close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sirds lēkšo kā negudra, bet pa muguru tek aukstu sviedru straumītes. Sēžu savilktām dūrēm, un katrs mazākais troksnis otrpus durvīm liek man sarauties šausmās.

Pirms nedēļas sāka „pukstēt” zobs. Kā jau parasts – iedzēru pārīti tablešu un palika labāk. No rīta – tas pats. Pēc nedēļu ilgas zāļu dzeršanas sāka streikot sirds. Zobs jau vairs „nepukstēja”, bet blieza pa smadzenēm kā ar kalēja veseri. Kas man cits atlika? Gribot negribot bija jāpieņem liktenīgais lēmums. Tā nu tagad sēžu te un svīstu baiļu sviedrus kā uz kaušanu atnācis. Pirms nākšanas gan ieņēmu pāris glāzes stiprāka dzēriena. Tagad galva nedaudz miglaina, tomēr drosme nav gluži papēžos sakritusi, bet kņudinās ap ceļgaliem. Blakus man sēž kundzīte gados un tamborē. Ārprāts, kā viņa var tik vēsā angļu mierā...laikam jau vairs neviena sava zoba – izņems protēzi un nodos remontā. Nu tā kā autiņam detaļas – izņem, ieliek jaunu un brauc dziedādams tālāk.

No kabineta atskan zobu borējamās mašīnas neciešami griezīgais zzzzzzzzz.......varbūt tomēr iet prom, kamēr nav par vēlu?

- Skunksta kungs? - manas pārdomas iztraucē maiga sievietes balss.

Zobu sāpes pāriet vienā rāvienā, un galva kļūst tik skaidra kā kalnu avota ūdentiņš. Ejot kabinetā, nejūtu vairs kājas zem sevis. Īpatnā zāļu smarža, kas raksturīga tikai medicīnas iestādēm, ieurbjas nāsīs un uzdzen kārtējo šausmu vilni.

- Nāciet un sēdieties šeit! – māsiņa, laikam redzot, ka nejūtos labi, paņem mani pie rokas un ar grūšanu iegrūž krēslā.

Sēžu kā paralizēts un baidos pat elpot. Tā laikam jūtas notiesātais pirms nāves soda izpildīšanas...

Krēsls lēnām atgāžas atpakaļ. Uz acīm man uzliek plastmasas brilles, ap kaklu viegli iezaļganu salveti (pretīgāku krāsu laikam nevarēja atrast!). Labi vēl, ka nepiesien...Daktere pati uzliek caurspīdīgu masku un uzvelk gumijas cimdus. Ak jesiņ, es taču neesmu spitālīgs! Gatavojas it kā nevis zobu būtu jālabo, bet gan vēderu jāšķērž. Daktere ilgi urķējas pa manu vaļējo muti ar visādiem atbaidošiem bakstīkļiem. Beidzot viņa liek māsiņai sagatavot anestēziju. Es ar rokām iekrampējos krēsla atzveltnēs tā, ka šķiet nekad vairs tās neatraušu. Tas noteikti būs briesmīgi sāpīgi. Diez cik tā adata resna? Taču zobs ir mani pārāk nomocījis un esmu gatavs šim pārbaudījumam.

- Skunksta kungs, kad jūs pēdējo reizi bijāt pie zobu ārsta? – daktere veras manī ar ledainu gestapo rīkļurāvēja skatienu, bet māsiņa virs manas atvērtās mutes sastingst ar jau sagatavoto adatu rokās.

Vai es tiešām raudu jeb tas bija piliens no māsiņas šļirces?

- Es...man....es neatceros....

- Tas ir redzams! - daktere uzvarošā balsī secina un turpina, - jums tak mutē ir tīrākā izgāztuve! Māsiņ, sāksim ar šo..pēc tam ņemam šo sesto apakšējo, bet trešais augšā pa kreisi steidzīgi jārauj. To paveiks ķirurgs trešajā stāvā. Pārējos labosim citā reizē.

- Skunksta kungs, - daktere atkal pievēršas man. - Mēs jums šodien vienu kariesu saplombēsim, bet sesto apakšā labajā pusītē būs jāārstē pamatīgi – nervu jāizņem un kanāls jātīra. Vai jūs saprotat, ko jums stāstu?

Man gar acīm viļņojas sarkana migliņa un dakteres balsi dzirdu kā caur spilvenu. Trīs zobi!? Un vēl citi citā reizē?! Es te atnācu ar VIENU sāpošu zobu, bet šī man gatavojas kariesu (kas tas par zvēru?) plombēt un nervus ārā vilkt? Apņēmīgi sakustos un nolemju, ka nevienu sekundi ilgāk šai moku kambarī nepalikšu. Tai brīdī jūtu, ka man kāds iezveļ pa galvu un asas adatas duras miesā. Maitas...riebekles...nacistu padauzas!!!!!!!!!! Pret manu gribu jūs mani nedrīkstat te turēt! Tie ir mani zobi! Pēdējiem spēkiem raujos ārā no pretīgā krēsla, ar rokām sizdamies uz visām pusēm. Dzirdu dakteres un māsiņas kliedzienus. Kaut kas sagrābj manas rokas un spiež atpakaļ krēslā...speru ar kāju...

- Idiots! Stulbenis! Kretīns! – kā caur vati dzirdu dakteres balsi.

Atveru acis un sev pretim ieraugu sievas pārskaitušos seju.

- Tu galīgi esi prātu izkūkojis jau no dzeršanas? Naktslampu apgāzi un sasiti....re kur pats sev rokās un sejā stikla šķembas sagrūdi, bet man....- sieva sāk šņukstēt, - man tu paskaties, ko izdarīji!

Tikai tagad ieraugu, ka manas laulenes aci rotā zilgani sārts pleķis.

Ek....pēkšņi satrūkstos – cik tad pulkstenis? Man taču šodien no rīta pieraksts pie zobu daktera!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form