close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Veltījums datoristiem, fiziķiem, praktiķiem, skeptiķiem, racionālistiem, matemātiķiem, filologiem, sapņotājiem, rozā briļļu nēsātājiem un romantiķiem, kā arī visiem pārējiem interesentiem. Interpretējiet pēc saviem ieskatiem!

Mīlestību!!! Jā, sarkanu - īstu, patiesu, kaislīgu, bezgalīgu, mūžīgu un... sarkanu – nejaušu Mīlestību bez aprēķina, bez jebkādiem nodomiem!! Tādu sarkanu Mīlestību, kāda dzima starp Romeo un Džuljetu… Pavisam nejauši, bez aprēķina, pēkšņi…

“No mūsu naida izaug mana mīla!
Nāk nezināmais, ieraudzīts par vēlu!
Dzimst manā mīlā likten’s briesmīgais:
Man jāmīl ienaidnieks vissīvākais.”

Vai tad Džuljeta būtu kādreiz vēlējusies mīlēt savu ienaidnieku? Tik sarkana Mīlestība varēja būt tikai toreiz, sera Viljama Šekspīra laikā. …Un sers Viljams Šekspīrs viņu redzēja, REDZĒJA savām acīm, jo par viņu var rakstīt tikai, ja esi redzējis, ja esi izjutis viņu – sarkanu kā uguni, kā kaislības un nejaušības, kā mūžības uguni…

“Kļūst diena nakts, ja neredzu es tevis,
Nakts – diena, tevi man ja sapnis devis.”

Vai šādus vārdus spētu uzrakstīt cilvēks, kurš nekad nav izjutis sarkano Mīlestību, kurš nekad nav redzējis viņu?… Diez vai… Tādi vārdi nāk kā zibens spēriens – ātri un pēkšņi – vienīgi, kad jūti sarkano Mīlestību! Tāda mūsdienās gan vairs netika manīta... Ir?? Tie ir izņēmumi... Ziniet, izņēmumi ir visos likumos - arī Mērfija, arī gramatikas, arī likteņa un dzīves likumos... Bez šaubām šis paradums rakstīt par Mīlestību rozā un sarkanās krāsās mūsdienu stāstos un romānos (kaut gan jau parādās tādi, kuros Mīlestībai vairs nav nedz rozā, nedz sarkanā krāsā...) vēl ir saglabājies no tiem tālajiem laikiem, kuros tāda viņa arī bijusi!!

Paskatieties!
Jā, tieši paskatieties!
Kur?
Apkārt!!
Nu – vai pamanījāt rozā vai sarkanu Mīlestību??
Varbūt... kaut gaiši rozā, nu kaut gaiši oranžu?
Nē… Tāda no mums viņa jau sen ir aizskrējusi... Bet mēs viņu paši aizdzinām – lai sēž tajos agrajos, neattīstītajos viduslaikos! Te – šajā modernajā un superattīstītajā pasaulē – tādām novecojušām lietām nav vietas! Tagad viss balstās uz praktiskumu, uz racionālismu - nu gluži kā Senajā Romā.. Bet vai atceraties, kas ar to notika?
Nē?
Jūs nemācījāties vēsturi??
Labi, es jums pačukstēšu priekšā... (Nebaidieties, jūsu skolotājai es neko neteikšu!) Senā Roma... Tā sabruka! To iekaroja cita tauta, kuru senie romieši dēvēja par barbaru tautu. Romieši zaudēja savu kultūru, bet barbari... Tie gan kā sāka attīstīties, tā arī līdz mūsdienām attīstās... Ticiet man!! Un varbūt vēl tālāk ies... Tie taču tie paši franči, itāļi un vācieši vien ir!! Bet... arī šodien ir tādas tautas (piedodiet, es tiešām nevienu negribu aizvainot!), kuras ir daudz mazāk attīstītas... Nu, teiksim, Āfrikā. Šajā pasaules virpulī tā pat netiek ņemta vērā... Ja jau tik lielajai Āfrikai šai pasaulē nav vietas, ko tad runāt par kluso un neuzbāzīgo Mīlestību??! viņa vienkārši tika izmesta no šis pasaules kā lieka, nevienam nevajadzīga manta!! Teiksim tā – paceļoji, padzīvoji šajā pasaulē kā trubadūrs, papriecēji, uzjautrināji visus ar savu klātbūtni un pietiks – “uz redzēšanos!”, “hasta la vista!”, “auf wiedersehen!”, “good bye forever!”, “прощай!”! Jā, nedomājiet, ka tikai un vienīgi latvieši viņu aizdzina! Visa pasaule!

Kas vispār par viņu tagad domā?? Varbūt tikai vis-vis-vislielākie sapņotāji (kaut arī tie reizēm sapņo par kaut ko pavisam citu, piemēram, par datoru...), vai arī tie, kuri nēsā rozā brilles, caur tām tad arī lūkojas pasaulē, varbūt arī visromantiskākie cilvēciņi... viņu pasaule ir skaista, ai, cik skaista, īsta pasaka un svētlaime!... Ha! Te, reālajā pasaulē, tādas lietiņas, tādas “pasaulītes” jau sen netiek atzītas par pareizo dzīves stilu un par cilvēka psihei un apkārtējai videi NEPECIEŠAMĀM lietām. Tagad cita pasaule – virtuālā datorpasaule - ir topā; tā, lūk, ir stilīga lietiņa!

Nē???
Jūs nepiekrītat???
(man nav vārdu... Pagaidiet! Dodiet mirklīti atgūties!)
Nu, lūk, jums piemērs – kaut vai mūsu skolā, kāda ir vispopulārākā un iecienītākā vieta?
Neziniet?
Neticu!! Nu – padomājiet! Es Jums palīdzēšu!
I-n-f-o-r-m...
Jā – informātikas kabinets! Ja visai skolai tur vietas pietiktu, ja visiem tur atļautu kaut visu dienu sēdēt, domājat nesēdētu?
Sēdētu gan!!!
Viņi veseliem gadiem, nemaz jau neskaitot dienas un nedēļas, tur pavadītu, pat visas savas fizioloģiskās vajadzības aizmirstu...
Labi, ka sers Viljams Šekspīrs (dziļi paklanos viņa priekšā) nedzīvo šajā pasaulē! Ja viņš tagad atceļotu pie mums no sava sešpadsmitā gadsimta, viņš droši vien nojūgtos prātā (būtu vēl trakāk nekā ar Lamaņčas idalgo donu Kihotu!) un nokļūtu trako namā... Taču, ja viņš piedzimtu mūsdienās kādā angļu ģimenē, tad arī nenoturētos no virtuālās pasaules vilinājuma, viņam arī būtu dziļi nospļauties, ka Mīlestība vairs sen šajā pasaulē netiek manīta...

Varbūt viņš par tādu Mīlestību pat nemaz nezinātu... Ziniet - dators, tad arī skola un vēl dažas citas lietiņas, tā kā grāmatām par sarkano un rozā Mīlestību nemaz neatliktu laika... Un būtu vēl sliktāk – nekad netiktu uzrakstīti soneti, nekad netiktu uzrakstītas slavenās traģēdijas par sarkano Mīlestību, un mēs nekad neuzzinātu, kas viņa ir…

Bet varbūt tā būtu daudz labāk, mēs pat nezinātu, ko mēs aizdzinām no šīs pasaules, kā vairs nav šajā pasaulē… Un tomēr slavenie darbi tapa, un mēs zinām, kas ir īstā Mīlestība… Taču dažiem tā ir pilnīgi vienaldzīga, daži pat nezin, ka tāda kādreiz ir bijusi, jo nekad nav lasījuši slavenos darbus par īsto Mīlestību. Viņu pasaule – datorpasaule. Viņu mīlestība – metāliskā mīlestība…

Žēl... Bet man šķiet, ka jau pat sarkanajā grāmatā pie ļoti aizsargājamām būtnēm Mīlestību nav vērts pierakstīt, tur tomēr vēl ir tādas būtnes, kuras daudz maz, kaut vai ļoti, ļoti reti, tomēr tika manītas, bet sarkanā Mīlestība... Tāda gan droši vien jau izmirusi...
Kā mamuti...
Nē – kā dinozauri!
Komēta nokrita zemē pavisam pēkšņi un… dinozauri izmira...
Tāpat arī virtuālā pasaule kā komēta uzkrita zemei, konkrētāk, sarkanajai Mīlestībai virsū! Un jūs taču ziniet, kas notiek, kad satiekas divas ugunīgas un kaislīgas lietas, tās nodziest, apslāpē viena otru... Tā notika arī ar šīm divām degošajām, kaislīgajām lietām, tikai mazliet savādāk – virtuālā pasaule pakļāva sev sarkano Mīlestību, un tā ieguva metālisku nokrāsu. Saprotat, datori tiek ražoti no metāla...

Sers Viljams Šekspīrs redzēja skaistas lietas, neticami un neaprakstāmi skaistas un mūžīgas lietas!!... Bet mēs??? Ko redzam mēs, neskaitot krāsaino televizora un monitora ekrānu?

Kaut vai maz pamanām savus draugus, ja mums vēl tādi esot?? Bet šo pavasara sauli aiz loga, kura pat cenšas mūs aizsniegt informātikas kabinetā un izvilināt laukā?? Un zaļie koki... Kas viņiem vainas, ka mēs nepriecājamies par viņu saglabāto dabisko, zaļo, krāsu pēc visām dabas katastrofām, nevis iepējamo zilgan-zaļgan-sarkan-nezin-kādu??! Un putni… Viņi atlidojuši no tālajiem dienvidiem, lai mūs iepriecinātu ar savām debešķīgajam dziesmām!! Galu galā mēs pat nepriecājamies par šo brīnumu, kas notiek tikai vienreiz gadā - par PAVSARI!!! Droši vien tā, nejauši aizmirsām par to... Nu, jā! Ko tur lūgties un klauvēties uz virtuālo datorpasauli... Līdz turienei neaizsniegsies, kur nu vēl aizklauvēties...

Bet SARKANO MĪLESTĪBU mēs droši vien vairs neatgriezīsim nekad... Ja nu vienīgi mums izdosies veikt tos pašus Hērakla varoņdarbus, gāzt kalnus, doties aiz trejdeviņām jūrām un kalniem, cīnīties ar burvjiem, raganām, deviņgalvainiem velniem un simtgalvainiem pūķiem... Tikai... Vai virtuālās pasaules iemītniekiem tas būs pa spēkam un pa prātam...

“Ko mīla grib, to visu viņa spēj!”

Es gribētu Jums ticēt, ser Viljam Šekspīr, bet piedodiet, jo sarkanās Mīlas šajā pasaulē vairs nav... Un tomēr es saku Jums paldies par to, ka parādījāt viņu!
Es čukstu viņai - mirušai: “Ardievu!”
Viena – es nespēju neko...
Piedodiet!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form