā sāka iet... mamma nesen nomira...
- Tu kaut ko putro, - Eleonora cieši saknieba lūpas, - es vēl neesmu prātu izkūkojusi. Varbūt, ka esi kādam citam parādu atdevusi, bet tikai ne man.

Madara izvilka no kabatas saburzītu salveti un skaļi nošņauca tajā degunu.

- Noriņ, es nevienam citam parādā nebiju. Un to naudu es tev atdevu. Dzirdi – atdevu! – viņas lūpu kaktiņi novilkās lejup žēlabainā grimasē, bet acīs sasprāga asaras. – Tagad tu mani šantažē, izmantojot papīrīti, kuru pati apzināti atstāji nesaplēstu. Vai tiešām tev nav neērti?
- Man lai būtu neērti? – Eleonora sašuta. – Tu saki, ka man jājūtas neērti? Tev pašai vajadzētu just kaunu, jo melo acīs skatīdamās. Taču, ko gaidīt no cilvēka, kam nav ne druskas goda jūtu...
- Viss, man beidzot pietiek!- Madara pēkšņi tik spalgi iebrēcās, ka cilvēki uz ielas atskatījās. – Ja esi slima, ej ārstēties. Bet, ja vēlies iedzīvoties uz mana rēķina, tad zini – tas tev neizdosies!

To pateikusi viņa apcirtās un, pat neatvadoties, devās prom. Eleonora palika stāvam ietves vidū ar sarkaniem pleķiem vaigu galos, un garāmgājēji ar interesi viņā noraudzījās. Kaut kas neiedomājams... ko lai tagad dara? Madara negrasījās naudu atdot un vēl piedevām bezkaunīgi apgalvoja, ka neko nav parādā.

- Kaimiņien, vai nejūtaties labi?

Eleonora sarāvās un atskatījās. Tā bija druknā augšstāva klikatiņu klabinātāja.

- Ek, ko nu tur... viss kārtībā...
- Izskats gan liecina par pretējo... bez tam es redzēju, ka jūs nupat sarunājaties ar Madaru.
- Jūs pazīstat Madaru?
- Viņa ir mana paciente.
- Kas?
- Nu ja, jūs laikam nezināt... esmu ārste – psihiatre. Madara pie manis ārstējas.
- Ak tā... es ar viņu kādu laiku kopā strādāju. Kas tad šai kaiš?
- Patiesību sakot, nedrīkstu izpaust savu pacientu diagnozes, vienīgi jums kā savai kaimiņienei varu pateikt – viņai jūk laiki, notikumi un cilvēki.
- Es nesaprotu. Kā tā var būt? Mani nupat atcerējās pavisam labi...tikai bija aizmirsusi faktu, ka ir parādā apaļu summiņu...
- Vai patiesi esat devusi Madarai naudu?
- Nu ja... pagājušā gada rudenī viņai nomira mamma un lūdza, lai izpalīdzu.
- Madara ir no bērnu nama...
- Koooo? Bet bēres... mēs pat naudu sametām vainagam.
- Vai kāds bija uz bērēm?
- Nē, viņa teica – tas tālu...laukos. Iedevām aploksnītē, lai pati izmanto, kā uzskata par vajadzīgu.
- Nu lūk... – druknā kaimiņiene skumji nopūtās, - kamēr ārstēju Madaru, viņai pāris reizes māte nomira, tēvs cieta autokatastrofā, vīrs kļuva bezdarbnieks...
- Tagad es vairs neko nesaprotu. Tātad viņa visu izdomā?
- Nē, tā manai pacientei patiesi liekas. Īpaši saasinājumi ir rudeņos un pavasaros. Jūs sakāties esam viņas darba kolēģe – vai patiesi neko dīvainu nekad neievērojāt?
- Esmu bijusī darba kolēģe... Madara vienmēr izskatījās pilnīgi normāla. Ak jā, tagad atceros – viņai visu laiku kāds galda atvilknē lika draudu vēstules...
- Vai jūs pati tās redzējāt jeb viņa tā teica?
- Neredzēju gan...
- Madara ir smagi slima, un viņai rādās dīvainas lietas. Reiz sūdzējās, ka tiekot izsekota.... it kā kāda lidmašīna visu laiku virs mājas riņķojot un novērojot... kāds spīdinot dzīvokļa logos ar automašīnas starmešiem.... bet viņa taču dzīvo astotajā stāvā... Vai tagad saprotat?

- Ak dievs....un kā ar vīru? Vai tad viņš arī varbūt nav bezdarbnieks? Jeb vīra vispār nemaz nav...
- Vīrs ir lielas firmas īpašnieks .Ja jums sakarā ar Madaru ir radušās kādas problēmas, tad vajadzētu kontaktēties ar viņu.
- Gribētos gan tos savus latiņus atpakaļ dabūt...nezinu, kaut kā neērti... galu galā pati esmu vainīga – nevajadzēja dot.
- Dariet kā gribat. Starp citu, es nupat nopirku mīkstas mājas čībiņas, - kaimiņiene vainīgi pasmaidīja, - esam aizmirsuši par skaņas izolāciju... grīdas patiesi vairs pārtaisīt nav iespējams.
- Ko nopirkāt? Aaaaa.... – Eleonora atcerējās rīta sarunu un nedaudz samulsa, - nu ko jūs... man vienkārši laikam bija neoma... slikti gulēju... tie suņi ārā tik neganti vaukšķēja visu nakti...Sakiet vai Madarai ir bērns?
- Viņas dēliņš nomira pirms pieciem gadiem ar plaušu karsoni...ar to arī sākās veselības problēmas pašai. Man liekas, ka Madara pēc bērna nāves ir it kā atgriezusies pagātnē... bērnu namā pavadītais laiks atstājis sekas uz psihi... bez tam īsti vesela nekad nav bijusi.

Eleonora jutās visai apjukusi un nezināja, ko tagad iesākt. Laikam jau tāpēc Madara no darba aizgāja, ka sākās slimības saasinājums. Tikai kāpēc naudu vajadzēja aizņemties? Ak jā, pagātnes rēgi...Vajadzēs tiešām dabūt viņas vīra koordinātes un visu izrunāt.

***

Nākamā rītā kā jau parasti gar logiem aizrēja suns. Eleonora pārvarēja slinkumu un nolēma paskatīties uz neganto trokšņotāju. Mazs, noplucis krancis aiz sevis saitītē vilka neliela auguma izspūrušu večuku, kurš nikni zem deguna purpināja: „Stāvi tak, stāvi, velna izdzimums...tūlīt dabūsi brokastu... bļauj tā kā badā būtu mērdēts, vēl vakarrīt ēdi...”.

Eleonora izliecās pa logu, lai redzētu, kur dīvainais pārītis dodas. Suns ar saimnieku tikmēr bija sasnieguši mērķi. Večuks ar abām rokām ienira miskastē, bet krancis, izmisīgi riedams, lēkāja apkārt. Tad tādas tās lietas... Eleonorai pat sametās neērti par to, ka pašai ledusskapis pilns un nekad nav izjutusi badu. Varbūt iznest kaut ko ēdamu abiem? Vēl vakar veselu puskatlu zupas tualetē izlēja...nebija jau slikta, tikai pāris dienas stāvējusi. Viņa steigšus sameta maisiņā šo to no ledusskapja, paķēra atkritumu spaini, lai būtu iemesls iet ārā, un izmetās pa durvīm.

Večuks un suns bija prom. Ap atkritumu kasti mētājās dažāda izmēra plastmasas kulītes, papīri un tukšas konservu kārbas. Eleonora izbēra savu miskasti, bet maisiņu ar produktiem nolika zemē.

- Ei tu, kundzenīt, šitā neies cauri! Tā jūs man te visi to cūcību taisāt...gandrīz vai katrs pie rokas jāķer, - no mugurpuses bija pienākusi sētniece un rājās.
- Es.... es... es tikai, – Eleonora paķēra maisiņu un žigli iemeta kastē.
- Es, es...- slotas sieva mēdījās, - tādas jūs visas... baidās, ka smalkie nagi atlūzīs tik augstu ceļot un met tik zemē.

Mājās Eleonora padzēra vienīgi kafiju, jo ēstgriba bija pazudusi reizē ar labo omu.
Trrrrrrrrrr! Zvanīja telefons.

- Sveika, Noriņ... cik sen mēs neesam tikušās un runājušas...kā tev klājas?
- Labrīt, Madara, - Eleonora jau gribēja bilst par vakardienu, bet aprāvās,- man labi, bet kā tev pašai? Vai atkal problēmas ar naudu?
- Kā tu uzminēji? Man dikti kauns tavā priekšā, jo neesmu vēl iepriekšējo parādu atdevusi....
- Jā, tā gan ir... - Eleonora atviegloti nopūtās. Laikam taču Madara nemaz tik slima nav.
- Noriņ, man lielas nepatikšanas... vai tu nevarētu kādus latus uz mēnesi aizdot? Es atdošu... goda vārds. Kad nokārtošu visas formalitātes, kas saistītas ar mantojumu, tad nauda būs.
- Man ļoti žēl, bet nekas nesanāks, - Eleonora saprata, ka ir kļūdījusies. Nez par kādu mantojumu Madara murgo....
- Ak vai... ko nu lai daru?
- Kas tad tev kārtējo reizi lēcies? Vai atkal māte nomirusi?
- Noriņ, nezaimo... māte man sen kā zem zemes... vakar vīru nošāva.

Nu tā, sākas.... Eleonora atcerējās kaimiņienes stāstu un saprata, ka vajāšanas mānija tagad iet vaļā pilnā sparā.

- Izbeidz, Madara! Man naudas nav un pat, ja būtu, tad tev nedotu. Esi tik laipna un pasaki, kā varu ar tavu vīru parunāt?
- Bet, Noriņ.....- klausules otrā galā atskanēja šņuksti.
- Kad ne, tad ne. Gan pati atradīšu, - Eleonora saprata, ka tālāk runāt nav vērts un nolika klausuli.

Augšstāvā kāds smagi šļūkāja pa grīdu, un sekcijā iedžinkstējās glāzes. Ar vai bez koka tupelēm, bet tomēr viņi ir ziloņi.... Eleonora piespieda sevi apēst šķēlīti siera un vienu tomātu. Garastāvoklis bija samaitāts uz visu dienu.
Dodoties uz darbu, trepju telpā viņa saskrējās ar drukno dakterieni.

- Sveikiņi, sveikiņi! Vai jaunums dzirdējāt? Nupat kā pa radio ziņoja – vakar pašā vakarā pie savas mājas ārdurvīm nošauts biznesmenis Artūrs Vaskis.... nu Madaras vīrs taču! Traki viņai tagad... visa nauda bija uz vīra vārda....

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form