Tomēr tas bija noticis. Ceļš aizsedzās ar pārslu šķidrautu, diezgan ātri vējš bija savilcis sniega kupenas, pašizkrāvēju riteņi izmisīgi pērās sniegā, mašīnas buksēja un beidzot kolona bija spiesta apstāties.
Arī es apturēju savu mašīnu un... ar krūmu smalksni apaugušajā ceļmalā uzreiz pamanīju dziļā sniegā iegubušo meitenes stāvu. Atvēru durvis un slapjš sniegs tūlīt cirtās sejā veselām lēkšķēm.
Nu līdz ādai izmirkusī lakšovka trīseļodama sēdēja man blakus un bezpalīdzīgi vīstījās savā kažociņā. Ielēju glāzi konjaka, un viņa naski to izmeta.
- Napoiķ hočeš? – pilnīgās lūpas smīnīgi šķobījās. Klusējot raudzījos viņā.
- Što pjališsja? Nuja, esi mans glābējeņģelis. Labāk kleitu palīdzi noraut! Un sabīdies mazliet...
Runāja viņa mīksti, pašļupstēdama vārdus, it kā iepriekš apviļādama tos mutē.
- U tebja tut kak v parilke, šef!
Vējš asi trieca gar kabīni veselus sniega vālus, bijām vieni paši visā pasaulē, sakarsuši no izolētības un tuvuma. Tad sajutu mīkstos matus sev uz pleca, lūpas un porcelānaukstas krūtis...
Kabīnes šaurībā nebija kur izvērsties, pacēlu savu viešņu un uzsēdināju viņu uz stūres rata kā uz grozāma statīva. Mašīna sāka saraustīti taurēt, taču tobrīd mums tas bija pie kājas.
Pēkšņi blarkšķēdamas atrāvās durvis, un es ieraudzīju uztrauktas šoferu sejas. Māris attapās pirmais, klusējot pacēla gaisā atliektu īkšķi un aizveda pārējos. Šķiet, krāšņule savā trakumā vispār neko nebija pamanījusi.
- Esam visu apkārtni pietaurējuši! – neapmierināts noņurdēju, kad viņa šļaugani ieslīdēja man klēpī.
- Izviņi, bļaģ, každij raz bašņu načisto snosit! – dailule atvainojās un nekavējoties aizmiga.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
