Eiropas Parlamenta deputāta priekšrocība un arī trūkums ir tas, ka viņa darbus un savas valsts labā sasniegto vērtēs tikai tad, kad savu darbu būs sācis jau nākamais sasaukums. Jo, lai gan Latvijas likumdošana ir par 75% saskaņota ar Eiropas Savienības prasībām, svarīgākās lietas, kas momentāni skar Latvijas iedzīvotāja ikdienas dzīvi – nodokļu, pensiju, sociālos jautājumus – izlemj tepat Latvijā.
Savukārt Eiropas Savienības budžeta jautājumi, kas lielā mērā skar Latvijas iespēju apgūt Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus un saņemt pienācīgus atbalsta maksājumus lauksaimniekiem, vismaz uz nākamo Eiropas Parlamenta deputātu pilnvaru termiņu ir jau izlemti un kaut kas maināms ir, sākot no 2020.gada - tad sāksies nākamais finanšu plānošanas periods, pie kura naudas sadalījuma strādās nākamie EP deputāti.
Tātad faktiski nākamos gadus dzīvosim ar to, ko mums ir panākuši esošie Eiropas Parlamenta deputāti. Dīvaini, bet no esošajiem deputātiem mums fakts, ka Latvijas zemnieki saņem 80% no vidējā platības maksājuma Eiropas Savienībā, tiek pasniegts kā sasniegums, ko nepieciešams novērtēt un tas dodot iespēju mums sekmīgi konkurēt Eiropā.
Atļaušos nepiekrist – gan Dānijā, gan Vācijā vai Latvijā lauksaimniecības ražošanas produkcijas izmaksas ir līdzīgas – gan izejvielas, gan degviela un tehnika maksā vienādi. Salīdzinoši sakot – nav iespējams nobraukt tādu pašu ceļa gabalu vienādiem auto, ja vienai mašīnai ir pilna bāka ar degvielu, bet otrai – knapi pusē; agri vai vēlu tas otrs auto būs jāstumj ar saviem spēkiem, lai arī cik ekonomiski brauktu un censtos ietaupīt.
Uzskatu, ka šī kārtība nav godīga un viens no ZZS deputātu mērķiem būs tās maiņa, jo argumentācija, ka ir jāaizsargā Eiropas zemnieki, īsti neiztur kritiku.
Domāju, ka godīga konkurence un dubulto standartu izskaušana attiecībā pret atsevišķām dalībvalstīm ir viens no pamatnoteikumiem Eiropas Savienības pastāvēšanai nākotnei, turklāt pasaulē jau tagad trūkst pārtikas produktu un, piemēram, Ķīna, jau tagad ik dienas labprāt saņemtu kuģi vai vairākus ar Eiropā ražotu pienu, ja vien šo produktu līdz turienei būtu iespējams nogādāt.
Tomēr, kamēr Latvijas zemniekiem pašreizējo EP deputātu dēļ līdz Eiropas līmeņa platībmaksājumiem ir vēl jāgaida, mums ir jāspēj izmantot Latvijas priekšrocības attiecībā pret pārējām Eiropas dalībvalstīm.
Viena no tām ir Latvijas zemes salīdzinoši zemais piesārņojuma līmenis un iespēja ražot ekoloģiski tīru produkciju, pēc kuras pieprasījums gan Latvijā, gan arī Eiropā pieaug. Lai to īstenotu, patlaban ir svarīgi noturēt līdzšinējo kursu, lai Eiropas lauksaimnieki nepanāktu atļauju Eiropā plaši ražot ģenētiski modificētas kultūras un ar to zemo cenu vēl vairāk nenospiestu uz ceļiem Latvijas zemniekus.
Jo tas tad jau būtu ceļš uz nekurieni – tradicionālo saimniekošanas veidu aizstātu rūpnieciskā ražošana un arī Latvijā pamazām izzustu tradicionālās viensētas vai lauku saimniecības ar dažiem desmitiem hektāru zemes, ko apsaimnieko viena ģimene ar dažiem palīgiem.
