close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sagaidīt Jauno gadu man laimējās labu paziņu lokā. Nolasījās jautra kompānija: dejojām uz nebēdu, gurķojāmies, dzērām šampanieti un — dīvaini, taču šādos gadījumos tā mēdz būt bieži — sākām runāt par depresiju, nāvi, riebumu pret dzīvi, kas vispār raksturīgi zināmai mūsu intelektuāļu daļai, jo sevišķi — bohēmai.

— Zināt, draugi, — mājas saimnieks ierunājās, kārtējo reizi piepildīdams mūsu šampanieša glāzes. — Savā laikā arī mani mocīja depresija, turklāt ārkārtīgi smagā formā. Man gan paveicās: liktenis saveda kopā ar izcilu psihoterapeitu Haraldu. Viņa uzvārdu nepieminēšu. Kādēļ — to sapratīsit vēlāk. Atklāšu vienīgi to, ka agrāk viņš strādāja Gaiļezerā, bet pēc tam organizēja privātklīniku.

Dakteris Haralds, — stāstītājs turpināja, — noņēmās ar mani gluži kā aukle: visiem spēkiem centās iedvest manī optimismu, baroja ar visjaunākajiem preparātiem. Taču nekas nelīdzēja! Atkal un atkal klāt bija brīdis, kad, no rīta pamodies, nevarēju piespiest sevi piecelties no gultas, pat saķemmēties ne. Vistrakākais bija, ka itin viss šķita dziļi vienaldzīgs, pārņēma sajūta, it kā mani no reālās dzīves atdala necaurredzams celofāna apvalks.

Pārliecinājies, ka tradicionālās, pārbaudītās terapijas metodes nedod jūtamu rezultātu, dakteris kādā jaukā dienā ataicināja mani pie sevis uz plašāku sarunu. Vispirms kā parasti papļāpājām par šo un to, jo viņš bija visai erudīts, asprātīgs sarunbiedrs ar zināmu noslieci uz filozofēšanu, kas, manuprāt, bieži piemīt šīs profesijas pārstāvjiem. Pēc tam mēs atkal ķērāmies pie sen apnikušās tēmas: kur rast drošu līdzekli pret manu ieilgušo apātiju? Man radās nojauta, ka dakteris šoreiz piedāvās man kaut ko ekstraordināru. Ieklausīdamies ārsta delikātajos spriedumos par manu kaiti, ar interesi pētīju viņa savdabīgos sejas vaibstus, gluži fiziski sajuzdams viņa enerģijas un vitalitātes strāvojumu. Domāju, tieši šis viņam raksturīgais optimisms bija mudinājis pacientus dot viņam iesauku “Jautrais dakteris”, lai gan nedomāju, ka viņš jokoja un smaidīja biežāk nekā kolēģi.

“Jūs, protams, piekritīsit, mans draugs,” Jautrais dakteris turpināja risināt savu domu, “ka jebkuri centieni pārspēt drausmīgo nomāktību ar baudu kā tādu ir bezjēdzīgi: pretindes devu nepārtraukti nākas palielināt, līdz tā pati pārtop nāvējošā ģiftē, novedot pie jaunas noguruma un riebuma pakāpes, tātad pie izejas punkta. Būtībā jūsu gadījumā iespējams tikai viens reāls glābiņš — risks, turklāt eksistenciāls, kad uz kārts likta dzīvība. Tikai izlauzies cauri dzīvībai bīstamajam tunelim, jūs atkal spēsit, vismaz neilgu laiku, priecāties par pašu eksistences faktu, kas būtībā uzskatāms par garīgas veselības rādītāju.”

“Starp citu,” ārsts turpināja, “riska deficīts ir ne tikai jūsu personiska problēma. No tās šodien cieš visa mūsu civilizācija. No kurienes gan būtu radies tik daudz dažādu “alpīnistu”, gribētāju nolaisties no kalna pa krāčainām upītēm un citu īpatņu, kuri par katru cenu tiecas lauzt sev kaklus? Manuprāt, tieši te meklējams izskaidrojums pastāvīgam tā dēvēto nemotivēto noziegumu skaita pieaugumam. Cilvēki neapzināti tiecas izbaudīt kritiskas, pat ekstrēmas situācijas...

“Dakter, jūs taču necentīsities pierunāt mani tapt par slepkavu?” smiedamies pārtraucu viņu.
“Pasarg', Dievs! Esmu pataupījis jums ko labāku, varat man ticēt,” Jautrais dakteris atbildēja, mazlietiņ atdarinot manu vieglprātīgo intonāciju, un es nez kāpēc sajutu pārskrienam pār muguru aukstus drebuļus. “Tas ir efektīvs līdzeklis, ļoti, ļoti efektīvs,” viņš lēni turpināja. “To es pielietoju vienīgi absolūti bezcerīgos gadījumos. Toties panākumi garantēti!”

Es ar interesi gaidīju turpinājumu.
“Nezinu,” viņš ierunājās no jauna, “kā jums veicās skolā. Spriežot pēc psiholoģiskā testa rezultātiem, mācības nav sagādājušas jums īpašas grūtības. Un tomēr... Laiku pa laikam tāpat kā vairākums skolēnu droši vien “bastojāt”. Vienkārši tālab, lai uz kādu laiciņu izrautos no rutinētas atmosfēras, ieelpotu svaigu gaisu, tā teikt, iekostu aizliegtā auglī... Starp citu, kā parasti izmantojāt zagtās brīvības stundas?” “Devos uz Zooloģisko dārzu.”

“Tātad uz Zooloģisko dārzu. Brīnišķīgi!” Jautrais enerģiski saberzēja plaukstas. “Tagad arī dosimies uz turieni — protams, iztēlē. Pacentieties iejusties situācijā: pārējie bērni nīkst klasē, skolotāja kaut ko raksta uz tāfeles, izsauc atbildēt, bet jūs — jūs klaiņojat ap pērtiķu būriem, apbrīnojat tīģeri, pērkat saldējumu. Jūs esat brīvs kā putns gaisā! Protams, pastāv risks, ka jūsu “nolūšanu” atklās, sāksies nepatikšanas; stīgās baiļu adatiņas ķermenī tikai “uzfrišina” uztveri, vērš asāku brīvības garšu. Vai gan kaut ko tādu iespējams likt blakus “legālam” Zooloģiskā dārza apmeklējumam izejamā dienā?

“Protams, ne! Nekad netiku izjutis vēlēšanos iet uz turieni svētdienās,” labprāt atzinu, nesaprazdams, uz kurieni dakteris stūrē. “Tātad mēs atsaucām atmiņā toreizējās izjūtas. Jauki, ļoti jauki!” viņš turpināja, izlikdamies, ka nemana manu apjukumu. “Principā varam panākt, lai savu ikdienas dzīvi jūs sāktu uztvert kā kaut ko līdzīgu “brīvsolim”, atvaļinājumam, bēgšanai — protams, ne jau no skolas, bet no kaut kā daudz nopietnāka un biedējošāka — no nebūtības.

“Jūs, dakter, izsakāties tik mīklaini,” es nedroši bildu, un mugurai atkal pārskrēja nepatīkams vēsums. “Varbūt izskaidrosit savu metodi saprotamāk?”
“Protams, protams… Cik jums pašreiz gadu?”
“Drīz būs četrdesmit.”
“Bet cik gadus jūs vēl cerat nodzīvot, mans draugs?”
“Nu... Trīsdesmit, trīsdesmit piecus.”
“Nežņaugsimies nu, atvēlēsim nedaudz vairāk — visus piecdesmit. Iet tā lieta?”
“Jūs esat pārāk devīgs!” nomurmināju.
“Nesteidzieties ar secinājumiem. Klausieties uzmanīgi. Šķiet, ka esat mednieks?”
Klusēdams pamāju.

“Tātad jums ir bisīte. Dodieties mājup, noskaitiet piecdesmit patronu — pa vienai katram turpmākajam dzīves gadam un akurāti izņemiet no tām skrotis. No visām, izņemot vienu. Pēc tam ieberiet patronas atpakaļ kastītē un pamatīgi sajauciet. Bet pēc tam — tas ir pats galvenais — svinīgi sev apsoliet, ka katru Jaungada nakti tieši divpadsmitos uz labu laimi izņemsit no kastītes vienu patronu, ieliksit to bisē, pieliksit ieroci tieši pie sirds un nospiedīsit mēlīti. Var, protams, likt arī pie deniņiem — kā labāk tīk,” viņš ieķiķinājās. “Ļoti iespējams, ka jums izdosies nodzīvot savus trīsdesmit, četrdesmit gadus, un jūs mierīgi atvadīsities no šīs pasaules paša gultā no plaušu karsoņa, insulta vai vecuma. Taču pilnīgi iespējams arī, ka kādā Jaungada naktī notiks nelaime... Būs, protams, žēl, ja tas notiksies pārlieku agri, bet... vai tad tā bija dzīve? Apātija, nīkuļošana, nožēlojama veģetēšana — man jau nav jums tas jāskaidro! Toties, ja jums paveiksies — kārtējais gads tiks jums burtiski uzdāvināts. Iedomājieties, kas tā par laimi: priekšā veseli divpadsmit notikumiem bagāti mēneši, trīs simti sešdesmit piecas pilnvērtīgas dzīves dienas — lieliskas, unikālas, varbūt pēdējās jūsu mūžā! Ko tur par dienām! Katra stunda, katra minūte tad būs zelta vērtē — līdz nākamā Jaunā gada pulksten divpadsmitiem nulle nulle...
— Ārprāts! Šausmas! Par tādām “receptēm” būtu jābāž cietumā, jāatņem diploms! — sašutuši izsaucas klausītāji.
— Pagaidiet, bet vai šī metode palīdzēja? — kāds mierīgi iejautājās.
— Kā redzat! — mājastēvs smaidīdams atbildēja. — Turklāt man pilnīgi pietika ar vienu seansu. Jūs pat iedomāties nevarat, ko es pārdzīvoju, lēnām ar pirkstu spiezdams savas plintes mēlīti. Vienlaikus apzinājos, ka, laužot sev doto solījumu, pilnīgi zaudēšu pašcieņu.

Tonakt man uzsmaidīja laime — varu teikt, šis smaids kopš tā laika mani apstaro vienmēr. Apprecējos, audzinu divus bērnus un priecājos par dzīvi. Dažus gadus pēc tās drausmīgās, neaizmirstamās nakts nolēmu tomēr apmeklēt savu bendi un... glābēju. Paņēmis līdzi pudeli laba vīna un dāvanu, devos pa labi pazīstamo ceļu. Man paveicās: pie kabineta durvīm nedrūzmējās pacienti. Pieklauvēju un iegāju iekšā. Pie galda sēdēja nepazīstams ārsts.
“Kad pieņem N.?” painteresējos.
“N. vairs nepieņem, viņš ir miris,” skanēja atbilde.
“Kā tā!”
Kabineta jaunais saimnieks teicās kaut ko dzirdējis par nelaimes gadījumu, taču neko tuvāk paskaidrot nespēja. Vecajai medmāsai bija zināms kas vairāk: pirms dažiem gadiem Jaungada naktī ar Jautro dakteri esot notikusi nelaime. Viņš bija apsēdies pie svētku galda un nez kāpēc sācis tīrīt šauteni, laikam bijis iedzēris, un nejauši nospiedis mēlīti. Šāviens saārdījis viņa krūtis sirds apvidū...
“Iespējams, pašnāvība?” izteicu pieļāvumu.
“Nemelsiet stulbības!” medmāsa mani bargi apsauca. “Uzreiz var redzēt, ka jums par viņu nav ne jausmas. Viņam pat iesauka bija — Jautrais dakteris. Sapratāt? Ak, ko vairs runāt!” un, aši notraukusi asaru, kas negaidīti pavīdēja acu kaktiņā, vecā sieva steidzīgi devās prom.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form