close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pēc desmit minūtēm Ēriks uzreiz neatpazina Papriku, kas bija ietinusies vecā lietusmētelī. Iemetusies viņam līdzās uz sēdekļa, viņa pamirkšķināja:
– Tikpat kā detektīvā!
“Tāda viņa ir”, – pie sevis nodomāja Ēriks. – “Vienmēr gatava likt sevi uz kārts. Vienmēr gatava visu pārspēlēt. Varbūt pat dvēseles dziļumos alkst pēc tā…”.

Aiz stikla tīrītāja aizķērusies kļavas laba drebēja vējā.
– Pagaidi! – Paprika saķēra Ēriku pie elkoņa, kurš jau pagrieza slēdzi. Pavērusi durvis, viņa paņēma lapu salonā.
– Kāds skaistums!

Ēriks atviegloti nopūtās. Viņš pēkšņi nodomāja, ka būtu varējis vienkārši tā, bez slēpta nolūka, aizvest Papriku rudens naktī un droši vien tas būtu daudzkārt svarīgāk, nekā hroniskais naudas trūkums, redakcijas nomāktība un stulbās skumjas no rītiem.

– Ņem vērā, man tikai pusstunda, ne vairāk! – piezīmēja Paprika. Viņa jau bija zem sadales paneļa un taisījās klāt spēkā briestošajam mietam. Dažas minūtes Ēriks brauca ne visai stabili, tad steidzīgi nogriezās tukšā, bruģētā šķērsielā. Pa labi stiepās skvērs. Ēriks atlaida gāzi.

– Kur mēs esam? – painteresējās Paprika.
– Peklē!
– Nejoko tā!
– Esi kļuvusi ticīga?
– Varbūt.

“Muļķīga saruna”, – nodomāja Ēriks un tāpat kā senās dienās ielaida visus piecus viņas cietajās cirtās uz pakauša. Viņš zināja: lai sagādātu Paprikai augstāko baudu ir jārīkojās pavisam rupjā kārtā, jo tas vienmēr piederēja pie viņu mīlas rituāla.
Muļķīgā Paprikas berete jau sen vāļājās uz grīdas, atbrīvojot smalki smaržojošus matus. Tie smaržoja pēc rudens un… naudas. Ēriks domīgi skatījās uz tiem no augšas un pēkšņi saprata, ka šodien nevarēs nobeigt. Arvils arvien vēl nenāca.
Ieskatījies spogulī, Ēriks pārsteigts ieraudzīja, ka šķērsielas galā stāv kāda gara mašīna ar izdzēstiem uguņiem. Kad viņš te iegriezās, tās te nebija. Pavērsis skatienu sānis, Ēriks pamanīja skvērā kādu kustību. “Beidzot tas mūlāps būs pamodies! Tūlīt atskries ar savu zibspuldzi. Kaut nu ātrāk!”.
Atkal palūkojies spogulī, pamanīja, ka no mašīnas izslīdēja divas dūšīgas figūras un ienira skvēra tumsā. Tas viss viņam sāka nepatikt. Beidzot viņiem tuvojās kalsns stāvs, kurā viņš bez grūtībām pazina Arvilu. Tūlīt aiz viņa no krūmiem izlīda divi spēcīgi puiši. Viens no viņiem īsi un spēcīgi ar plaukstu iegāza Arvilam pa kaklu. Fotogrāfs klusām saguma ar seju lapu kaudzē. Abi divi sāka aukstasinīgi spārdīt Arvilu ar kājām. Ērikam likās, ka viņš dzird, kā tie abi atdauza drauga iekšas…
Paprika, pārsteigta par sava drauga uzvedību, pacēla galvu un, pasekojusi viņa skatienam, klusi iekliedzās. Ērika pirmā vēlme bija skriet draugam palīgā, bet paprika ieķērās viņa piedurknē: Neej, viņi tevi nositīs! Lūdzu, brauc projām! Ātrāk, ātrāk taču!
“Viņai taisnība – tie ir profesionāļi. Mani momentā novāks”, - Ērikam pazibēja doma, kamēr viņš notirpušiem pirkstiem pagrieza aizdedzes atslēgu. Tad viņš pamanīja, ka no šaurās perpendikulārās ieliņas izlien vēl viena mašīna ar skaidru nolūku aizšķērsot viņam ceļu.
“Tātad tā nav nejaušība. Esam pieķerti!”, - saprata Ēriks. Viņš atcerējās, ka pa kreisi, starp noplukušajiem koka namiem ir diezgan sarežģīta caurbrauktuve uz kaimiņu kvartālu, bet tālāk – plašums! Ēriks steidzīgi piedeva gāzi. Mašīna mazliet pamētajās pa bruģi, bet Ērikam izdevās izlīdzināt tās gaitu un precīzi iegriezties vārtos. Ar acs kaktiņu viņš vēl pamanīja, ka limuzīns arī piestartēja, bet rāvās ne aiz viņiem, bet pa labi.
“Grib notvert pie izbrauktuves”, – saprata Ēriks. –“Tagad viss atkarīgs no tā, kurš no mums ātrāk nokļūs kvartāla otrajā pusē”.
Ēriks stūrēja kā vājprātīgais. Viņa ceļa gabals bija krietni īsāks, bet līkumaināks. Viņam tomēr izdevās apsteigt vajātājus par metriem divsimt. Izbraucis uz platās braucamās joslas, Ēriks piedeva gāzi, cerēdams, ka pats briesmīgākais ir garām. Uz apgaismotas ielas kļuva skaidrs, ka viņu vajā divi melni mersedesi ar ietumšotiem stikliem. Viņi bija tuvu, tos šķīra ne vairāk kā piecdesmit metru. Varētu teikt, mina uz astes.
– Kāda es muļķe! Ak Dievs, kāda muļķe! – vaimanāja Paprika, mazliet attapusies no trakā brauciena. – Arī tevi esmu iegāzusi! Trīcošiem pirkstiem viņa pūlējās aiztaisīt Ērika bikses. Šajā kustībā bija kaut kas aizkustinoši bezjēdzīgs.

– Kas viņi ir? Tu viņus pazīsti?
– Vīra apsardze.
– Bijušie čekisti?
– Gan čekisti, gan vienkārši bandīti. Viņi tevi sakropļos, ja noķers.
– Bet tevi?
– Kā vīrs izlems.

Ēriks juta, ka viņa rokas tā sasvīdušas, ka kļuvušas slidenas. Pēc kārtas viņš mēģināja tās noslaucīt pie biksēm.

– Kāda es neliete, kāda neliete! – atkal sāka vaimanāt Paprika. – Un tevi iegāzu ne par šo, ne par to!
– Ko darīsim? – cik spēdams mierīgi, jautāja Ēriks.
Viņš nemanīja, kā bija nokļuvis uz Vanšu tilta. “Dzen kā zaķi”, – viņš rūgti nodomāja. – “Būtu man cits vāģis!”.

Aiz tilta pavērās Pārdaugavas skumīgā panorāma.
– Ērik, spied uz Jūrmalu, tur policijas postenis. – klusi, bet negaidīti stingri teica Paprika. – Mums nav cita ceļa.
“Jā, tā ir iespēja”, – teica pats sev Ēriks. Viņš nesās uz lielo krustojumu aiz Vanšu tilta, gatavodamies riskēt pie sarkanās gaismas, lai notiek kas notikdams.
Triks izdevās, bet jau pēc dažām minūtēm sekotāji atkal bija redzami. Spēcīgie dzinēji darīja savu: uz Jūrmalas šosejas Ēriks pamanīja, ka divas melni spīdīgas mašīnas joņo pakaļ.

Kamēr esmu mašīnā, viņi neuzdrošināsies tevi apstādināt ar spēka paņēmieniem. – lietišķi paskaidroja Paprika.
Ēriks nospieda gāzi līdz galam. Uz simt piecdesmit fordiņu sāka mētāt. Mersedesi viegli un bez pūlēm turējās netālu aizmugurē. Viens no viņiem panāca Ēriku un kādu laiku slīdēja blakus. Acīmredzot, vajātāji gribēja pārliecināties, ka viņu bosa sieva atrodas mašīnā. Pēc tam limuzīns mierīgi atpalika, it kā likdams Ērikam saprast, ka viņš veltīgi trako.

Ēriku sagrāba bezspēcīgs niknums: “Maitas, spēlējas kā kaķi ar peli”.
Tik lēti es nepadošos! – viņš norūca, jūtot, ka viņu slāpē akls naids, un strauji samazināja gāzi. Sekotājs gandrīz vai ietriecās viņā.
Nokauca bremzes. Ēriks uzreiz pielika gāzi un strauji padeva pa kreisi, cenzdamies skart otro mašīnu, kura pēc inerces bija izskrējusi priekšā. Bet tās vadītājs veikli izvairījās no tiešas sadursmes.

Uz ceļa sākās traks karuselis. Ēriks mētāja mašīnu no vienas puses uz otri, strauji bremzēja, tad atkal uzņēma ātrumu, karsti vēlēdamies ietriekties kādā no vajātāju mašīnām. Viņš pats nezināja, kāpēc tā dara. Vienkārši viņam gribējās salauzt šo slazdu, kurā pats bija iekritis. Vai tik šīs jūtas neatgādināja tās, kādas viņā izsauca sava laika cīņa ar sarkanājiem?
Ēriks nedomāja par to. Viņš vienkārši reizi pēc reizes metās uz tiem, kuri pārstāvēja jaunos dzīves saimniekus, ieliekot katrā šajā izrāvienā visu, pēdējos gados sakrāto naidu un, ja būt pavisam atklātam, arī bailes.
Bet te bija darīšana ar profesionāļiem, un visi viņa gājieni atgādināja pirmo reizi ringā nokļuvuša cilvēka haotiskos sitienus. Apzinājies savu pūliņu bezjēdzību, Ēriks izlīdzināja gaitu un zobus sakodis, atkal dzina auto uz priekšu, uz policijas posteni. Mersedesi uzmanīgi sekoja. Viņa krūtīs dzima dīvainas jūtas, gan rūgtas, gan saldas vienlaicīgi. Triju pa asfaltu joņojošu automobīļu šalkoņa, kā arī rudens vēja šalkas bērzu birzītī – viņa apziņā viss bija saplūdis kopā.
– Vai aviobiļetēm nauda ir? – pēkšņi jautāja Paprika.
Ēriks pat bija aizmirsis par viņas klātbūtni.
– Ir. Un tad?
– Vai pase ir līdzi? – tik pat lietišķi viņa turpināja.
– Jā.
Paprika ierastām kustībām ņēma sev nost auskarus, kulonu, vēl kaut kādus karekļus. Savākusi rotas saujā, viņa tās iebāza Ērika vējjakas sānkabatā.
– Tu ko, jukusi, vai? – caur zobiem viņš jautāja.
– Te tev pietiks līdz mūža galam. Ka vien izrausies, mājās
neatgriezies. Uzreiz uz lidostu un prom no valsts. Citādi nositīs.

Ar sesto prātu Ēriks juta, ka Paprika ir kaut ko izlēmusi.

– Tuvāk ceļmalai, zālītei, – viņa rīkoja. – Samazini ātrumu, strauji!
Ēriks pašķielēja uz Papriku un ievēroja, ka drošības josta atāķēta. Viņš zināja, ka vajadzētu viņu apstādināt, ka tas ir neprāts, bet nez kāpēc, nedarīja to. Durvis atvērās, Paprika nemākulīgi izmetās ceļmalas lapās un ripoja līdzās trasei kā lupatu lelle.
Vajātāji uzreiz piebremzēja. Spogulītī bija redzams, kā viņi padeva atpakaļgaitā, kāds no viņiem izleca no mašīnas, noliecās pie Paprikas… “Kā viņa tur, vai dzīva?” – Ērikam patika tas, ka viņam pietika dvēseles spēka kaut vai šim jautājumam. Tai pašā laikā viņš gāzes pedāli iežmiedza grīdā un sajūsmā redzēja, kā aug attālums starp viņu un vajātājiem. Vajadzēja tikai nokļūt līdz tuvākajam pagriezienam un pazust no trases.
Bet skatiens spogulī radīja, ka spēle vēl nav beigusies. Viena mašīna palika ceļmalā, bet otra strauji startēja un uzņēma ātrumu. Pēc tā, kā spogulī auga šī briesmoņa kontūras, bija skaidrs, ka tā uzņēmusi vislielāko ātrumu.
“Viņi domā, ka esmu to apzadzis un izgrūdis”, – ar šausmās aptvēra Ēriks. – “Tagad ir cauri”.

Viņu pārņēma dīvains nespēks. It kā no malas viņš redzēja sevi, sagumušu, sasvīdušu, ar rokām stūrē krampjaini ieķērušos. Melnais limuzīns bez pūlēm panāca fordu, pēc tam nostabilizējās pa kreisi uz paralēlās joslas. Bez trokšņa nolaidās loga stikls. Ēriks sarāvās kamolā. Priekšā jau iezaigojās Lielupes tilta ugunis, bet pa labi – tāds gaišs un mājīgs ceļu policijas postenis…
Šāvienu Ēriks nedzirdēja.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form