Apmeklētāja, kas pievakarē ienāca vietējā policijas nodaļā, izskatījās apmulsusi un satraukta, pat nobijusies. Dežurants Silvestrs Bremze saņēma viņu bez īpaša entuziasma: uzmetis ienācējai paviršu skatienu, viņs nosprieda, ka tā ir trīsdesmit, trīsdesmit piecus gadus veca un, visticamāk, viņam atkal būs jātirzā kārtējā ģimenes drāma ar roku palaišanu.

Atsēdusies un atpogājusi mēteli, sieviete ilgi klusēja, kā dūšu saņemdama. Bremze aizsmēķēja cigareti un vēlreiz uzmanīgi aplūkoja apmeklētāju. Būdams pieredzējis profesionālis, viņš neviļus saausījās, jo bija sapratis, ka dāma neapšaubāmi ir neprecējusies. Labi koptas rokas un atturīgā kosmētika vērta viņu ne tikai pievilcīgu, bet pat ļoti efektīgu. Gaumīgais apģērbs liecināja par zināmu pārticību. Taču pats interesantākais bija viņas manieres. Tas liecināja, ka šī sieviete radusi visu izlemt pati. Dežurantu darīja uzmanīgu arī neslēptās šausmas viņas acīs. Vai tik viņai nav bijusi darīšana ar reketu, viņš nodomāja.

— Nāku pie jums pēc palīdzības, — negaidīti noteiktā balsī paziņoja apmeklētāja un pāri galdam pastiepa Bremzem savus dokumentus. — Nav šaubu, lietišķa sieviete, Silvestrs, pētīdams viņas pasi, nodomāja.
— Klausos, — viņš teica, atspiedies pret krēsla atzveltni.
— Pat nezinu, kā lai iesaku, — sieviete izņēma no somiņas mutautiņu un sāka to ņurcīt.
Silvestrs sajuta dārgu smaržu aromātu. Savas karjeras laikā viņš simtām reižu bija dzirdējis šos vārdus un jau sen zināja, kā palīdzēt sarunu biedram pārvarēt pirmo barjeru.
— Tātad jūs sauc, — viņš ieskatījās pasē, — Eleonora Struve. Jūs dzīvojat...
Tālāk viss gāja ka pa taukiem. Struves kundze bija atguvusies un atbildēja uz jautājumiem īsi un sakarīgi. Tālāk, kad viņa piegāja pie lietas būtības, Silvestru pārņema neizpratne ar zināmas nepatikas piejaukumu. Jau sen viņš bija sapratis, ka visnepatīkamākais apmeklētāju tips ir cilvēki, kuri bāž degunu sveša dzīvē.

— Tātad atkārtojiet, lūdzu, — Silvestrs neuzbāzīgi aicināja, rūpīgi nospiezdams izsmēķi un ar roku izgaiņādams vieglo dūmu mākonīti. — Jūs teicāt, ka kaimiņu dzīvoklī...
— ... naktīs notiek kaut kas briesmīgs, — apmeklētāja turpināja, un viņas skaistā seja kā sāpēs saviebās. — Aiz sienas skan briesmīgi vaidi, kliedzieni...
— Vai tad aiz sienas mitinās jaunais pāris? — Silvestrs paironizēja.
Sieviete samulsa, bet pēc tam lepni izslējās un ledainā tonī noskaldīja:
— Augsti vērtēju jūsu iztēli, taču jūs kļūdījāties. Manuprāt, aiz sienas kāds tiek spīdzināts. Katru nakti.
Viņa ieturēja pauzi.
— Galu galā, tā nav mana darīšana. Bet es nevaru aizmigt!
Savas karjeras laikā Silvestrs Bremze kaut ko tādu dzirdēja pirmo reizi. Spīdzina? Katru nakti? Varbūt dāmītei kaut kas nav kārtībā ar galvu?
— Varbūt vēlaties, lai es viņus brīdinu? — viņš piesardzīgi apjautājās.
— Jūs... nevarat iedomāties, kā šie nelaimīgie kliedz! Domāju, jums vajadzētu paklausīties.
— Jūs iesakāt man noklausīties aiz durvīm?
— Kālab gan? — apmeklētāja pabrīnījās. — Viss lieliski dzirdams arī manā dzīvoklī! Atnāciet vakarā. Pats varēsit pārliecināties. Daudz ko piedzīvojušais Silvestrs juta mostamies ziņkāri. Sieviete runāja tik satraukti un neviltoti! Iespējams, viņa stāsta taisnību. Turklāt paviesoties pie neprecētas sievietes... Kāpēc gan ne? Viņs jau bija ar mieru noziedot šīsdienas vakaru, tomēr, lai saglabātu oficiālo toni, vēl painteresējās:
— Kā tas viss sākās? Vai šajā dzīvoklī mītat jau sen?
— Es tur dzīvoju pietiekami ilgi, — Eleonora, uzreiz uztvērusi jautājuma slēpto zemtekstu, mazliet ironiski atbildēja. — Bet kaimiņi aiz sienas gan nesen aizmainījās prom.
— Kas dzīvo viņu vietā?
— Manuprāt, pensionārs, — ne pārāk pārliecinoši atbildēja Eleonora, — esmu ļoti aizņemta, mājās pavadu tikai vakarus. Katrā ziņā vairākas reizes tiku redzējusi tajā dzīvoklī ieejam kādu pavecu cilvēku. Starp citu, pieklājīga izskata.
— Bet ko saka pārējie kaimiņi?
— Jūs neesat redzējis mūsu māju! — dāma izsaucās. — Tā ir senlaicīga celtne ar daudzām piebūvēm. Vesels dzīvokļu un kāpņu labirints. Kopēja siena ar kaimiņiem ir tikai man.
— Nu, labi, — Silvestrs padevās. — Un tomēr, kas, pēc jūsu domām, tur notiek?
— Varbūt likšos jums histēriska būtne ar nevaldāmu fantāziju, — Eleonora satraukta atbildēja. — Tomēr esmu gandrīz pārliecināta, ka aiz sienas atrodas moku kamera!
Silvestrs aizkūpināja jaunu cigareti, atdeva apmeklētājai pasi un, viņā neraudzīdamies, izmeta:
— Labi, būšu klāt!

Tieši desmitos vakarā, kā bija runāts, Silvestrs ieradās norādītajā vietā. Viņš uzreiz atpazina šo māju, jo reiz tajā tika izdarīta zvērīga slepkavība. Starp citu, slepkavu tā arī neatrada. Taču kopš tā laika neviens no iedzīvotājiem policiju meklējis nebija. Parēķinājis, cik gadu aizritējis, Silvestrs nodomāja, ka šo seno notikumu labākajā gadījumā atceras tikai daži visvecākie mājas iemītnieki.

Vēlreiz novērtējis savu ārieni un secinājis, ka formastērps pieguļ lieliski, bet zābaki spīd un laistās, Silvestrs nospieda zvana pogu. Durvis tika atvērtas bez kavēšanās. Silvestram pat radās iespaids, ka Eleonora stāvējusi priekšnamā un gaidījusi viņu. Viņi iegāja istabā.

— Varbūt neatteiksities no mazām vakariņām? — viņa jautāja, uzmetusi skatienu pulkstenim.
Silvestrs ar nenoteiktu žestu apsēdās uz dīvāna. Tūlīt viņu apņēma nomācošs, saspringts klusums. Bija dzirdami tikai Eleonoras nesteidzīgie soļi un grīdas dēļu čīkstēšana. Māja atradās gandrīz pašā pilsētas centrā, tādēļ šis klusums šķita pretdabisks. Silvestrs ieklepojās. Klusi nošķindēja uz galda noliktās tasītes, un Eleonora, kā uzminējusi policista domas, bilda:
— Mana dzīvokļa logi iziet uz pagalmu. Dzīvoklis būtu ļoti kluss, ja vien... — viņa sastomījās.

Sekodams sievietes skatienam, Silvestrs ieraudzīja vecmodīgu sienas pulksteni. Dzeltenais misiņa vēzēklis ritmiski šūpojās aiz stikla durtiņām. Silvestram šķita, ka viņš dzird zobratu šņirkstoņu.
— Vai jūsu? — viņš pajautāja, lai nebūtu jāklusē.
— Palicis no iepriekšējiem dzīvokļa saimniekiem, — Eleonora paskaidroja, viegli atbalstīdamās pret gandrīz jau uzklātā galda malu. Pulkstenī kaut kas noknikšķēja, un pa visu dzīvokli izskanēja dobjš, it ka aizlūzis sitiens. Tas ilgi atbalsojās veclaicīgajā, ar traukiem piebāztajā bufetē, dobji aizdunēdams pāri augstajiem senatnīgās celtnes griestiem. Silvestrs neviļus palūkojās savā elektroniskajā pulkstenī — bija pusvienpadsmit. Tātad vecmodīgais pulkstenis rādīja precīzu laiku.

— Katru vakaru uzgriežu to, — Eleonora klusi stāstīja, vienlaicīgi saspringti ieklausīdamās apkārtējos trokšņos. Silvestrs pret savu gribu sekoja viņas piemēram, un viņam pēkšņi likās, ka sadzirdējis atveramies kameras durvis. Netālu kaut kas noļerkstēja, nožvadzēja atslēgu saišķis. Eleonora pielika pie lūpām pirkstu, pamāja ar galvu un klusu noteica:
— Sākas!
Bija dzirdami smagi soli, pēc tam dobjš sitiens. “Klusēt!” uzsauca valdonīga balss.
Silvestrs centās nepalaist garām neko no tā, kas bija dzirdams aiz sienas. Sitieni nu bira cits aiz cita. Varēja just, ka sit no visa spēka un mērķtiecīgi. Pēkšņi visas citas skaņas pārklāja necilvēcisks brēciens. Silvestrs pielēca kājās. Kliedziens pārgāja ilgstošā stieptā vaidā, ko pārtrauca jauna sitienu sērija. Pēc visa spriežot, upuris bija zaudējis samaņu.
Viss bija sācies tik negaidīti un šķita tik briesmīgs, ka Silvestram nebija laika spriest, no kurienes skaņas nāk. Tās lauzās cauri sienai, pie kuras stāvēja dīvāns.
Apstulbis, Silvestrs blenza sienā. Taču klusums nevilkās ilgi. Noburbuļoja ūdens, kāds šņukstēja un vaidēja, pēc tam ass spējš sitiens saplūda ar draudīgu uzkliedzienu: “Vai runāsi?” Silvestrs nodrebēja. Nelielo pauzi pārtrauca pretīgs kraukšķis un šausmu pilns kliedziens.
Tas viss bija kaut kas necilvēcisks, ireāls, neizskaidrojams.
Silvestrs paskatījās uz Eleonoru. Viņa stāvēja nodurtu galvu. Pleci drebēja.
— Tā tas ir katru vakaru jau gandrīz mēnesi, — viņa nočukstēja gandrīz bez skaņas.
Kaimiņu dzīvoklī bija dzirdamas izmisīgas raudas. Šņuksti mijās ar sāpīgiem vaidiem un ņirdzīgiem smiekliem.
Silvestrs metās uz izejas durvīm.
— Kā tur var iekļūt? — viņš uzsauca.
— Otrās durvis no pagalma, — Eleonora izmeta.

Pa ceļam Silvestrs izrāva no maksts pistoli, noņēma aizsargu un iebāza ieroci kabatā. Bet te jau arī bija vajadzīgās durvis! Viņš piesardzīgi pieklauvēja un tūlīt pat metās sāņus, paslēpdamies aiz kapitālās sienas. Durvis tika atdarītas ne uzreiz, tomēr bez baiļu.

— Policija! — Silvestrs iesaucās un iemetās koridorā.
Viņā ar ironisku neizpratni noraudzījās večuks, kas šķita kā no vaska salipināts. Silvestru pārsteidza viņa mezglainās iedegušās rokas. Tādas viņš bija redzējis tikai aizrautīgiem dārzkopjiem. Kādu laiku viņi klusēdami vēroja viens otru.
— Kas te notiek? — Silvestrs noprasīja, sasprindzinādams dzirdi.
Lai cik dīvaini tas būtu, dzīvoklī valdīja absolūts, varētu pat teikt, kapa klusums.
— Iesim istabā! — Silvestrs strauji pacēla un nolaida ieroci.
— Vai jums ir kratīšanas orderis? — dzīvokļa saimnieks īgnā aizlauztā baritonā painteresējās.

Ignorējis šos vārdus, Silvestrs ar kājas spērienu atvēra durvis. Dzīvoklis bija tukšs, pat tuksnesīgs. Večuks vienā mierā sekoja policistam.

Atbīdījis aizkaru, Silvestrs vērīgi aplūkoja pagalmu. Bet viņš neieraudzīja neko citu kā vien nesakoptu, lapām klātu laukumu. Nekur nebija redzamas ne nomaskētas durvis, ne smagu atslēgu saišķis, ne restots logs.

No jauna aplūkodams istabu, viņš zem galda pamanīja kaut kādu bezveidīgu masu. Palīdis zem tā, viņš satvēra aiz kājas un izvilka dienasgaismā porolona lelli cilvēka auguma. Kaut ko līdzīgu viņš nesen bija redzējis seksa preču veikalos. Uz rokām un kājām saplosītais porolons atsedza krustu šķērsu sagraizītus iekšējos orgānus. Viena acs lellei bija izrauta.

Večuks nesatricināmā miera vēroja policista drudžaino darbošanos. Silvestrs piegāja pie galda, uz kura rēgojās veclaicīgs magnetofons — īsts pirmstranzistoru ēras mastodonts. Sarkanais indikators liecināja, ka monstrs ir pieslēgts tīklam. Silvestrs nospieda atskaņotājpogu. Kasetes lēni sāka griezties, un istabu piepildīja sirdi plosoši brēcieni.

Silvestrs atkal noņēma pistoles aizsargu un vērīgi palūkojas uz večuku, jo nešaubījās, ka viņa priekšā stāv vājprātīgais! Taču dzīvokļa saimnieks mierīgi stāvēja, ar plecu atbalstījies pret sienu, un melanholiski vērās loga.
— Kā to lai saprot? — policists bargi noprasīja.
— Jūs to arī nekad nesapratīsit! — večuks ar nopūtu atteica. — Jaunatne! Bet es naktīs nevaru aizmigt. Esmu pieradis šajā laikā strādāt.
— Ko tad? — Silvestrs painteresējās, šo to jau nopratis.
— Par NKVD izmeklētāju, — večuks dobji atbildēja.
— Un tas... — Silvestrs pamāja ar galvu uz magnetofona pusi.
— Jā, tie ir īsti ieraksti, — večuka acis iespīdējās. — 1953. gadā, kad Saimnieks atstāja šo pasauli, man šo to izdevās saglābt.
— Bet lelle? — satriektais Silvestrs taujāja tālāk.
— Nevaru taču izgāzt savu niknumu uz tevi, vai ne?! — večuks pēkšņi iebļāvās, un Silvestrs atpazina valdonīgo balsi aiz sienas. Viņa roka neviļus sažņaudza pistoles spalu.
— Ar ieroci vis nespēlējies! — zīmīgi uz viņu paveries, večuks izmeta. — Es likumus nepārkāpju!
Kādu brīdi Silvestrs izjuta nevaldāmas dzīvnieciskas bailes, ko aizskaloja smacējoša naida un pretīguma vilnis. Taču viņš zināja, ka saimniekam taisnība.

— Ja vēlreiz dzirdēšu, ka dari to naktīs, pēc divdesmit trijiem nulle, — Silvestrs bezspēcīgā niknumā nošņāca, — dabūsi maksāt maksimālo naudas sodu!
— Tas jau arī viss, ko varat pret mani pasākt, — vecis ļauni bilda. — Labāk ķerstiet noziedzniekus! — un viņš ar lielu blikšķi aizcirta durvis aiz promejošā policista.
Eleonora, salīgi tīdamās jakā, gaidīja viņu uz ielas.
— Nu, kas tur notiek? — viņas balss skanēja trauksmaini.
— Nekas tāds! Dzīvokļa saimnieks tikai atskaņo dokumentālus magnetofona ierakstus, — Silvestrs paskaidroja.
— Ierakstus? — Eleonora kļuva mēma aiz pārsteiguma. — Tātad skan dzīvu cilvēku balsis?
— Bet tas taču bijis tik sen! — Silvestrs errīgs atmeta ar roku un enerģiskā solī devās prom.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!