Neliec atcerēties man laiku.Sāp.Tu taču zini,ka sāp.

Neliec atcerēties! Kamēr esmu te ,

ir tikai šis mirklis ( un tieši šis mirklis ir dzīve un

acumirklis ir mūžība )

Kamēr man sirds dreb un izmisīgi

Meklē bunkuru Tavā zoda līnijā

Kamēr manas acis mirdz netveramos zvaigžņu

putekļos Tavu plecu galos ,

aizmirsti , kas ir bijis.

Tu taču zini , ka laiks skrien ātrāk

Kaa Meriona un met cilpas ap manu kaklu

Pārsniedzot gravitāciju

Līdzko es teikšu vārdu , kritīs atombumba

Par visu , kas bijis , sagraujot tagadni sīkās daļiņās

Rādītāji cirtīsies mezglā ( vai Tu proti atomus savākt?)

Un nezkad (un vai vispār) tikt ārā.

Kamēr pulkstenis par 2 joņo ( nolādēsim Merionu?)

Aizmirsti , ka pasaule pirms tam redzīga bijusi

Neņemsim vērā ķieģeļzīmes ceļā

(negribu velt pagātnes akmeņus kamēr mitrenes līdīs)

Ja es skūpstu Tavas krūtis un atdodu izelpu Tavai ieelpai , pagātne pasmīn par 1.reizi.

Bet laiks iet . Atceries Hirosimu un ka arī bez Tava jautājuma mēs paliksim uz pagātnes mūra kā ēnas

Atnākošais rīts dala nakti un mūs atomos.

Tavs skatiens sabirzt nesasniedzot manu kaklu ,

Manas lūpas caurvējā kā pelni aizmirdz caur pavērto logu pasaulē , nepaspējot pieskarties Tavai pierei ,

mana balss sprādzienā saārdīta nesasniedz Tavas ausis

pieskārieni rīta gaismā drūpot nobrāž un kapā ādu...un birzt , birzt...

Mēs ceļamies un ejam par spīti gaismai

Atstājot aukstus pelnus , redzi zaudējušas sveces un vīna pudeles tuksnesī.

Tikai kāds atoms – dezertieris segas krokās atkārto

Naktī justo.

Bet tikmēr tramvaja pieturā laiks uzņem ātrumu.

Es stāvu Tev blakus un redzu Tevi aizejot pagātnē.

Nevaru Tevi noturēt vai glābt.

Tu pajautāji.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit