close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Bieži vakaros jūtos slikti, taču šoreiz manas izjūtas varētu apzīmēt ar – ekselenti riebīgi. Kā jau ierasts, noskatījos visas iespējamās ziepenes, tad ziņas un kā pēdējo ņēmu cauri romantisko kino vakaru. Ak jā, aizmirsu piebilst, ka to visu darīju garlaikoti malkojot pudeli sarkanvīna – manu iemīļoto Merlot. Pēc pulksten desmitiem biju tik sagurusi, ka, uz tualeti ejot, ar pieri trāpīju tieši durvju stenderē. Braucīdama sāpošo vietu ar roku, sapratu, ka turpmākā vakara daļa un tai sekojošā nakts jāpavada drošākā vietā – gultā. Veicu visus nepieciešamos priekšdarbus – notīrīju seju, iegāju dušā un izmazgāju zobus. Tas nekas, ka spogulī sevi vairs tā īsti nespēju saskatīt, ūdens piešļakstīja visu vannas istabu, bet zobu pastu nākamā dienā nācās skrubināt nost no skapīšiem. Galvenais bija visu darīt pēc stingra un ierasta plāna.

Beidzot gulēju savā platajā divguļamajā gultā un sērīgi domāju par to, ka seksa jau nu šovakar pilnīgi noteikti nebūs. Pēdējais kavalieris nespēja samierināties ar manu ik vakara veicamo darbu sarakstu un ātri vien izgaisa zilā tālē. Atklāti sakot, nekāda dižā seksa arī nebija, bet varbūt izdzertā vīna daudzums neļāva man novērtēt viņa izcilo potenci. Jautāsiet kāpēc tad dzēru? Gluži vienkārši tāpēc, ka citādi nespēju atslābināties un smelties jaunas idejas. Esmu rakstniece. Jā, jā! Visu dienu pavadu dauzot klaviatūras taustiņus un raugoties monitora ekrānā, kurā manis rakstītās rindas savij un atmudžina likteņus, liek raudāt un smieties, ciest un mīlēt. Tas nekas, ka manas grāmatas pērk un lasa tikai pensijas gadus sasniegušas sievietes, mājsaimnieces un vīrieši ar dažādām novirzēm seksuālajā, garīgajā un fiziskajā attīstībā. Galvenais, ka par to maksā. Reiz kādu no maniem romāniem pat iestudēja attāla lauku rajona pašdarbības kolektīvs. Pirmizrādē tiku īpaši uzaicināta, noskatījos ar lielu interesi un konstatēju, ka stabili turos ziepju operu burbuļainajos rāmjos – nekādas lielas atšķirības no tiem seriāliem, kurus skatījos, nebija. Tas manī radīja jaunus iedvesmas uzplūdus, un darbi bira kā no pārpilnības raga. Tikai viena ķibele - ja vakaros nenoskatos ziepenes, tad nespēju uzrakstīt ne rindas.

Šādās pārdomās grimstot un žēlojot sevi par vientulīgo dzīvi, nobirdināju spilvenā pāris sāļas asariņas un iemigu. Nezinu cik bija pulkstenis, bet organisma dabīgās funkcijas neatliekama nokārtošana izrāva mani no saldā miega. Kādu laiku gulēju ar aizvērtām acīm cerot, ka pāries. Nekā nebija, pūslis pulsēja arvien uzstājīgāk - nācās rausties ārā no siltās gultas un nu jau veiklā solī pa tumsu grābstīties tualetes virzienā. Naktslampiņā ieskrūvētā spuldzīte pirms nedēļas izdzisa kā nopūsta svece un tā arī vairs neiedegās, bet iet uz veikalu pēc jaunas man nebija laika. Apsēdos uz poda un no atvieglojuma pat asaras sasprāga acīs. Pēkšņi mani pārņēma dīvaina sajūta, ka dzīvoklī neesmu viena. Interesanti.... reizēm vakaros pie manis mēdza ierasties uz intelektuālām sarunām noskaņotas kompānijas, bet biju gandrīz droša, ka tas nenotika vakar. Mēģināju atcerēties - rakstīju, gāju uz veikalu, jo kuņģis kategoriski pieprasīja savu ikdienas pārtikas devu, tad skatījos televizoru un dzēru vīnu.... nē, pilnīgi noteikti biju viena! Atrāvu tualetes durvis un ar drebošu roku ieslēdzu koridora gaismu – neviena. Uz pirkstu galiem aiztipināju līdz istabai un aši nospiedu slēdzi. Iedegās griestu lampa, izgaismojot diezgan lielu nekārtību. Atviegloti uzelpoju, jo viss atradās tieši tai vietās, kur biju atstājusi – ar vīnu nolaistītas manuskripta lapas uz grīdas pie datora, baltas, vairs ne pirmā svaiguma biksītes un krūšturis stūrī pie dīvāna, apgāzta vīna pudele uz mazā galdiņa pie televizora un sadauzītas glāzes atliekas blakus. Laikam jau man būs tikai izlicies... Tieši tai mirklī, kad biju tā padomājusi, atskanēja apslāpēta šķaudīšana. Sirdi sažņaudza ledaini auksta baiļu ķetna, uz pieres izsprāga pāris sviedru lāsītes, bet zobi paši no sevis sāka nevaldāmi klabēt, kā runcim, kurš ieraudzījis pelīti. Aizturēju elpu un noskaitīju pie sevis līdz desmit. Sirdsklauves mitējās, taču zobi nevēlējās paklausīt. No visa spēka saspiedu žokļus un tikai tad pamanīju, ka esmu iekodusi pati savā mēlē. Pēkšņās sāpes atsauca mani realitātē. Virtuvē... TAS noteikti atradās virtuvē! Kājām nedaudz ķeroties un smagi elpojot, sāku virzīties uz virtuves pusi. Nospiedu sienas slēdzi un aizmiedzu acis bailēs ieraudzīt ko briesmīgu. Kad tās atvēru, man tieši priekšā stāvēja tumšās drēbēs ģērbts, gara auguma vīrietis.

- Ko...ko...j-j-jūs te meklē-lējat, – no izbailēm sāku nedaudz stostīties, taču beigās jau drošāk piebildu, – kretīn!

- Naudu, kundze! – svešinieks uzsvērti laipni atbildēja.

- Kādu naudu? – laikam mans jautājums izskanēja muļķīgi, jo vīrietis iesmējās.

- Latus, dolārus, markas, eiro..... varu ņemt arī zeltlietas un sudrabu. Visu, ko atradīsim.

- Tas ir kā – atradīsim? Mēs ar jums? Pagaidiet, pagaidiet....te kaut kāda kļūda būs sanākusi. Šis ir mans dzīvoklis... ak dievs....- beidzot es sapratu, - jūs esat laupītājs?!

- Kundze, jūs esat neticami atjautīga!

Tai mirklī man gar acīm nošķīda zilsarkanzaļas zvaigznītes, un galvā sākās dīvaina pīkstoņa, kas bija apbrīnojami līdzīga automašīnas signalizācijas skaņām. Bailes mazpamazām pārauga par dusmām.

- Riebeklis! Vai tu maz zini, kas es esmu?

- Cienītā, man gan labāk patiktu palikt pie mūsu sarunas iepriekšējā toņa. Es nezinu, kas esat, bet līdz šim cerēju, ka pieklājīga dāma labākajos gados.

- Labākajos gados?! – man pat aizsitās elpa no tik klajas bezkaunības. – Man ir tikai trīsdesmit pieci gadi, un es esmu Dagnija Nagliņa!

To pateikusi stāvēju pretim svešiniekam lepni paceltu galvu un centos negrīļoties. Sasodīts, izdzēru tikai vienu vīna pudeli, bet vēl tagad galva dulla... Vīrietis nu jau ar interesi raudzījās manī un pēc nedaudz sarauktajām uzacīm nopratu, ka ir izbrīnīts.

- Jūs – Dagnija Nagliņa?

- Jā.....- lai nerastos pārpratumi piemetināju, - rakstniece Dagnija Nagliņa.

- Nu un tad?

- Kas – nu un tad? – es jutos pat saniknota par šādu manis neatpazīšanu.

- Es esmu Alfons Āmuriņš un beigsim šo sarunu!

Tas nu bija par daudz! Šis preteklis vēl atļāvās ņirgāties par mani manis pašas mājā.

- Ja nu jūs, cienījamais... – es ar neslēptu ironiju iesāku, - varat atrast šai dzīvoklī kaut apsūbējušu santīmu, tad uzslavēšu par centību!

- Nekariniet man makaronus uz ausīm!

- Kādus vēl makaronus? – pajautāju, bet pie sevis nolēmu, ka šo teicienu veiksmīgi varētu izmantot kādā darbā. – Ne tikai nauda, bet pat makaronu man nav.

Ļaundaris apņēmīgi nāca man virsū, un es sapratu, ka esmu kļūdījusies – sekss tomēr būs...

- Kā tad jūs dzīvojat un ko ēdat, ja nav naudas?

- Es taču teicu, ka esmu rakstniece!

- Ha, vai tad rakstnieki pārtiek tikai no iedvesmas un zila gaisa?

Svešinieka teiktais bija tik tuvs patiesībai, ka man nevilšus sasprāga asaras acīs.

- Pa laikam honorāru saņemu.... taču pēdējais vakar tika iztērēts pērkot pārtiku, - atbildēju un dusmojos pati uz sevi par šo taisnošanos.

- Nu lūk, bet jūs man melojat, ka pat makaronu mājās nav!

- Klausieties, man nav jums jāstāsta un jātaisnojas, kas man ir un kas nav. Vēlu veiksmi meklēšanā! – nikni uzbrēcu, jo sapratu, ka arī šoreiz seksa tomēr nebūs. Kāpēc man tik fatāli neveicas? Pat zaglis nevēlas neko vairāk, kā tikai materiālās vērtības. Kur paliek dvēsele, kur iejūtība pret otra cilvēka vajadzībām... pie velna – kur paliek elementāra pieklājība?!

Ļaundaris pa to laiku bija izspraucies starp mani un durvju stenderi, un tagad istabā lasīja pa zemi izmētātās lapas.

- Kāda jums te cūcība! – viņš pārsteigts noelsās un paspēra ar kāju manu apakšveļu zem dīvāna.

- Jums te nav jādzīvo!

- Pat netaisos!

- Paldies dievam!

- Esat ticīgā?

- Kāda jums daļa?

Mūsu saruna kļuva neciešami garlaicīga, man gribējās gulēt un vēlējos ātrāk tik vaļā no nevēlamā ciemiņa. Pēkšņi ievēroju, ka svešinieks lasa manuskriptu.

- Tas jūsu rakstu darbs?

- Nevis rakstu darbs, bet nepabeigtais romāns... – lepni atbildēju.

- Ak tad šitā... – vīrietis šķirstīja lapas, - tagad gan es vairs nemaz nebrīnos, ka jums mājās nekā nav.

- Nesapratu...

- Marasms kaut kāds... grafomānija...atgremota ziepene!

- Kā jums nav kauna! Manus darbus ķertin izķer, – jutos apvainota līdz sirds dziļumiem, tad atcerējos savu romānu apputējušos vāciņus visattālākajos grāmatu veikalu plauktos, sašļuku un pajautāju, – vai tad jūs skatāties arī televizoru? Pa kuru laiku, ja staigājat apkārt pa svešiem dzīvokļiem?

- Neskatos! Taču reizēm iedzeru un ieslēdzu. Tad ir viens pīpis, ko tur rāda. Tomēr ziepenes man vienmēr izsauc gremošanas traucējumus...

Riebīgais zaglēns ar vienu rokas vēzienu ielidināja manu tik radošās mokās tapušo gara darbu istabas stūrī un paņēma tukšo vīna pudeli no galdiņa.

- Un dzerstaties arī... bohēma, vai ne? – viņš ņirdzīgā tonī noteica. – Bez dzeršanas nespējat neko uzrakstīt? Iedvesmai vajag radīt cūku kūti? Atbaidoši...man vienmēr ir bijušas pretīgas šādas nekārtīgas un netīrīgas sievietes. Es reiz pazinu kādu viduvēju dzejnieci, kura savas sašmucētās higiēniskās paketes ar spārniņiem regulāri lidināja aiz dīvāna... varat iedomāties, kāda dvinga bija viņas dzīvoklī...

- Ārā no manas mājas, tu riebekli!

- Rakstniece vēl skaitās... no jūsu mutes krupji vien birst! Nesaprotu, kā spējat uzrakstīt tos saldos mīlas vārdus, ja pat teikumu bez rupjībām nevarat pateikt. Turpiniet vien šādu dzīvi, ja vēlaties, bet uzklausiet padomu – ieejiet kaut reizi grāmatu veikalā nevis tikai tāpēc, lai pārliecinātos vai jūsu salkani šķebinošo romāneļu kaudzīte ir izpirkta, bet gan tāpēc, lai nopirktu kaut vienu vērtīgu grāmatu! Ak jā, un izlasiet arī...

- Kas jūs esat, ka atļaujaties mani mācīt... sīks, pretīgs zaglēns, kurš ielauzies, lai atņemtu to, kas man pieder...

- Jums taču nekas nepieder. Tikai putekļi visos stūros, pilošs krāns vannasistabā, salauztas eņģes virtuves skapīšiem un visbeidzot kaudzīte bezvērtīgas makulatūras. Kas es esmu? – svešinieks pēkšņi kļuva drūms, - jūsuprāt, zaglis, slepkava vai seksuāls maniaks.... esmu cilvēks!

- Cilvēks? Jūs esat cilvēks? Ko jūs te runājat? Jūs uzlauzāt manu dzīvokli!

- Jūs esat bezcerīga... – svešinieks jau pagriezās uz promiešanu un tad piebilda, - starp citu, durvis bija vaļā.

Man reiba galva – nesapratu tikai vai no niknuma, vai izdzertā vīna... Gandrīz neviens vīrietis, kuru pazinu, nelasīja manas grāmatas, taču neviens arī neatļāvās tā runāt. Jutu, ka dusmas pārņem mani visu no papēžiem līdz matu galiem – paķēru tukšo vīna pudeli un triecu pret durvīm, pa kurām nupat bija izgājis melīgais, zaglīgais svešinieks. Tas bija kaut kas prātam neaptverams – pazemot mani pašas mājā nakts vidū un aiziet bez atvainošanās vārdiem par sagādātajiem pārdzīvojumiem un neērtībām.

Nākamajā dienā piecēlos ar sāpošu galvu un sapratu, ka šodien nekāda rakstīšana laikam nesanāks. No prāta tomēr neizgāja svešinieka nievas un izsmiekls. Nez kāpēc atcerējos viņa ieteikumu par grāmatas iegādi. Nē, es nepirkšu! Pati esmu rakstniece un man nav jāfano par kaut kādiem draņķīgiem rakstnieķeļiem, kuru darbus lasa šādi tādi nosiekalojušies un liekulīgi zaglēni. Apņēmīgi apsēdos pie datora un uzklabināju virsrakstu jaunajam romānam.

Pēc pāris stundām konstatēju, ka esmu uzrakstījusi tikai vienu lapu, bet galvassāpes nav rimušās. Aiziešu līdz skvēriņam un paelpošu ziedošu ceriņu reibinošo aromātu – varbūt tad kāda svaiga ideja radīsies. Hm, turpat netālu bija grāmatu veikals...varbūt ieiet paskatīties, kā tiek pirkts mans pēdējais romāns? Ar zināmu gandarījumu atcerējos, ka vakar samelojos zaglim – maciņā vēl bija nauda. Pārskaitīju santīmus – veseli pieci lati! Varbūt neņemt līdzi, bet ja nu tiešām kaut kas lasāms iekrīt acīs? Apņēmīgi iemetu maciņu somā.

Slēdzot durvis, konstatēju, ka atslēga patiesi negrib lāgā griezties. Taisnība vien laikam būs bijusi tam ļaundarim. Naktī pārgurusi un nikna iekritu gultā pat nepārbaudot slēdzeni, jo biju pārliecināta, ka viņš melo. Kāds kāpa augšup pa trepēm. Beidzot atslēga tomēr pagriezās, un durvis bija ciet. Devos lejup un sastingu pusceļā – tas bija viņš! Jutu, ka kājas pārvēršas nekustīgos akmens stabos, bet kliedziens izskan kā vārgs peles pīkstiens. Drebošām rokām ieķēros trepju margās un centos nedomāt, kas tagad notiks. Viņš ir atgriezies, lai izrēķinātos....ar šausmām atcerējos līdzpaņemto piecīti.

- Labrīt, esmu jaunais kaimiņš. Vakar vēlu atgriezos no saviesīga vakara un pamanīju, ka jūsu dzīvokļa durvis ir pusvirus. Iespējams, ka nevajadzēja, bet es tomēr nolēmu pārliecināties, ka ar dzīvokļa saimniekiem viss kārtībā.

- A...a....a... Alfons Āmuriņš? – es tik tikko spēju izdvest.

- Tieši tā, Alfons Āmuriņš - literatūrkritiķis! Piedodiet, ka neveikli pajokoju. Biju nedaudz iedzēris un jūs tik agresīvi man uzbrukāt...

Akmens stabi zem maniem gurniem saira pīšļos un jutu, ka lēni slīdu lejup. Galvā uzmācīgi dunēja melodija no kādas raudulīgas ziepju operas, kas stipri vien līdzinājās sēru mūzikai. Pēdējais, ko sajutu bija stipras rokas zem padusēm, bet gar acīm nebūtībā aizslīdēja virsraksts no tikko iesāktā darba „ Alfona Āmuriņa bīstamās nakts gaitas, mīla un ciešanas.”

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form