vārdi sasala gaisā

šķindot nokrita zemē

lausks tos sabāza maisā

un lika aiz bērza, lai pūst


vārdi sasala lūpās

cieti tie kļuva kā dzelzs

vēlāk brūces to durtās

izārstēt nespēs neviens


vārdi sasala mutē

saldēja zobus un dūrās

likās, ka lāstekas stutē

žokļus, lai neaizcērtas


sasala žokļi un mēle

likās, ka sadrups tūlīt

šķita – varbūt tā ir spēle

īsti tas nevar - nudien...


saltums pār vaigiem līda

tik tuvāk, tuvāk lai tiktu

apjukums auga un blīda

bailēs man sarauties lika


palēnām sasala domas

jau aizsalis bija mans gars

tagad pat sapņi jau stomās

un jūtām klusa kļūst balss


galvenais padarīts bija

domas bij’aukstas un spars

pelēka diena lija

un pletās zem pasaules man


atsalt jau sāka rokas

stīvums līdz pirkstiem zagās

uz pleciem uzvēlās mokas –

labs darbs, bet nepadarīts


palēnām savilkās dūre

pievilka ceļgalus klāt

caur rokām kā atelpas kūre

uz ceļiem izplūda sals


kakls jau sasalis bija

galva pat nespēja nolīkt

skatu tik stīvu un aukstu

vēlējās azotē ielikt


kur nu, vairs siltuma nava

azotē meklēt nav vērts

iedos kaut lāsīti sava

draugs mans, šis pelēkais rīts


pamazām saulīte cēlās

bet neskāra plecus tās stars

kā pacēlās, tā arī vēlās

pār kalnu kā saīdzis gars


nemaņā nokrita zemē

pārsalis, sastindzis stāvs

gaida lai pavasari

izaugs kāds dīgsts tam blāvs...


ceri vien, salušais, ceri

kādreiz mēdz pienākt ar’ gals

diena, kad mocīties neliks

ne diena, ne lietus, ne sals


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit