Savus spēkus izmēģināju Saskaņas centra laukumā. Jebkurš sportists, kurš vēlas sasniegt pēc iespējas augstāku rezultātu, ir spiests smagi strādāt un investēt līdzekļus savā attīstībā, piemēram, algot trenerus, nodrošināt nepieciešamo inventāru, rūpēties par izbraucieniem, ja tādi ir nepieciešami.
Domāju, ka šī teorija ir pielīdzināma jebkuram sevis izvelētam ceļam, tādēļ es, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, un, protams, saskaņojot šo soli ar savu ģimeni, pieņēmu lēmumu ieguldīt maksimālu līdzdalību pirmsvēlēšanu laikā, ar mērķi startēt partijas, konkrēti, Saskaņas Centra sarakstā, ziedojot naudu.
Izvēle sliecās uz SC, jo manā ģimenē tēvs ir krievs, bet māte latviete, tāpēc šis politiskais spēks šķita vienīgais, kas var apvienot abas nacionalitātes. Manas cerības un ieguldītā enerģija un līdzekļi neattaisnojās un nācās samierināties ar vilšanos.
Pēc šīs situācijas sapratu, ka lielo partiju klanu sistēmā bez atbalsta no autoritātēm ir grūti sasniegt rezultātu. Darbojoties Saskaņas Centrā es sapratu, ko tas nozīmē, ja partijā jau ir iesakņojusies hierarhija, sava veida kultūra un tradīcijas. Aktivitāšu un personīgā atbalsta līmenim ir diezgan zema korelācija ar partijas kampaņas pasākumiem un kandidātu balsstiesībām.
Izteikti darbojas "savējo" princips un pārējiem informācija tiek sniegta dozētā veidā. Tomēr nereti gadās, ka jaunpienācēji ir visenerģiskākie un ar izteiktu vēlmi darboties, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Acīm redzamās konkurences dēļ vecie partiju biedri apzināti jaunos censoņus novirza saraksta apakšgalā, kas principā automātiski paredz esošo politiķu atkārtotu kandidēšanu, neskatoties uz viņu sasniegtajiem rezultātiem. Šajā gadījumā vēlētājs nogurst no "TOP" politiķu kārtējiem solījumiem un perspektīvie biedri viļās politiskajā sistēmā.
Tikai tad, kad tiks nodrošināta dzīva konkurence kandidātu un partiju starpā, politiskā kultūra būs spiesta pakāpties augstākā kvalitātes līmenī, kas atnestu arī jaunas vēsmas attīstības tendencēs.
Tieši šis, manis pieņemtais solis un no tā gūtā pieredze, man palīdzēja saprast, kā funkcionē lielās partijas un uz kādām vērtībām tiek balstīta to darbība. Pat šobrīd situācija nav mainījusies, kad pagājuši pat vairāki gadi, mediju vidē tika atspoguļota situācija saistībā ar Vienotības sarakstiem, kur tās biedrs Hosams Abu Meri izteicis vilšanos Vienotības Rīgas nodaļā, kā arī mainīja savu viedokli un izvēlējās nekandidēt pašvaldību vēlēšanās iekšējo intrigu dēļ.
Viens no galvenajiem iemesliem bijis saistīts ar sarakstu sagatavošanu, kurā vispār neesot piedalījies un saņēmis pretī jau sagatavotu sarakstu, kurā izvēlēti cilvēki pēc partijas līderes ieskatiem.
Cik gan godīga ir situācija, kurā skaidri redzams, ka viss notiek pēc līderu iegribām, nedodot vienādas publicitātes un līdzdalības iespējām visiem deputātu kandidātiem. No tā var secināt, ka viss, ar ko nākas samierināties, ir fakts, ka tev nav iespēju sevi nedz parādīt, nedz pierādīt, kas kārtējo reizi apstiprina to, ka jau labi zināmo partiju vidū valda klanu sistēmas, kurās viss tiek plānots un veikts attiecīgi pēc to hierarhijas un tradīcijām, kā arī izdevīguma. Es domāju, ka beidzot ir jādod iespēja pragmatiskiem cilvēkiem ar vēlmi strādāt un sasniegt sabiedrībai, nevis sev svarīgus mērķus.