close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
vārdi sasala gaisā
šķindot nokrita zemē
lausks tos sabāza maisā
un lika aiz bērza, lai pūst

vārdi sasala lūpās
cieti tie kļuva kā dzelzs
vēlāk brūces to durtās
izārstēt nespēs neviens

vārdi sasala mutē
saldēja zobus un dūrās
likās, ka lāstekas stutē
žokļus, lai neaizcērtas

sasala žokļi un mēle
likās, ka sadrups tūlīt
šķita – varbūt tā ir spēle
īsti tas nevar - nudien...

saltums pār vaigiem līda
tik tuvāk, tuvāk lai tiktu
apjukums auga un blīda
bailēs man sarauties lika

palēnām sasala domas
jau aizsalis bija mans gars
tagad pat sapņi jau stomās
un jūtām klusa kļūst balss

galvenais padarīts bija
domas bij’aukstas un spars
pelēka diena lija
un pletās zem pasaules man

atsalt jau sāka rokas
stīvums līdz pirkstiem zagās
uz pleciem uzvēlās mokas –
labs darbs, bet nepadarīts

palēnām savilkās dūre
pievilka ceļgalus klāt
caur rokām kā atelpas kūre
uz ceļiem izplūda sals

kakls jau sasalis bija
galva pat nespēja nolīkt
skatu tik stīvu un aukstu
vēlējās azotē ielikt

kur nu, vairs siltuma nava
azotē meklēt nav vērts
iedos kaut lāsīti sava
draugs mans, šis pelēkais rīts

pamazām saulīte cēlās
bet neskāra plecus tās stars
kā pacēlās, tā arī vēlās
pār kalnu kā saīdzis gars

nemaņā nokrita zemē
pārsalis, sastindzis stāvs
gaida lai pavasari
izaugs kāds dīgsts tam blāvs...

ceri vien, salušais, ceri
kādreiz mēdz pienākt ar’ gals
diena, kad mocīties neliks
ne diena, ne lietus, ne sals

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form