Lāsma nelikās manot viņa skatienu un turpināja klabināt sava kalkulatora taustiņus. Ivo nopūtās un turpināja rakstīt. Lāsma kantorī parādījās pirms pāris mēnešiem. Viņai varēja dot ne vairāk kā gadus divdesmit piecus, glīta, bet ne tāda, kas tūlīt piesaista uzmanību. Lāsma bija klusa, atturīga un reti iesaistījās sarunās vai kolektīvos pasākumos pēc darba. Sākumā Ivo viņu pat neievēroja, bet reiz gadījās tieši durvīs saskrieties. Lāsmas krūtis pieskārās Ivo rokai virs elkoņa, un šo sajūtu viņš vairs nespēja aizmirst – lielas, tvirtas un uzbudinoši kārdinošas... Lāsma piesarka un zem deguna nomurmināja atvainošanās vārdus. Kādu laiku viņi abi tā arī stāvēja durvīs un skatījās viens uz otru.
Kā viņš agrāk nebija pamanījis, ka Lāsma ir tik skaista sieviete ar perfektām auguma formām? Laikam jau tāpēc, ka viņa ģērbās ļoti neuzkrītoši un neizcēlās uz pārējo kantora sieviešu fona. Pelēcīgi un bēši toņi, augstas apkaklītes džemperiem un blūzītēm, svārki vienmēr nedaudz zem ceļa. Matu sakārtojumu Lāsma nemainīja gandrīz nekad – tumša ponijveda frizūra noslēpa pieri un vaigus, atklājot skatienam tikai smalkus, melnus uzacu lokus un neparasti lielas, skumjas acis.
Ivo bezmērķīgi pārkārtoja dokumentu kaudzīti no viena galda stūra uz otru, bet acis atkal tā vien lipa pie Lāsmas auguma. Šodien pusdienlaikā tas ir beidzot jāizdara – jāuzaicina Lāsma uz randiņu.
Kafejnīca dūca kā bišu strops. Ivo savas pusdienas jau bija novietojis uz galda pašā telpas stūrī un tagad neuzkrītoši devās Lāsmas virzienā, kura ar paplāti rokās vēl žonglēja starp galdiņiem.
- Vai es drīkstu tev palīdzēt? – viņš ar roku aizskāra Lāsmas plecu un atkal sajuta tādu kā strāvas triecienu cauri izskrienam. Lāsma bija tik silta, tik trausli sievišķīga un smaržīga, ka Ivo tikai ar pūlēm noturējās viņu neapkampis. Augums tiecās uz Lāsmu kā spirdzinošas veldzes izslāpis. Ivo juta, ka negaidīti sācies ugunsgrēks no viņa gurniem draud pārvietoties un atklāties daudz redzamākā veidā šauri apspīlēto džinsa bikšu rāvējslēdža apvidū.
- Paldies, es varu arī pati.... – Lāsma klusi atbildēja un nodūra acis.
Tai mirklī kāds viņai uzgrūdās, un nebijis Ivo, viss uz paplātes esošais nolidotu zemē.
- Pati? – Ivo starojoši pasmaidīja, ar vienu roku pieturot Lāsmas pusdienu paplāti, bet ar otru apņemot viņas plecus.
- Paldies! Nebijis tevis, es laikam paliktu bez ēšanas šodien, - Lāsma jau vairs nepretojās un atļāva Ivo nogādāt pusdienas drošākā vietā.
Ivo savukārt bija ar mieru pat sabučot neuzmanīgo kafejnīcas apmeklētāju par brīnišķīgo pakalpojumu.
Lāsma ar dakšiņu knibinājās pa šķīvi un neizrādīja nekādu vēlēšanos sarunāties. Ivo centās uzsākt sarunu, bet Lāsmas atbildes bija pārāk lakoniskas un negribīgas. Taču viņas auguma tuvums un smarža apņēma Ivo kā reibinošs vīraks, un beidzot viņš sadūšojās izteikt savu ilgi plānoto piedāvājumu – vai Lāsma nevēlētos pavakariņot kopā. Pirmā Lāsmas reakcija bija – kategorisks noraidījums. Viņa pat necentās aizbildināties ar nevaļu vai ko citu. Nē un viss! Ivo jutās visai muļķīgi un nesaprata, ko darīt tālāk. Tā viņam gadījās pirmo reizi. Ivo bija izskatīgs vīrietis, un daudzas sievietes kantorī meta uz viņu kārus skatienus. Taču viņš patlaban gribēja tikai Lāsmu. Vēsais atteikums šo vēlēšanos uzkurināja vēl vairāk. Lāsma klusēdama turpināja pusdienot. Ivo ik pa laikam paskatījās uz viņu, ieliekot skatienā visu savu kaisli un ilgas, centās asprātīgi jokot, bārstīja izsmalcinātus komplimentus. Lāsma beidzot tomēr pasmaidīja.
- Es tevi gaidīšu tepat lejā parkā pēc darba, - Ivo, Lāsmas smaida iedrošināts, atkārtoja piedāvājumu un, tā kā pusdienas bija jau paēstas, atbildi negaidīdams, devās prom. Viņa atnāks! Viņa gluži vienkārši nevar neatnākt. Vēl neviena sieviete nebija Ivo atteikusi...
Pēcpusdienā Ivo devās pie klientiem un turpmāko dienas daļu Lāsmu vairs neredzēja, taču viņa sirdi tīkami sildīja veiksmīgi padarīta darba apziņa. Sākumā viņi aizies pavakariņot, bet pēc tam Ivo Lāsmu uzaicinās paklausīties jaunākos diskus. Tālākais jau ir tehniskas dabas jautājums – sievietes vienmēr uzskatīja, ka pirms izģērbšanās ir nedaudz jāpaklīrējas. Galvenais - jābūt maigam, taktiskam un neatvairāmam. Savās fantāzijās Ivo jau glāstīja Lāsmas fantastiskās krūtis, skūpstīja maigo kakla izliekumu un sārtās lūpas. Beidzot vairs nebūs traucējošo džemperu, kas neļāva izbaudīt Lāsmas kārdinošās auguma formas, un viņas apslēptie daiļumi atklāsies visā to žilbinošajā pilnīgumā. Tikai un vienīgi viņam! Šādas un vēl pārdrošākas domas pavadīja Ivo visu dienu. Var taču pat gadīties, ka viņš Lāsmai ir pirmais vīrietis....tas būtu fantastiski, vienreizēji...Ivo reiba galva un gurnos dīvaini kņudēja jau par to domājot vien.
Īsi pirms darba dienas beigām Ivo jau grozījās kantora tuvumā un gaidīja Lāsmu.
- Ko tad tu te vēl maisies? – Ilmārs, no kantora iznācis, uzrunāja Ivo. - Tu neticēsi... – Ivo atcerējās kaut kur dzirdētu reklāmas tekstu, iesmējās un ar jūtamu triumfa pieskaņu balsī turpināja, aci piemiegdams, - es gaidu smukulīti klusētāju Lāsmu. Mums randiņš – pavakariņosim... un man mājās tādi brīnišķīgi diski, ko viņai atskaņot. Tas būs vienreizējs vakars!
Kā par brīnumu Ilmārs palika ļoti nopietns, lai gan vienmēr abi jokojot pārrunāja savus sasniegumus un uzvaras mīlas frontē. Velns, nebūšu tak Ilmāram Lāsmu nocēlis, Ivo pie sevis nepatīkami pārsteigts nodomāja. To nu gan viņš negribēja, jo abi bija ne tikai kolēģi, bet arī draugi.
- Ivo, tātad tu neko nezini... – Ilmārs nedaudz samulsis iesāka.
- Piedod, draugs, ja tev uz viņu ir plāni....es tiešām nezināju, - Ivo juta, ka tik jauki iecerētais pasākums draud izgāzties. Tātad tāpēc Lāsma bija tik noraidoša.... brunču mednieks Ilmārs un klusā, nopietnā Lāsma – kas to būtu domājis...
- Ivo...., - Ilmāra balss kļuva pavisam klusa, - ....izrādās, ka tu vienīgais tāds kantorī... neko neesi zinājis... man ļoti žēl... Lāsma.....Lāsmai....nu Lāsma ir nevesela....ak dievs, ko es te runāju ... pirms kāda laika viņu operēja...krūtis... viņas brīnišķīgās krūtis... abas noņēma... protēzes, tādas pat kā bija krūtis...lai apģērbi derētu...tad ķīmija...vai tad tu pat neievēroji, ka viņa ar parūku staigā?
Jautri čalojošs kantora meiteņu pulciņš izbira pa durvīm uz ielu.
- Nu ko, puikas, ejam uzdzīvot?
Ivo pat nemanīja, ka Ilmāra jau vairs nav blakus. Zeme šūpojās zem kājām kā kuģa klājs vētras laikā. Acu priekšā kā dīvainā miglā viļņojās Lāsmas auguma kontūras, viņas krūtis, biezie mati un vienmēr tik skumji nopietnās acis, bet galvā līdzīgi kalēja vesera sitieniem pa laktu izmisīgi skanēja tikai viens vārds – NĒ, NĒ, NĒ!
- Sveiks vēlreiz, Ivo, - pazīstami maiga un klusa balss atgrieza viņu realitātē, - vai es neesmu nokavējusi?