close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Mērija stāvēja spoguļa priekšā un vērtējoši pētīja sevi – bāla ar ziliem riņķiem zem acīm... Ome teiktu – kā izdirsta krizdole. Pēdējais laiks sākt domāt par izskatu. Pēc nedēļas labākajai draudzenei Ilzei kāzas – nu kā lai šitāda rādās sabiedrībā?

Pēkšņi Mērija atcerējās, ka Ilze teicās pirms kāzām kārtīgi piestaigāt uz solāriju, lai izskatītos kā tikko no dienvidiem atbraukusi un, lai ādas tonis labi kontrastētu ar balto kleitu. Kāpēc gan ne? Mērija solāriju ne reizi nebija apmeklējusi, bet viss tak reiz jāizmēģina! Mamma pukstēja, ka solārija iedegums neesot dabisks un vispār veicinot saslimšanu ar ādas vēzi, bet nebija gan līdz šim dzirdēts, ka kāds būtu nomiris tāpēc. Domāts darīts! Jau rīt došos izmēģināt, kā tā mākslīgā saulīte silda, Mērija nodomāja un jau daudz apmierinātāka ar sevi metās pie mājas darbiem.

No paša agra rīta viņa piezvanīja uz salonu un pieteicās. Visu dienu sirdi sildīja patīkama, kā brīnumu gaidoša sajūta. Ap pulksten pieciem Mērija pacilātā noskaņojumā devās iebrūnināties.

Salonā tika sagaidīta laipni. Kasē sēdošā meitene paziņoja, ka solārijs jau brīvs, un Mērija varot nākt viņai līdzi. Nelielā telpā atradās milzīga kastei līdzīga gulta ar paceļamu un nolaižamu vāku. Meitene kaut ko paspaidīja un novēlēja patīkamu atpūtu. Mērija pēkšņi atjēdza, ka nezina ko darīt tālāk un nedaudz samulsusi atzinās, ka ir pirmo reizi. Meitene nebrīnījās un monotonā balsī, kā instrukciju no papīra lasot, paskaidroja – te ir brillītes acīm, šī podziņa jums jānospiež divreiz, lai aparāts iedarbotos... kad gulēsiet iekšā, varat regulēt ventilāciju ar šiem te slēdzīšiem, solārijs pats automātiski atslēgsies, kad būs pagājis jums uzstādītais laiks. Vēl viņa piemetināja, ka vāks ir jānolaiž uz leju līdz atduras, citādi lampas atrodas par tālu no ķermeņa. Taču, ja Mērijai tā netīk, jo daudzas sievietes sūdzas par baiļu sajūtu noslēgtā telpā, lai vāku nedaudz vairāk paver. Ak jā, vēl te esot pieniņš kosmētikas noņemšanai, bet te salvetes un, kad ejot prom, lai pārbaudot vai nav rotaslietas atstātas...durvis noklaudzēja un meitene bija prom.

Mērija nejutās pārliecināta, ka visu atceras, bet gan jau.... sāka lēni izģērbties un pēkšņi pie sevis iedomājās – nez vai biksītes un krūšturi vajag atstāt... durvis no iekšpuses nebija slēdzamas. Tad viņa atcerējās Ilzes augumu pirtī viscaur brūnu redzētu un apņēmīgi novilka arī apakšveļu. Podziņa divreiz - aparāts ierūcās, un lampas iedegās. Mērija iegūlās un ar roku uzvilka sev virsū vāku. Pārņēma visai dīvaina sajūta. Viņa neslimoja ar bailēm no slēgtas telpas, bet šī taču nebija telpa, te pat lāga pakustēties nevarēja, un Mērija nevilšus pieķēra sevi domājam par mikroviļņu krāsni. Fui, cik briesmīgi, viņa noskurinājās, aizvēra acis un sāka baudīt mākslīgās saules starus. Laiks vilkās briesmīgi lēni, un drīz sāka spiest muguru. Uzmanīgi sakustinājusi kāju, Mērija atdūrās ar celi pret vāku. Ir nu gan zārks - tik vien ka gaisma te spīd... mēģināja pagriezties uz sāniem, bet kas tev deva – vai nu viņa bija pārāk korpulenta jeb arī telpa šādām kustībām par mazu...

Šķiet, ka divdesmit minūtēm jau jābūt pagājušām, Mērijai tā spieda mugura, ka gribējās ātrāk tik ārā. Taču gaismas turpināja degt, un aparāts rūca, kā kombains ražas novākšanas laikā. Dīvaini...Mērija nolēma, ka pacels nedaudz vāku un palūkosies, cik pulkstenis rāda. Vāks nekustējās. Mērijai palika neomulīgi, un viņa no visa spēka grūda vāku uz augšu. Tas joprojām spītīgi nepadevās. Mērija juta, ka pamazām viņu pārņem panika un sāka izmisīgi raustīt vāku. Nekas nenotika – vāks slējās viņai pāri vienaldzīgi nekustīgs un mirdzošs. Mērijai pēkšņi kļuva mežonīgi karsti. Viņa drudžaini sāka meklēt ventilācijas ieslēgšanas podziņu. Acu priekšā jau mirgoja daudzkrāsainas zvaigznītes, un pa kaklu augšup cēlās izmisīgs kliedziens. Tad viņa atcerējās, ka guļ kā no mātes miesām nākusi, un kliedziens iestrēga rīklē tā arī neatskanējis. Mērija sastinga. Ak šausmas! Te nu viņa atrodas – kaila šajā briesmīgajā, zilganu gaismu izstarojošajā zārkā, un gaida savu pēdējo stundiņu pienākam....vajadzēja māti klausīt... kāda vella pēc sagribējās smukai būt ziemas laikā, kad visi cilvēki bāli staigā? Neviens pat uzmanību tai kāzās viņai nepievērstu... iesārtinātu vaigus - zilos riņķus un bālumu nemanītu....

Bet ko nu vairs...tagad jādomā, kā no šejienes ārā tikt ar godu. Un galvenais savlaicīgi. Citādi meitene no kases izsauks tehniķi, un tas noteikti būs vīrietis... šitādu kaunu gan Mērija negribēja piedzīvot! Plika, pārbijusies un no abām pusēm pārcepusi, kā sirsniņpankūku pannā...

Jāmēģina varbūt izlīst pa spraugu... Mērija izbāza vienu kāju un roku. Traucēja vāka rokturis...taču viņa nezaudēja cerību un no visa spēka stīvēja augumu šaurajā spraugā, kas veda uz brīvību. Puse viņas jau veiksmīgi bija ārā....vāka izlocītais rokturis sāpīgi spiedās vēderā, bet Mērija nolēma tik viegli nepadoties. Vēl drusku, vēl mazlietiņ...iekšā palika tikai pleci un galva...Mērija ar kājām balstījās pret zemi kā tiltiņu taisot un juta, ka mugurā ieduras asas sāpes. Arēji gludā apakšmala drausmīgi spieda un lauza plecus, zilā gaisma neciešami spoži grieza acīs, un Mērijai ausīs dobji sāka zvanīt.

Pēkšņi gaismas nodzisa...tie nebija viņas iztēlē no šausmām un pārpūles radušies zvani...mākslīgā saule, tikai spalgi nopīkstot, paziņoja, ka seanss beidzies. Mērija dīvaini nedabiskā pozā sastingusi palika karājamies solārija gultā - kājas, vēders un krūtis atradās ārpusē, bet plecu daļa un galva iekšienē...tikai nu jau tumsā. Ak dievs....ja nu tagad kāds ienāk?!

Uzmanīgi ar roku viņa mēģināja vēlreiz pacelt vāku.... smagi čīkstēdams tas padevās, un Mērija, pieri pret vāka malu sāpīgi atsitot, ar kailo dibenu vienā mirklī atradās uz grīdas.

Ģērbjoties viņa manīja, ka dreb rokas, un kājas dīvaini slābas palikušas. Sāpēja arī sadauzītā piere un saspiestais vēders. Mērija centās pat neskatīties uz sava briesmīgā sprosta pusi, tomēr nespēja nociesties - pāris reizes pacēla un nolaida vāku. Tas bija smags, pamatīgi čīkstēja, bet ļāvās kustināties....

- No jums 2 lati, kundze. Kad pierakstīt nākamo reizi?

Mērijai galvā sāka zvanīt tādi kā kapu zvani, bet acu priekšā pavīdēja mirdzošā solārija vāka svinīga aizvēršanās uz visiem laikiem.... viņa steidzīgi nometa divus prasītos latus un, atpakaļ neskatīdamās, izskrēja pa durvīm pārsteigtās kases meitenes izbrīnītā skatiena pavadīta....

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form