Rīgas apgabaltiesa “Jūraslīci” par maksātnespējīgu atzina 2002.gada janvārī. Uzņēmuma īpašumu Lašu ielā 11 jeb 27 celtnes, citu izbūvi un asfaltbetona segumu “Jūraslīča” administrators Ilmārs Krūms sākotnēji bija paredzējis izsolē pārdot par četriem miljoniem latu, taču neviens nepieteicās. Atkārtotā izsolē 2003.gada pavasarī to par 1,6 miljoniem latu nopirka KD.
Tālāk bijušos “Jūraslīča” īpašumus no KD, samaksājot kopumā 4,7 miljonus latu jeb gandrīz trīsreiz lielāku cenu par izsolē iegūto summu, 2004.gada februārī trīs vienādās daļās nopirka trīs firmas - SIA “Rekreācijas serviss” (RS), SIA “Lielupes grīva” (LG) un SIA “Alerts plus” (AP). Visas firmas ir ieguvušas arī ilgtermiņa zemes nomas līgumus uz 30 gadiem.
Kopš šā gada 2.augusta šo firmu vienīgais īpašnieks ir Loze, kurš jau iepriekš iesaistījies divos vērienīgos nekustamā īpašuma projektos Rīgā - viņam pieder atpūtas un izklaides centrs “Bowlero” Lielirbes ielā un jaunbūvējamais “Tērbatas centrs” kvartālā starp Tērbatas, Blaumaņa, K.Barona un Dzirnavu ielu.
Darījumos ar RS, LG un AP kapitāldaļām iesaistītās personas neatklāja summas, par kādām pirkti un pārdoti šie trīs uzņēmumi. Ar Lozi šonedēļ neizdevās sazināties, jo viņš devies atvaļinājumā, bet visu trīs viņam tagad piederošo firmu vienīgais valdes loceklis Ģirts Legzdiņš apliecināja, ka valsts zemi jaunais lietotājs plāno privatizēt.
Pēc Legzdiņa teiktā, Loze iegādājies uzņēmumus, lai Lielupes grīvā attīstītu nekustamā īpašuma projektu. Attīstības ieceres saistītas ar ūdens - Lielupes un jūras tuvumu. Tur varētu atrasties, piemēram, jahtu osta. Detalizētāk nākotnes plānus viņš neatklāja.
Jauniegūtā īpašuma attīstība būšot atkarīga no Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojumā noteiktā. Patlaban bijušā zivju pārstrādes uzņēmuma vieta noteikta kā rūpnieciskā teritorija un to nepieciešams mainīt, norādīja Legzdiņš.
Jūrmalas pilsētas Būvvaldē informēja, ka par īpašumu Lašu ielā 11 pilsētas attīstības plāna grozījumos iesniegti divi ierosinājumi - viens par iespējamu zonējuma maiņu, neminot konkrētu priekšlikumu, savukārt otrs par zonējuma maiņu uz jauktu darījumu, atpūtas un dzīvojamo teritoriju.
Patlaban zemesgabals atrodas rūpniecības teritorijā, tas ietilpst arī Lielupes upes aizsargjoslā, tauvas joslā un daļēji arī krasta kāpu aizsargjoslā bez apbūves.
Jūrmalas domes priekšsēdētāja Inese Aizstrauta (JL) sacīja, ka ir izveidota darba grupa, kas izstrādās esošo un bijušo ostas teritoriju attīstības tālāko koncepciju, tajā skaitā arī attiecībā uz bijušo “Jūraslīci”. Pagaidām gan viņa atturējās minēt, kāds varētu būt attīstības priekšlikums šajā vietā, jo pati koncepcija vēl ir tikai sākotnējā izstrādes stadijā.
VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) preses sekretārs Māriņš Kaprāns apliecināja, ka zeme 232 403 kvadrātmetru platībā joprojām ir Finanšu ministrijas īpašumā un to pārvalda VNĪ. Kaprāns informēja, ka zemes kadastrālā vērtība patlaban ir 557 767 lati.
Zemesgabals sadalīts domājamās daļās. AP un RS par zemi maksā 2624 latus ceturksnī, bet LG, kam pieder 1/1000 daļa vairāk, - 2632 latus ceturksnī. Katram uzņēmumam iznomāti aptuveni 74 000 kvadrātmetru zemes. Gadā VNĪ no visiem uzņēmumiem kopā saņem 31 488 latus. Nomas līgumi noslēgti līdz 2035.gadam.
VNĪ pārstāvis apliecināja, ka pēc tam, kad Ministru kabinets šā gada 15.martā nolēma RS, LG un AP iznomāto teritoriju izslēgt no Lielupes ostas robežām, šo zemi iespējams privatizēt vai citādi atsavināt. Pēc Kaprāna teiktā, VNĪ gan pagaidām nav saņēmusi šādus ierosinājumus.
Nekustamā īpašuma konsultāciju kompānijas “Colliers International” ģenerāldirektors Baltijas valstīs Mihails Morozovs lēsa, ka bijušajā “Jūraslīča” teritorijā zemes tirgus vērtība patlaban varētu būt ap 150-200 eiro (105-140 lati) par kvadrātmetru. Tādejādi zemesgabala kopējā tirgus vērtība būtu 24,4-32,5 miljoni latu.
Viņš sacīja, ka zemes vērtība bijušajā ostas teritorijā ir zemāka nekā citiem zemesgabaliem līdzīgās vietās, jo teritorija patlaban nav attīstīta, tā ir maz pazīstama un uz to neved sabiedriskais transports. Citādi zeme jūras un upes tuvumā maksātu 300 eiro (210,6 latus) par kvadrātmetru un vairāk.
Morozovs uzskata, ka šajā teritorijā varētu attīstīt dzīvojamo apbūvi, infrastruktūras vienības, viesnīcas un atpūtas būves, tāpat kā citur Jūrmalā. Mazākas esot iespējas bijušajā Lielupes ostas teritorijā veidot komercplatības.
“Jūraslīča” īpašumu iegādes laikā trim firmām bija it kā savstarpēji nesaistīti īpašnieki. LG piederēja bijušajam Privatizācijas aģentūras (PA) ģenerāldirektoram Jānim Naglim, RS - advokāta Andra Grūtupa dēla Viktora Grūtupa īpašumā esošās SIA “Rāmkalni” rīkotājdirektoram Andim Jansonam, AP - uzņēmējai Jūlijai Šulcei.
Visu trīs firmu īpašnieku maiņas sākušās aptuveni vienlaikus - 2004.gada rudenī, neilgi pēc tam, kad tās bija noslēgušas līgumu par tobrīd vēl ostas teritorijā ietilpstošās valsts zemes nomu uz 30 gadiem. Vienlaikus tika sākts virzīt jautājumu par Lielupes ostas robežu izmaiņām, izslēdzot no ostas teritorijas arī to zemi, uz kuras atrodas bijušie “Jūraslīča” īpašumi. Kā pirmās šo lēmumu 2004.gada novembrī atbalstīja ostas valde un Jūrmalas pilsētas dome.
Kā pirmais savu firmu - LG - 2004.gada septembrī pārdevis Naglis. Viņš stāstīja, ka iegādājies “Jūrslīča” īpašumus, jo gribējis nopelnīt. Vēlāk viņš uzņēmumu pārdevis “par labu cenu”, jo tas bijis izdevīgi. Sīkākus komentārus par darījumiem viņš nesniedza.
Par LG īpašnieku kļuva Nagļa agrākais padotais bijušais PA valdes loceklis un Finanšu departamenta direktors Ilmārs Razumovskis. Tomēr viņam firma saskaņā ar “Lursoft” datiem piederējusi tikai mēnesi, un tālāk nonākusi bijušajam premjeram Andrim Šķēlem kopā ar meitām piederošās SIA “Uzņēmumu vadība un konsultācijas” direktora Edgara Šķendera īpašumā. Šķenderis pēc diviem mēnešiem 50% LG daļu pārdevis ārzonā Britu Virdžīnās reģistrētai firmai “Crescent Beach Holdings Limited” (CBHL).
Oktobrī īpašnieku maiņu piedzīvoja otra firma - RS. Jansons to pārdeva savam darba devējam “Rāmkalnos” Viktoram Grūtupam, bet jau pēc pusotra mēneša tā kļuva par CBHL īpašumu. Jansons par darījumiem runāt nevēlējās, jo tas esot “komercnoslēpums”.
Trešajā firmā - AP - īpašnieku maiņa sākās novembrī, kad Šulce to pārdeva bioetanola ražotājas SIA “Jaunpagasts plus” valdes loceklim Donātam Vaitaitim. Viņš, līdzīgi kā Razumovskis, par jauniegūtas firmas īpašnieku bijis tikai mēnesi, kad to no viņa nopircis Šķenderis.
Līdz ar to 2004.gada decembrī visas trīs firmas bija nonākušas Šķendera un CBHL īpašumā. RS pilnībā piederēja CBHL, AP - Šķenderim, bet LG - CBHL un Šķenderim uz pusēm.
Šķnederis darījumus komentēt nevēlējās.
Tomēr arī šāds stāvoklis nesaglabājās ilgstoši un jau 2005.gada februārī par firmu lielāko īpašnieku ar 95% daļu katrā kļuva nekustamo īpašumu kompānijas “Latio” valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns, bet Lozes īpašumā nonāca 5% no katras firmas kapitāldaļām.
Šīns stāstīja, ka iegādājies uzņēmumus ar mērķi attīstīt teritoriju, bet vēlāk tos nolēmis pārdot Lozem.
“Biju iedomājies, ka izveidošu tur mazo Venēciju, bet tad uznāca plūdi,” stāstīja Šīns. Janvāra vētras laikā teritorija atradusies metru zem ūdens. Tad Šīns nolēmis uzņēmumus ar to īpašumiem pārdot.
“Nezinu, kā tur iespējams izveidot tādus dambjus, kas pasargātu zemi no applūšanas. Nospriedu - lai Venēciju taisa citi,” sacīja Šīns.
Darījumu summu, par kādu viņš uzņēmumu daļas pircis un pārdevis, Šīns neatklāja, vien piebilda, ka summas bijušas “nepiedienīgi lielas” un ka daļas viņam izdevies pārdot par augstāku cenu, nekā pats tās nopircis.
Pēc Legzdiņa teiktā, Loze uzņēmumus iegādājies pats savās, nevis kā advokāts kāda cita interesēs. To apliecinot tas, ka Loze ir īpašnieks arī citiem nekustamā īpašuma projektiem, piemēram, topošajam “Tērbatas centram”.