close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
“Panorāma" jau gāja uz beigām, kad ieskanējās ārdurvju zvans. Es noņēmu brilles un steidzos atvērt.

Diemžēl, tā nebija Marta. Viņas vietā priekšnamā iebruka divi vīri maskās.

— Žigli posies! Brauksi mums līdzi! — strupi nokomandēja Garais.
— Uz kurieni? Kas jūs esat?
— Dari ko tev saka! — blāķīgais pievirzījās tuvāk, izvilka šaujamo un zibenīgi iebakstīja manā saules pinumā. Es saļimu, ieraudzīju draudīgi paceļamies strupu zābaku un instinktīvi piesedzu galvu rokām.
— Pa pirkstiem nesist! — iebļāvās Garais.
Kāja apstājās dažus centimetrus no mana deguna.
— Svempies augšā, nav laika gulšņāt!
Man uzlika apsēju uz acīm, gādīgi noveda pa kotedžas kāpnēm lejā un iestumdīja mašīnā. Tika ieslēgts ātrums.
— Uz kurieni jūs mani vedat?
— Uz operāciju.
— Uz kādu operāciju?
— Ķirurģisko. Ievainota sieviete.
— Jūs esat jukuši, vai?
— Turi žaunas, dakter! — Resnais tomēr iesita man pa ribām.
Sāpes es nejutu.
— Klausieties, es neesmu dakteris! Es nemāku operēt!
— Vēl nepietika?
— Pagaidi! — atkal iejaucās Garais. — Viņš apgalvo, ka neesot dakteris.
— Kurš tad cits? Visvalžu 14-3, dakteris Šmits! — nikni attrauca Resnais.
— Ne taču! Esmu Gatis Lelands, čellists!
Iestājās nepatīkama pauze. Likās, ka man tūlīt kraus un es atkal piesedzu galvaskausu.
— Kur ir Šmits? — asi jautāja Garais.
— Atvaļinājumā. Aizbraucis uz Itāliju. Uz divām nedēļām.
— Kā tu te gadījies?
— Esmu viņa paziņa. Pieskatu dzīvokli.
— Un neesi ārsts?
— Nē, esmu mūziķis.

Iestājās vēl smagāka pauze. Kad beidzot Garais ierunājās, viņa balss skanēja gandrīz maigi:
— Redzi, Gati, pēc dažām minūtēm būsim uz vietas. Tur mūs sagaidīs boss. Ja viņš uzķers, ka tu neesi ķirurgs, tu vairs nebūsi vajadzīgs. Vai saproti, ko tas nozīmē?

Es sapratu.

— Nez', cik ādas mums novilks, taču tavu noteikti cauršaus. Tādēļ nav citas izejas, ka uzdoties par ķirurgu. Un operēt.
— Bet es...
— Apskatīsi ievainoto. Tā ir sieviete. Lode trāpīja vēderā. Teiksi, ka izredzes ir ļoti mazas, bet tu mēģināsi kaut ko darīt. Tad droši ņem skalpeli un darbojies. Pēc tam sacīsi, ka viņa ir mirusi operācijas laikā. Tev tiks samaksāts, mēs tevi aizgādāsim atpakaļ uz mājām un visi aizmirsīsim šo atgadījumu.
— Bet... es neprotu skalpeli turēt!
— Dulbur, vai tu gribi dzīvot? — neparasti laipni vaicāja blāķigais.
Mūs tiešām gaidīja. Aiz izbīļa es izturējos spuraini un pārdroši līdz nekaunīgumam.
Uz diviem kopā sabīdītiem galdiem gulēja nekustīgs ķermenis. Meitenīgā vēderā sārtojās neliels caurums, no kura nemitīgi sūcās sarkanīgs šķidrums.
Es pieliecos, viegli nopalpēju miesu rētai apkārt un noburkšķēju.
— Praktiski bezcerīgs gadījums. Jāved uz reanimāciju.
— Tas atkrīt, daktera kungs.
— Visdrīzāk nomirs operācijas gaitā, bet es mēģināšu.
— Lūdzu, izdariet visu, kas cilvēka spēkos. Jūsu pūliņi tiks atlīdzināti.
Es nikni paraudzījos uz runātāju. Droši vien, šis te plikpaurītis arī bija viņu boss.
— Man ir nepieciešams karsts ūdens un divi palīgi — tu un tu! — ar pirkstu es badīju Garā un Kantainā virzienā. — Visi pārējie — ārā no istabas!
— Vajadzīga narkoze, — es teicu, kad mēs palikām trijatā. — Savādāk no sāpēm...
— Mums ir hloroforms, — steidzīgi ziņoja Garais. Viņš manāmi nervozēja.
— Uzlieciet sejai virsū samitrinātu lupatiņu. Un riktīgi turiet rokas un kājas.

Ar spirtotu vates vīkšķi es cītīgi dezinficēju iespējamā griezuma vietu, kaut gan tam nebija nekādas nozīmes. Palīgi saspringti sekoja katrai manai kustībai.

Kad es tvēru pēc skalpeļa, abi novērsās, un tas mani saniknoja līdz ārprātam.
— Jūs, dirsas! Skatīties!

Asmens iegāja miesā kā melonē, ar to atšķirību, ka sulas vietā aumaļām tecēja asinis.

Meitene pat nepakustējās, taču viņas sirds dauzījās.

Par visu vairāk es baidījos, ka viņa pamodīsies. Ka aptrūksies hloroforms. Ka nespēšu viņu ātri piebeigt caur vēdera dobumu.
Drudžainām kustībām es krustām šķērsām graizīju iekšas.

Pēkšņi uz augšu šāvās divmetrīgā asins šalts. Meitene it kā noraustījās, taču palīgi bija uzdevuma augstumos. Mēs visi bijām asinīs.

Strūklakas grūdieni ar katru mirkli kļuva vājāki, īsāki.

Tad apsīka pavisam.

... Tiklīdz mašīna piebremzēja pie mūsu kotedžas, Marta izskrēja man pretī. Viņas satraukums bija pilnīgi saprotams: vakaros es nekur negāju viens pats.

— Kas tas par limuzīnu? Kur tu biji?!
Noklausījusies manu atskaiti, viņa nekrita šokā, bet pilnīgi negaidīti izplūda mazliet nedabiskos smieklos. Tad aprāvās:

— Neticu! Un nekad vairs, dzirdi? Nekad nemēģini stāstīt man tādas muļķības!

Pareizi: viņa nevarētu turpināt kopdzīvi ar mani, ja atļautos noticēt.

Ja viņa tiešām neticētu, viņa turpinātu mani iztaujāt.

No nākamās dienas "Panorāmas" uzzināju, ka bruņoto vīru grupa ir sagūstījusi baņķiera N. meitu un pieprasījusi prāvu izpirkšanas summu. Savādāk ķīlniece tikšot nogalināta.

Kādu minūti es apsvēru iespēju anonīmi paziņot policijai, ka meitene sen mirusi. Šāds solis varēja stipri komplicēt manas attiecības kā ar pašu policiju, tā arī ar bandītiem.

Tad tika atrasts meitenes ķermenis. Avīzes rakstīja, ka upuris droši vien tika nežēlīgi spīdzināts.

Tad bandītu mītne tika atklāta, aplenkta. Straujas operācijas gaitā visi kriminālie apšauti.

Interesanti, ka tikai sākot ar šo dienu es atkal spēju pildīt savus vīra pienākumus. Medusmēnesis sanāca neparasts.

Vēl interesantāk, ka Marta man ne reizi neko nebija pārmetusi. No šīs sievietes iznāks ideāla sieva!

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form