- Šķiet, man ir brīvs vakars. Vai būsi mājās? – mans draugs no rīta piezvanīja un nevērīgi pajautāja.
- Protams, ka būšu!
Viņa nav, un arī telefons klusē. Vakars ar vēsiem kaulainiem pirkstiem grabinās gar loga rūti. Es vēl joprojām stāvu un gaidu. Tikai ko? Atveru logu, jo šķiet, ka istabā vīraks kvēpināts – reibst galva. Tuvu augošs ceriņa zars sāpīgi iesit pa vaigu. Kā tad - te tev nu bija nakts kaulainais pirksts... Ieelpoju drēgni rudenīgo vakara gaisu, noslauku mitrumu no vaiga, un viss pamazām atkal nostājas savās vietās. Viņš neko nesolīja, tikai pajautāja – vai tu būsi mājās? Teicu, ka būšu, lai gan šovakar vajadzēja iet uz teātri. Tātad esmu paspēlējusi gan vakaru pie sveces un vīna glāzēm, gan jauku atpūtu Dailes teātra lielajā zālē ...
Aizveru logu, cieši aizvelku biezos aizkarus un ieslēdzu visas lampas. Man vajag gaismu... daudz gaismas, citādi sajukšu prātā. Attopos, ka stāvu koridorā pie telefona. Stulbā zoss, vai tiešām grasies zvanīt, nolamāju sevi pēc iespējas sulīgāk un piespiežu atgriezties istabā. Ko tad tu gaidīji? Viņš taču nav melojis, jo neko arī nav solījis. Viņam nav jāzvana un jātaisnojas. Es varēju pateikt, ka šovakar nebūšu mājās un tagad nevajadzētu mocīties neziņā un kost pirkstos par sagandētu vakaru.
- Apžēliņ, cik tu esi stulba bāba... - turpinu nesaudzīgu sevis audzināšanu.
- Nu nu, pagaidi, nešauj pār strīpu! Es neesmu ne zoss, ne stulba bāba, - atbildu jau skaļā balsī, - man ir divas augstākās izglītības un labs darbs. Stulba bāba to nespētu sasniegt.
- Izglītības līmenis un darbs nav rādītāji. Atceries savu darba kolēģi, kura universitātē pabeidza gan angļus, gan vāciešus? Runāja perfekti, bet uzvedās un izskatījās pēc īstas slaucējas. Patlaban tev kā siltas čuras sakāpušas galvā tās sentimentālās jūtas, ko dēvē par mīlestību, un tad prātiņš saka ardievas, - mēģinu sev iestāstīt.
- Izbeidz taču vienreiz liet čugunu! Vai tad TO sauc par mīlestību? Labākā gadījumā par kaislību vai miesaskārību, bet sliktākajā par īslaicīgu trakumu... – esmu galīgi saputrojusies apgalvojumos un noliegumos, man beidzot sanāk pat smiekli par šo dialogu pašai ar sevi, tāpēc pieeju pie bāra un ieleju glāzi viskija.
- Sevis žēlošana un iedzeršana bieži beidzas pamatīgi pielejoties divvientulībā ar spoguli... – roka ceļ glāzi pie lūpām, bet pēdējā brīdī apstājas.
- Tu saki? – saraucu pieri, tad atceros, ka tas tas var radīt priekšlaicīgas grumbas un ar pirkstu izlīdzinu rievas. Es nemaz sevi nežēloju, tikai gribēju ar viskiju noskalot kreņkus par sabojāto vakaru.
Vai nav ārprāts? Cik tālu esmu nonākusi – sarunājos pati ar sevi....Viens malks tomēr derētu gan - par spīti! Tikai kam par spīti? Sev vai viņam? Kas īsti vispār notiek? Ja draugs nāktu ik vakaru, gulētu uz dīvāna televizora priekšā ar avīzi rokās un taujātu, kas pagatavots vakariņās, vai tad man viņu vajadzētu? Esmu nesabiedriska un labprāt dzīvoju viena. Traucē pat tie retie ciemiņi, kas pa laikam ierodas papļāpāt, vienmēr pārcilā manas lietas un tad neko vairs nākamā dienā nevaru atrast. Tad ko es gribu tagad? Vīrieti ikdienas lietošanai jeb tādu, kurš nāk un iet, kā kaķis, kad vien pats to vēlas?
- Atzīsties, tev taču tieši tas arī ir vajadzīgs!
- Kas?
- Ka nepakļaujas, ka nav prognozējams...tāds piemīlīgs, ārēji maigs zvērs, kurš izlaiž nagus un šņāc, kad tiek apdraudēta viņa brīvība.
- Kādas muļķības.....es gribu, lai viņš atnāk, lai ir te – ar mani kopā, es tik ļoti viņu gaidu...
- Tu jau no paša sākuma zināji, ka viņš var arī neatnākt - tu tam biji gatava.
- Domā, ka ....
- Jā, domāju, ka tieši tas tevi apmierina un ir nepieciešams – pa laikam paplosīt sevi, nerast atbildi, mocīties, ciest, pat raudāt ...kā dienišķā maize... tu sevi uzkurini, sāpes vairo tavu enerģiju un dzīvotgribu...
- Dullā....nu gan tu tur runā pilnīgas aplamības. Visam jābūt tieši otrādi. Kā sāpes var vairot enerģiju un gribu dzīvot? Es jūtos slikti, esmu pamesta, piekrāpta, dusmīga...
- Var gan! Vai tad tu nejūti....
Sameklēju brilles un ieslēdzu mazo lampiņu pie datora. Klikt - monitoram pāri jau skrien burtu rindas. Laikam taisnība vien ir - man neder līdz pēdējam punktam saplānota garlaicīga dzīve, kad visi notikumi ir iepriekšparedzami. Nevēlos gatavot ēst, mazgāt netīru trauku kalnus un smirdīgus „sieriņus”. Klunkt, malks viskija karsti iztek cauri krūtīm un jūtu, ka pamazām kļūst tīkami silti. Galva strādā apbrīnojami skaidri, un domas skrien ātrāk nekā spēju tās pierakstīt. Esmu tik pārpilna enerģijas un jaunu ideju, ka šķiet pat dzirksteles no pirkstiem lec.
Trrrrrrrrrr! Telefons...
- Mīļā, piedod, ka kavējos....šefs atkal kā parasti pie pašām durvīm apturēja. Tu mani vēl gaidi? - nedaudz piesmakusi balss klausulē izsit no galvas domu.
Vai gaidu...? Tik jauki aizsāktais sižets pamazām dilst un gaist kā pērnais sniegs pirmajos pavasara saules staros....tikai nepazaudēt ideju....vēl pāris teikumi un atbildēšu viņam....
- Vienu mirkli, man tēja vārās, noņemšu kannu, - nometu klausuli blakus aparātam un rikšoju atpakaļ pie datora.
Attopos pēc pāris stundām....viņš taču palika gaidot. Klausulē vairs tikai monotoni skan – pī, pī, pī.... Ek, vajadzēja uzreiz pateikt, ka sāp galva.
Dators aicinoši mirgo istabas stūrī, esmu mājās viena, un man nevienam nav jātaisnojas – kāpēc atkal ledusskapis tukšs, kāpēc nav siltu vakariņu un kur palikušas visas tīrās zeķes...labpatikā ieritinos klubkrēslā un gluži vai iemurrājos kā kaķene gaidot kamēr printeris beigs izdrukāt tekstu.