close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Laba meitene raud viena
Stundā kad nedzird to kaimiņš
Laba meitene nepievelk grožus
Ar dekoltē nemāna, ar bērna rociņām nesaista
Laba meitene nekliedz
Un šķīvjus neplēš-
Tā dusmas iecep ābolu pīrāgā un dienišķajās vakariņās
Laba meitene tā arī nepasaka kas esi,
nepārmet pasakas tūkstošs un vienas nakts garumā
Un aizejot nepaņem līdzi daļiņu no tevis-
Tavu auto un labāko draugu...


Viss sākās ar skaļu bļāvienu
Vai tēva dāvātām sarkanām rozēm
Sākās jūsu cerību apkalpošana
Ko saucāt par dzīvi...

Kādreiz jūs plucinājāt manu nenobriedušo pašapziņu,
kā nokautu pīli,
pašu audzēta taču-
smaids par manu smaidu
Lai cik bieži to tagad atkārtotu jūsējie neseko...
Uzslavas par maniem pirmajiem vārdiem,
un lāsti par pirmo skaļi pateikto „nē”,
kas kā asniņš izlauzās caur jūsu sniegbalto „vajag”
uzziedot zili sarkaniem ziediem.
Biedējošu nākotni man zīmējāt,
kad norāvos no nabassaites.
Aiz metāla durvīm, zelta atslēdziņām
manus sapņus slēdzāt-
mani par vēderu pirkāt...

Sensenos laikos jūs bradājāt par manu karsto sirdi,
līdz tā sacietēja,
kā lava
ar jūsu svētajām pēdām tajā.

Viena es paliku,
kad noliku jūsu cerības tālākajā plauktā...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form